Viens no jautājumiem, kas būtu jāuzdod sev pirms katras jogas prakses ir sekojošs – „Kāda ir mana motivācija jogas praksei šodien?” Ar kādu mērķi es šodien veikšu šo praksi, kādi ir mani īslaicīgie un tālejošie plāni un mērķi, uz kuriem es tiecos? Un nav svarīgi, vai mūsu atbilde  šodien ir vairāk saistīta ar fizisko ķermeni un vēlmi justies labi, būt skaistiem un veseliem, vai esam jau pietuvojušies tam stāvoklim, kad jogu uztveram kā garīgu praksi, kas palīdz iepazīt un saprast mūsu pašu prātu un tā uzvedības shēmas.  Ja skaidri zināsim mūsu motivāciju, tad mums būs vieglāk iedvesmot sevi regulārai praksei.  Šis pašizziņas process ir svarīgs ne tikai jogas praksē, bet vispār dzīvē, lai izvairītos no situācijām, kad darām lietas automātiski, ieraduma pēc,  pat nezinot kādēļ.  Viens no iemesliem, kādēļ  daudzi pievēršas jogai, ir brīnišķīgā sajūta pēc jogas nodarbības, un tas nav nekas slikts, bet vai nebūtu lieliski zināt, kāpēc tieši joga liek mums  justies tik labi?  Kas ir noticis mūsu ķermenī un prātā? Kas liek mums pieķerties šai labsajūtai un mēģināt to iegūt atkal un atkal?  Pirms katras jogas prakses, velti kaut tikai 1 minūti tam, lai pajautātu sev – kāda ir mana motivācija šodien? Pavēro, kā ar laiku tā mainās!

Jogas uzdevums ir savienot daudzos šķietami pretējos mūsu esības slāņus – prātu un ķermeni, iekšējo ar ārējo,  darbību un uztveres spējas, subjektu un objektu, kā rezultāts ir neduāls jeb ietverošs prāta stāvoklis, kad mēs spējam piedzīvot dzīves izaicinošās dualitātes, neiekrītot duālismā.  Respektīvi, nepieķerties prāta vērtējumam  – labs, slikts, mans, tavs jeb vienkāršā valodā sakot – dzīvot ar apziņu, ka nav ne labi, ne slikti, ir vienkārši tā, kā ir.

