Āda vien nevar izsargāt mūsu ķermeņa vārīgos orgānus, kā, piemēram, smadzenes un plaušas, no ārējiem sitieniem un sevišķi no sažņaugšanas un saspiešanas. No tā izsargā īsti kaula cietokšņi — galvaskauss, mugurkaulājs (mugurkauls) un krūšu kurvis.

Kauls ir visstiprākais materiāls mūsu ķermenī. Stiprāka par kauliem ir tikai spīdīgā zobu virsējā kārta (emalja). Kaulu šūnas, līdzīgi ādas dziļākā slāņa šūnām, atrodas tālu viena no otras, bet starp tām nav šķiedru tīkla, kā tas ir ādā, bet cieta starpšūnu viela. Tā sastāv no divām vielām. Tās pamats ir lokans un elastīgs. To varam novērot, ja ieliekam kaulu vājā sālsskābes šķīdinājumā. Skābe saēd un šķīdina visas cietas daļas un kauls, kaut arī patur savu formu, kļūst lokans kā krimslis. Bet ja uz cepešpannas krāsnī apdedzina kaulu, tad visa krimšļa daļa izdeg un kauls, kaut arī saglabā savu formu, kļūst trausls un viegli sadrūp, jo tajā paliek tikai kaļķim līdzīgas vielas. Kaulos ir krimšļa pamats un kaļķi, kas to pie­pilda, kādēļ kauls izrādās ļoti stiprs. Krimšļa pamats neļauj tam sadrupt, bet kaļķis padara to cietu.

Galvā atrodas smadzenes. No šejienes tiek vadīts viss ķer­menis. Smadzenes ļoti mīkstas un vārīgas, bet tās ieslēgtas izturīgā galvaskausā. Galvaskausam ir ieapaļas velves forma, kas tam piedod lielāku izturību. Velvi ļoti grūti iespiest un tāpēc senos laikos, kad neprata darināt tērauda baļķus un iztu­rīgo dzelzsbetonu, daudzas ēkas, sevišķi baznīcas, cēla ar velvētiem griestiem. Bet kaulu velve kā kauss apņem sma­dzenes ne tikai no augšas, bet no visām pusēm, kādēļ to arī sauc par galvaskausu. Priekšā un apakšā tas savienots ar sejas kauliem. Blakus mazām spraugām priekš nerviem un asiņu caurulītēm galvaskausam apakšā ir liela izeja uz garu kanāli, kas iet cauri mugurkaulam. Mugurkaulājs, ko bieži sauc par mugurkaulu, iet no galvas, kuru tas atbalsta, cauri visam viduklim uz leju pa muguru. Tas sastāv no 33 atse­višķiem kauliem, kas atgādina gredzenus ar izaugumiem. No tiem pieci mugurkaulāja apakšējā daļā saauguši vienā — krusta-kaulā. Pārējie gredzeni — skriemeļi, atrodas viens virs otra un spēj tikai mazliet kustēties cits virs cita. Tāpēc mugur­kaulājs izliecas ļoti lokani un vienmērīgi. Tas ir ļoti svarīgi, tāpēc ka skriemeļi, piegulstot viens pie otra, ar savām sprau­gām veido it kā dziļu aku — to kanāli, kurā atrodas garās mugursmadzenes, kas augšā pa pakauša caurumu savienojas ar galvas smadzenēm. Ja mugurkaulājs izliektos ļoti asi, mu­gursmadzenes tiktu bojātas. Lokana saliekšanās tam ne­kaitē. Stiprie skriemeļu gredzeni arī aizsarga mugursmadzenes līdzīgi tam, kā galvaskauss — galvas smadzenes.

No krūšu skriemeļiem, t. i., tiem skriemeļiem, kas atrodas aiz krūtīm, atiet vēl viens norobežojums — ribas. Tās kā restes apņem visas krūtis. Sirds un plaušas atrodas it kā būri — krūšu kurvī, kā to sauc. Ribas nesedz krūtis tik blīvi kā galvas­kauss smadzenes. Elpojot krūšu kurvis paplašinās un sa­šaurinās; tāpēc ribām ir jābūt kustīgām.

