To, ka ikvienā sporta veidā ir nepieciešams īpašs inventārs, neapstrīdēs neviens, bet kā ir ar jogu? Ja paskatāmies vēsturē, redzam, ka klasiskajā jogā, tādā kāda tā bija sākumā, nebija ne jogas paklājiņu, ne jogas jostas, ne bloku, ne kādu citu īpašu palīglīdzekļu. Indijas jogi veica āsanas svaigā gaisā zem klajas debess, Tibetas jogas praktizētāji meditēja savās retrīta vietās Himalaju kalnu alās. Palīglīdzekļi radās daudz vēlāk.
Mūsdienās par jogas palīglīdzekļu izgudrotāju uzskata izcilo jogas guru B.K.S. Ajengāru, kurš pats apgalvo, ka radījis palīglīdzekļus iedvesmojoties no Patandžali sūtras, kurā tiek pieminēta āsana ar atbalstu un āsana bez atbalsta. Jāpiebilst gan, ka jogas palīglīdzekļus- virves lietoja jau B.K.S. Ajengāra skolotājs Šrī T. Krišnamačarja, kurš bija arī viņa svainis.
Sapratis, ka viņa pacienti nespēj veikt vairumu no jogas āsanām, jogas guru B.K.S. Ajengārs radīja jaunus palīglīdzekļus, tādējādi panākot to, ka joga kļūst pieejama un iespējama ikvienam, pat tiem, kas ir uz gultas un nespēj ne stāvēt, ne sēdēt. Joga vairs nebija tikai tievo un lokano privilēģija, bet prakse, kuru var veikt ikviens.
Šobrīd jogas paklājiņš ir kļuvis par jogas prakses neatņemamu sastāvdaļu, un neviens pat nediskutē par tā nepieciešamību, taču jogas pirmsākumos jogu veica uz īpašas zāles (kušas zāle) vai cietas zemes bez jebkāda pārklāja, vēlāk sāka lietot brieža vai tīģera ādu. Jogai kļūstot populārākai Rietumos, praktizētāji uz koka grīdām sāka klāt kokvilnas auduma gabalus vai dvieļus, taču tie slīdēja un radīja apgrūtinājumus prakses veikšanai. Lai izvairītos no kokvilnas paklāju slīdēšanas uz koka grīdas, tika ieviesti gumijas paklājiņi. Roku un pēdu slīdēšanas apturēšanai noteiktās paklājiņa vietās tika izsmidzināts ūdens.
Paklājiņa ieviesēja Andžela Fārmere ir viena no vislabāk zināmajām jogas skolotājām, kura māca jogu jau vairāk kā četrdesmit gadus. Jaunībā viņa pārcieta operāciju, kuras rezultātā viņa nebija spējīga svīst caur plaukstām un pēdām, taču viņas veselības stāvoklis neatturēja viņu no ierašanās uz B.K.S. Ajengāra jogas mācībām Londonā 1960-tajos. Viņš aizliedza viņai izmantot putu matraci vai apsmidzināt pēdas un plaukstas ar ūdeni. Mācot jogu Minhenē, paklāja rūpnīcā viņa nejauši atklāja plānu paklāja apakšējo kārtu. Tas bija lielisks risinājums viņas problēmai. Atgriežoties Londonā, šo ideju pārņēma arī daļa viņas studentu, tāpēc Andželas tēvs sazinājās ar Vācijas paklāju rūpnīcas īpašnieku un kļuva par pirmo jogas paklāja mazumtirgotāju. Andžela Farmere radīja jogas paklāju savu terapeitisko nepieciešamību vadīta, taču pēc pāris gadiem bija lieciniece tam, ka viņas jogas paklāju āsanu demonstrācijai izmanto pats B.K.S. Ajengārs, kurš pirms tam dedzīgi bija viņai to noliedzis.
Pirmie jogas paklāji, kas tika radīti kā speciālie jogas paklāji, tirgū nonāca 1990tajos gados un 2002.g. tika radīts pirmais Eko jogas paklājs.
Savā būtībā jogas paklājs arī ir nekas vairāk un mazāk kā jogas palīglīdzeklis, kurš iekarojis savu vietu jogas tirgū un praksē, blakus jogas blokiem, jostām, segām, spilveniem un tādiem balstiem, kā, piemēram, krēsli un siena.
Lielāko daļu no jogas palīglīdzekļiem izgudroja un praksē ieviesa B.K.S. Ajengārs, kurš tos uzskata par saviem jogas prakses skolotājiem, jo ir atzinis, ka bez tiem nav spējis veikt daļu āsanu pat pēc diezgan ilga praktizēšanas laika. Jogas meistars atzīst, ka māceklim jogas palīglīdzekļi ir nepieciešami tikai tik ilgi, līdz āsana tiek pilnveidota. Pēc tam tos var aizmest.
