Vecākiem ļoti patīk kritizēt savus bērnus. Jūs droši vien gaidāt, ka teikšu: „Nevajag!” Bet es to nedarīšu. Sacīšu vienīgi: „Pirms sākat tos kritizēt, izlasiet vienu no klasiskajiem amerikāņu žurnālistikas darbiem „Tēvs aizmirst.” Pirmo reizi to kā redakcijas rakstu publicēja „People’s Home Journal”. Mēs to ar autora atļauju ievietojam koncentrētā veidā, kādā to sniedz „Reader’s Digest”. „Tēvs aizmirst” ir viena  no tām mazajām esejām ,kas uzdzirkstījusi patiesu jūtu mirklī, iekustina atbalss stīgu tik daudzos lasītājos, ka tā gadiem ilgi jāpārpublicē allaž no jauna. Autors V. Livingstons Lārnids, raksta: „”Tēvs aizmirst” pēc pirmās publicēšanas reproducēts simtos žurnālu un avīžu visā valstī. Tulkojumos tas plaši pārpublicēts arī citās zemēs. Esmu izsniedzis tūkstošiem atļauju tās nolasīšanai skolās, baznīcās, publiskās lekcijās. Tas „gājis gaisā” neskaitāmās radioprogrammās. Dīvaini, ka to izmantojuši arī koledžu un vidusskolu žurnāli. Šķiet, ka dažkārt pavisam necils rakstiņš „iekrīt sirdī”. Ar šo tiešām tā ir noticis.” *

Klausies, dēls, runāju ar tevi, kad esi aizmidzis, vienu dūrē savilktu ķepiņu pabāzis zem vaiga, gaišu matu sproga pielipusi pie miklās pierītes. Esmu viens pats klusām iezadzies tavā istabā. Tikko pirms brītiņa, kad, avīzi lasīdams, sēdēju bibliotēkas istabā, man sirdī uzviļņoja smaga nožēla. Juzdamies vainīgs, uznācu un nostājos pie tavas gultiņas.

Pastāstīšu tev, dēls, kādas domas man iešāvās prātā: biju uz tevi noskaities. Izbāru tevi, kad tu, posdamies uz skolu, mazgāšanās vietā tik tikko paberzi vaigu gar dvieli. Norāju tevi par to, ka neesi nospodrinājis kurpes. Dusmīgi tev uzkliedzu, kad redzēju uz grīdas izmētātas mantiņas.

Arī pie brokastīm man nepatika tava uzvešanās. Tu aplēji galdautu. Un ēdienu rītin apriji. Balstīji elkoņus uz galda. Ķēpāji pārāk daudz sviesta uz maizes. Un, kad tu aizskrēji parotaļāties, bet es devos uz staciju, tu pagriezies, pamāji man ar roku un sauci: „Atā, tēti!” Es īgni paskatījos un atraucu: „Neuzmet kūkumu!”

Vēlāk pēcpusdienā viss sākās no jauna. Atgriezdamies mājās, pamanīju, ka tu, uz ceļiem nometies, rotaļājies ar akmentiņiem. Zeķēs bija izberzti caurumi. Pazemoju tevi draugu acīs, pavēlēdams iet man pa priekšu uz mājām. Zeķes maksā naudu – ja tev pašam būtu tās jāpērk, tad gan prastu pietaupīt! Liec, dēls, aiz auss, ko tev tēvs saka!

Vai atceries, ka vēlāk vakarā, kad es lasīdams sēdēju bibliotēkā, tu ienāci? Acīs tev bija smeldzīga izteiksme. Kad es iztraucēts nepacietīgi pacēlu galvu, tu vilcinādamies paliki pie durvīm stāvam. „Nu, kas ir?” Es strupi noprasīju.

Tu neteici ne vārda, tikai straujiem lēcieniem pieskrēji klāt, apķēries man ap kaklu un nomutēji mani, un tavas roķeles saspieda mani tādā sirsnībā, kādu tikai pats Dievs spēj iedēstīt sirdī, lai tā, pat novārtā pamesta, nenonīktu.

Jā, dēls, nupat pirms brīža man avīze izslīdēja no rokas un sirdi sagrāba mokošas bailes. Ko ar mani dara ieradums? Ieradums meklēt vainas un izteikt aizrādījumus – tas bija atalgojums no manas puses par to, ka tu esi mazs puisītis. Tas nenozīmē, ka es tevi nemīlētu; tas nozīmē vienīgi to, ka prasīju pārāk daudz no bērna. Mērīju tevi ar sava vecuma olekti.

Taču tavā iedabā ir tik daudz jauka, laba un patiesa. Tava sirsniņa ir plaša kā rītausma pār augstajiem kalniem. To pierādīja tavs trauksmainais impulss pieskriet pie manis un, labunakti vēlot, mani nomutēt. Nekam citam šovakar nav nekādas nozīmes dēls. Es atnācu pie tavas gultiņas un nokaunējies nometos ceļos.

Tā ir vārga grēksūdze: zinu, ka tu manus vārdus nesaprastu, ja es tev tos teiktu tad, kad esi nomodā. Bet rīt es tev būšu īsts tētis! Dzīvošos ar tevi, cietīšu kopā ar tevi, kad tev sāpēs, un smiešos, kad smiesies tu. Tiklīdz kāds neiecietīgs vārds lauzīsies pār lūpām, iekodīšu mēlē. Skaitīšu kā lūgsnu: „Viņš vēl ir tikai puišelis, mazs puišelītis!”

Diemžēl esmu skatījies uz tevi kā uz pieaugušu cilvēku. Taču tagad, redzēdams tevi, līkumiņā savilkušos, tādu sīku guļam gultiņā, saprotu, ka tu vēl esi bērniņš. Vēl vakar tu ierausies māmuļai klēpī, pieglaudi galvu viņas plecam. Esmu prasījis par daudz, par daudz.

Deils Kārnegī “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem”; 1990.g. , Rīga, Latvijas žurnālistu savienības komerccentrs.