Dace Keiša ir Kundalīnī jogas skolotāja, kas ikdienā ne tikai vada jogas nodarbības un rūpējas par bērniem, bet arī kopā ar vīru Kristapu aktīvi strāda pie Saulgriežu jogas un mūzikas festivāla organizēšanas Siguldā. Arī šogad no 17.-19.jūnijam tur sabrauks cilvēki no malu malām, lai kopīgi svinētu un izbaudītu Saulgriežu spēku un maģisko enerģiju. Šoreiz Dace piedalās mūsu rubrikā jogas skolotājs tuvplānā.
Vārds Uzvārds: Dace Keiša / Dev Avtar
Kādu jogas veidu pasniedz: Kundalīnī joga
Pilsēta kurā pasniedz: Rīga, Valmiera, Jēkabpils novads psiholoģiskās rehabilitācijas centrs “Dūjas”.
Mana pirmā jogas nodarbība bija… 2010. gadā, kad kundalīnī joga izvēlējās mani! Ielecu tajā neko par to nezinot un trāpiju desmitniekā. Esmu no sirds priecīga un pateicīga, ka tā notika. It kā salīdzinoši nesen sāku praktizēt šo jogu, bet tajā pat laikā pilnīgi pietiekami, lai redzētu kā tas strādā reālajā dzīvē.
Mana pirmā motivācija jeb pamudinājums jogas praksei bija spēcīga personīgā pieredze kādā nejauši, bet likumsakarīgi apmeklētā jogas nodarbībā. Nonākot līdz dziļajai relaksācijai jeb šavāsanai, es sapratu kāpēc tā visa staipīšanās un izaicinošo pozu darīšana ir vajadzīga. Un tā es sāku meklēt savu jogu…
Kāpēc es nolēmu kļūt par jogas skolotāju? Uzsākot skolotāju apmācību, vairāk to darīju sevis dēļ, bet tad vienkārši sapratu, ka pasaulei būtu lielāks labums no manis, ja es dalītos savā pieredzē un zināšanās. Mani patiesi priecē tas, ka redzu kā mani skolnieki un viņu dzīves mainās. Tā apziņa, ka esmu bijusi kaut maza daļa, posms no šīm pārmaiņām, mani iedvesmo turpināt iesākto.
“Praktizēt jogu” man nozīmē uz mirkli apstāties un ieklausīties sevī un citos, satikties ar visiem saviem redzamajiem un neredzamajiem, zināmajiem un vēl neiepazītajiem aspektiem, pieņemt sevi tādu kāda esmu. Un mainīt – transformēt sevī to, kas neatbilst manam dvēseles redzējumam un traucē labi justies.Tās ir manas attiecības ar Dievišķo, sevis apzināšanās, mīlēšana un meistarošana.
Mana mīļākā mantra vai afirmācija ir ES ESMU.
Mana īpašā jogas poza…ar īpašu un paliekošu pieredzi ir un būs šavāsana, kas sekoja manai pirmajai jogas pieredzei.
Grāmata, kas noteikti jāizlasa ikvienam jogotājam. Tādas nav. Lasīšanai ar jogu ir maz sakara. Tas kas patiešām ir vērtīgi – gūt savu personisko pieredzi, ko nav iespējams ne aizmirst, ne grāmatās aprakstīt vai izlasīt, ne uzdāvināt vai nopirkt, jo lai aprakstītu tavu dvēseli jeb patiesību mums nepietiktu ne vārdu, ne gudrības, ne saprašanas. To var tikai piedzīvot un atklāt katrs pats. Tas protams nenozīmē, ka es nelasu, bet izlasītās zināšanas nāk un iet, mainās un aizmirstās. Tas kas paliek ir personīgā pieredze.
Spilgtākās jogas atmiņas -kad mans mīļotais vīrs bija kopā ar mani baltajā tantrā, viss baltā ar turbānu galvā un vīrišķīgi izturēja divas dienas no rīta līdz vakaram “vieglajā pozā” meditējot un skandējot mantras. Tādos brīžos domāju par to kā man ir dzīvē paveicies 
Ja man būtu tikai viena vēlēšanās – tā būtu… nevēlēties neko, bet vienkārši būt apzinātai, lai nepalaistu garām savas dzīves īpašos brīžus, bet pieņemtu un izdzīvotu tos ar visdziļāko pateicību. Mums katram tādi dzīvē ir doti, bet pamanīt tos un izmantot spēj tikai tas, kurš ir nomodā. Jogā mēs šo fenomenu saucam par dzīves plūsmu. Katru reizi, kad mēs no tās izkrītam vai ejam pret to – mēs ciešam. Tad nu lūk vienīgais, ko patiešām es varētu novēlēt mums katram ir spēt noturēties šajā plūsmā, un vienkārši ļauties tai. Bet lai to paveiktu katram pašam ir jāsper pirmais solis, kas ir uzticēšanās un paļaušanās. Kam? Uz to atbildi atrod pats.
Laimīgākā diena manā mūžā ir tā diena, kurā es esmu spējusi būt labākais, kas es varu būt šeit un tagad, kad es esmu pārspējusi pati sevi un kaut ar pirkstu galiem pieskārusies bezgalībai. Kā jau katrai sievietei spilgtākā šāda veida pieredze ir manu bērnu dzimšana, kad ieskaties pirmo reizi sava tikko dzimušā bērna acīs un liekās, ka laiks ir apstājies… un tu vēlies lai šis mirklis ilgst mūžīgi.