Tie, kas ir praktizējuši jogu svaigā gaisā, zālē, smiltīs vai kaut vai uz dvieļa, zina, ka stāvošās jogas pozas pieprasa vairāk ķermeņa izturību un spēku, nevis ķermeņa lokanumu. Vislielākās piepūles prasa tieši pozas noturēšana un plaukstu un pēdu slīdēšanas pārvarēšana. Tieši šim mērķim mūsdienās kalpo jogas paklājiņš, taču bez zināmas nestabilitātes mūsu prakses virspusē, pastāv tendence sevi izveidot par jogas pozas ķīli. Respektīvi, mēs „pielīpam” pie paklājiņa un mūsu ķermenim ir grūtāk pakļauties gravitātes spēkam un ļauties dabiskai ķermeņa enerģijas plūsmai, tādējādi rodas spriedze un problēmas ceļos, gurnos, elkoņos, plecos. Tieši pateicoties tam, ka mūsdienu jogas paklāji ir „lipīgi”, kas it kā palīdz mums noturēt ķermeni pozā stabilāk, rodas disbalanss starp jogas praksē tik ļoti nepieciešamo ķermeņa spēka, izturības un lokanuma proporcijām. Tādējādi jogas paklājiņi ir izmainījuši visu jogas āsanu būtību, jo noteiktas āsanas, kuru izpildei vēsturiski bija nepieciešama lielāka izturība un ķermeņa spēks, tagad pieprasa lielāku ķermeņa lokanību. Un tomēr, mūsdienu privātīpašuma pasaulē, jogas paklājiņš nozīmē ko vairāk kā vienkārši neslīdošu virsmu, tā ir mūsu personīgās telpas norobežošana jogas nodarbības laikā. Tā ir mūsu identitāte un pasaules uzskatu un dzīvesveida spogulis. Ar savu jogas inventāru mēs ne tikai parādām savu attieksmi pret sevi, bet arī pret apkārtējo vidi un jogas praksi kopumā. Izvēloties Eko paklājiņu, mēs rūpējamies ne tikai par sevi, bet arī par nākamajām paaudzēm.
Jostas, bloki, virves, dažāda izmēra un lieluma spilveni, segas, krēsli – tie ir vispopulārākie mūsdienās lietotie jogas palīglīdzekļi, kuri palīdz precīzāk izpildīt āsanas un izvairīties no traumām. Šobrīd daudzos jogas centros visā pasaulē tiek piedāvātas pat īpašas ”Joga ar krēslu” nodarbības, tāpat kā jogas paklājiņi arī jostas un bloki ir kļuvuši par jogas centra inventāru.
Kā un kāpēc tiek lietota jogas josta? Jogas jostu lieto jebkurā pozā, kurā ir jāaizsniedz vai nu kāju pēdas, vai jāsadod kopā rokas. Noliecienos uz priekšu sēdus, var izmantot jogas jostu apliktu ar pēdu, lai palīdzētu stiepties uz priekšu. Tāpat jostu var izmantot stāvošajās balansa pozās, stāvot uz vienas kājas un izstiepjot otru uz sāniem, saķerot to aiz pirkstiem. Šajā pozā josta arī tiek aplikta apkārt pēdai. Jogas jostu izmanto gan sēdošajās, gan stāvošajās, gan guļošajās pozās. Atbalsta bloki jogā kalpo kā atbalsts starp galvu, pleciem, gūžām, rokām, kājām un grīdu. Stāvus pozās ar stiepšanos uz leju daudz vieglāk ir atbalstīt roku uz bloka nevis stiepties līdz grīdai. Jāatceras kā pārāk intensīva un ilga stiepšanās var kļūt par nopietnas traumas iemeslu, tāpēc jogas palīglīdzekļi pavisam noteikti var tikt uzskatīti par jogas traumu novērsējiem, jo novērš jogas āsanu neprecīzi, nepareizu izpildi un ķermeņa pārslodzi. Jogas jostas ir paredzētas tam, lai pagarinātu praktizētāja rokas, bet jogas bloki pietuvina grīdu tuvāk.
Jebkurš jogas palīglīdzeklis dod mums iespēju pārnest praksi nākamajā līmenī un izpildīt advancētas āsanas. Respektīvi, jogas palīglīdzekļi palīdz mums izpildīt āsanas pareizi pat tad, ja fiziski mūsu ķermenis pats bez atbalsta to nespēj izdarīt. Jogas palīglīdzekļus īpaši iesaka cilvēkiem ar dažādām traumām, kā arī cilvēkiem ar lielu lieko svaru, kas apgrūtina jogas praksi. Tādos brīžos speciālisti iesaka rūpīgi klausīties jogas skolotājā, ali saprastu kādam mērķim konkrētā jogas poza ir domāta – konkrētu muskuļu pastiepšana vai izturības nostiprināšana. Kad šis uzdevums ir saprasts, tad praktizētājs var likt lietā visus tam pieejamos palīglīdzekļus, lai šo pozu izpildītu pareizi, un sasniegtu tās izvirzītos mērķus.
Lai arī vēsturiski neviens jogs neizmantoja šos palīglīdzekļus, mūsdienu steidzīgajā pasaulē, tie spēj manāmi uzlabot un paātrināt jogas prakse rezultātus, un iedvesmot neapstāties pie pirmajiem šķēršļiem un virzīties tālāk. Tie palīdz noticēt savam iekšējam spēkam un atklāt to, ka ķermeņa spējas un iespējas ir neierobežotas. Vienotas, noteiktas atbildes par to vai jogas palīglīdzekļi ir nepieciešami vai bez tiem var pilnībā iztikt, ir jāatrod katram jogas praktizētājam pašam, izejot no savas personiskās pieredzes, taču pavisam noteikti skaidrs ir viens, ka šo palīglīdzekļu atlasei un izvēlei ir jāpieiet ar vislielāko rūpību.
Foto: Manduka.com