Kauli ne tikai aizsarga iekšējos orgānus vien. Tie ir visa mūsu ķermeņa atbalsts. Šo kaulu balstu pieņemts saukt par skeletu. Tajā saskaita ap 210 kaulu, kas savā starpā savienoti (7. zīm.). Viss mūsu ķermenis, visi muskuļi un citi mīkstie orgāni atbalstās uz skeleta. Mēs varam mierīgi_ stāvēt un pat nesajūtam nekādas neērtības. Tas tāpēc, ka mūs balsta kauli kājās un mugurkaulājs. Ja to nebūtu, mums vajadzētu visu laiku patērēt daudz spēka, lai nesaliektos zem pašu smaguma. Tā tas jādara tiem dzīvniekiem, kuriem nav kaulu, piemēram, tārpiem. Tie tik mazliet paceļas no zemes un nevar ātri kustē­ties. Turpretī čūskas var ātri kustēties, jo tām ir mugurkauls un daudz ribu, kas dod nepieciešamo atbalstu un atvieglina čūsku kustēšanos. Dažreiz cilvēki slimo ar kaulu mīkstumu un, ja tas ir stipri progresējis, tad tādi cilvēki nevar nedz stāvēt, nedz staigāt, bet nevarīgi gulēt. Vārdu sakot kauli (vai citi cietie balsti, piemēram, vēžiem bruņas) ir nepieciešama ierīce, lai dzīvas būtnes varētu strādāt un kustēties.Visvairāk mūsu ķermenī strādā rokas un kājas. Roku un kāju kauli ir gari, tie izskatās kā caurules ar paresninājumiem galos. Izrādās, ka cauruļu forma ir visizturīgākā. Ja no vie­nāda materiāla daudzuma, piemēram, dzelzs, darināsim stieni un cauruli, tad cauruli būs grūtāk salauzt. To labi zina inže­nieri un tāpēc divriteņa rāmji un dažas citu mašīnu daļas, kad mašīnas nedrīkst būt loti smagas, neveido no tieviem stieņiem, bet platākām caurulēm. Materiāla iziet tik pat daudz, bet caurules ir izturīgākas.

Kaulu sastāvs un uzbūve padara tos ļoti izturīgus. Viens pats stilbs — kājas daļa no ceļgala līdz pēdai — var izturēt divdesmit viena cilvēka svaru, ja tas stāv un nastas spiediens ir tieši no augšas. No šejienes redzams, cik liela izturības rezerve ir mūsu kauliem.

Savā starpā kauli ir savienoti īpašā veidā. Divu kaulu gali ļoti precīzi pielāgojas viens otram formas ziņā. Piemēram, elkonī viena kaula dobumā iegulstas otra kaula izcilnis. Tāpēc, kad, kad saliecas elkonis, izcilni griežas dobumos, kauli labi piegul viens pie otra un viegli slīd cits pa citu kā durvis virās, nenoslīdot ne pa labi, ne pa kreisi. Bet nepietiek ar to vien. Kaulu galus sedz īpašs gluds, it kā polēts krimslis un visu laiku tos saslapina īpašs šķidrums. No ārpuses elkoņa locītavu ietver blīva soma, kuras iekšienē tiek izstrādāts šis šķidrums. Locītavas soma nemaz nav gaisa. Ja arī kauli mazliet aiziet viens no otra, tie atkal piesūcas cits pie cita un nokļūst atpakaļ sava vieta. Turklāt locītavu kaulus savieno īpašas saites. Viss tas, kopa ņemot, padara locītavu ļoti izturīgu un tanī pašā laikā elastīgu. Līdzīgi uzbūvētas arī citas kustīgās locītavas — plecā, pirkstos utt.

Tātad roku un kāju kauli izceļas ar lielu izturību un pagrie­žas locītavas ļoti viegli un gludi, bez jebkādas grīļošanās. Tas taupa spēkus un padara kustības vienmērīgas un veiklas.

Fragments no A.A.Maļinovska grāmatas: Cilvēka ķermeņa uzbūve un dzīvības procesi, 1948