1.Ieņem pozu savam ķermenim piemērotā dziļumā

Mūsu mērķis veicot pozu nav paslavēt mūsu ego un pierādīt sev, ka mēs spējam ieņemt šo pozas ārējo formu. Mūsu mērķis ir saprast, kas mēs esam un kur mēs šobrīd savā dzīvē atrodamies. Protams, uzsākot nodarboties ar jogu, mūsu mērķis, lielākoties, ir pakļauts ārējai jogas pozu formai, mūs uz priekšu dzen vēlme spēt veikt dažādas advancētas āsanas, un tas nav nekas slikts. Nedaudz ego ikvienam spēj palīdzēt sasniegt nospraustos mērķus, taču svarīgi ir saprast, ka yin jogā mūsu mērķis no ārējās formas pāriet uz mūsu iekšējo ķermeni, uz mūsu iekšējām sajūtām, emocijām, spējām un vēlmēm.  Mēs tik ļoti nesekojam līdzi fiziskai jogas āsanu pusei, cik ļoti koncentrējamies uz mūsu elpu un prātu tajā brīdī, kad to daram.  Varētu pat teikt, ka mūsu mērķis ir spēt no darītāja pārtapt par vērotāju, kas spēj “nekontrolēt” ,„nedarīt”, bet vienkārši „būt”. Pozas laikā mēs ļaujam ķermenim ieņemt pozu pašam tam šobrīd pieejamā dziļumā. Pat tad, ja mēs fiziskā līmenī spējam ieiet pozā maksimāli jau pašā sākumā, reiz pa reizei ir labi ļaut ķermeni pašam ieņemt pozu pakāpeniski, savā tempā,  jo jāatceras, ka katru dienu mūsu ķermenis ir citādāks.  Tā spēja ieņemt pozu un to noturēt atšķiras. Ja vienu dienu kāda poza mums izdodas lieliski, tad citā tā var būt īsts izaicinājums, un tas nav atkarīgs tikai no  mūsu fiziskā ķermeņa stāvokļa.  To ietekmē arī tas, kā mēs esam gulējuši, kāds ir mūsu emocionālais stāvoklis, ko mēs esam ēduši un ko darījuši pirms nodarbības. Neuzskatiet par pašsaprotamu to, ko ķermenis varēja izdarīt vakar vai pagājušajā nedēļā. Ārējo faktoru, kas ietekmē mūsu jogas praksi ir ļoti daudz, tāpēc ir svarīgi  katru reizi jogas nodarbībā sākt visu no sākuma, darīt visu pamazām, lai redzētu, ko mans ķermeni spēj izdarīt šodien? Cik mierīgs ir mans prāts? Kā mans prāta stāvoklis spēj ietekmēt manu fizisko sniegumu jogā?  Mana personīgā pieredze liecina, ka prāts ir visspēcīgākais traucēklis kvalitatīvai jogas praksei. Jo satrauktāki  un emocionāli nestabilāki mēs būsim, jo grūtāka būs mūsu jogas prakse, gan emocionāli, gan fiziski. Tajā brīdī, kad prāts būs klātesošs, viss mainīsies. Tāpēc ir svarīgi neforsēt un nespiest ķermeni ar varu ieņemt pozu, kuru viņš šobrīd nespēj veikt, vēl vairāk, yin jogas izcilie skolotāji iesaka pozu ieņemt vien par 70-80% no jūsu spēju līmeņa. Respektīvi, vienmēr atstājiet sev iespēju augt un attīstīties.  Katrai pozai ir vairāki dziļumi jeb līmeņi, taču mūsu uzdevums nav koncentrēties uz to, kuru pozas līmeni mēs varam ieņemt, bet gan to, kā es šajā pozā jūtos, un vai es varu tajā uzkavēties ilgāku laiku? Jogā ir teiciens, ka svarīgi ir nevis tas, vai tu vari veikt kādu konkrētu pozu, bet gan tas, cik ilgi tu šajā pozā vari palikt?  Tāpēc ieejot pozā vienmēr ir jāsajūt savs ķermenis, jo tikai ieklausoties tajā, mēs varam sajust, kur ir tā robeža, aiz kuras iestāsies diskomforts?  Ja mēs spiežam sevi veikt pozu, izejot ārpus sava fiziskā ķermeņa spējām, mēs radam spriedzi saistaudos jeb fascijā, kas ir visas mūsu emocionālās pieredzes uzglabātāja. Tādējādi varam atbrīvot kādu emocionālo bloku vai traumu un saskarties ar emocijām, kurām neesam gatavi. Tieši tādēļ yin jogas nodarbībās raudāšana ir ļoti bieža blakus parādība un, lai gan paši raudātāji saka, ka nezina, kas noticis, vai ka tas viss nāk no nekurienes vai notiek bez iemesla, patiesībā tam visam apakšā ir dziļa emocionāla sāpe vai pārdzīvojumi, kurus mūsu ķermenis sevī ir noglabājis. Protams, tas uzreiz nenozīmē, ka esam aizgājuši par tālu, gluži otrādi, tā ir zīme, ka ir noticis attīrīšanās process. Taču pakāpeniska, lēna un sevis mīloša prakse palīdzēs mums tam sagatavoties.  Tāpat, ja mēs pozu ieņemam uzreiz, iesviežot savu ķermeni maksimālajā pozas līmenī,  mēs, protams, sasniedzam fizisko rezultātu, taču iekšējais process ceļā uz to jeb mūsu garīgā transformācija izpaliek.  Tas nenozīmē, ka mums visu laiku ir jāpaliek savā komforta zonā. Nē! Mums ir jāiziet ārpus tās, lai sasniegtu rezultātu un iedarbotos uz fasciju,  taču līdz zināmai robežai.  Un mēs paši esam tie, kas šo robežu vislabāk māk nospraust.

Tāpat šī ieiešana pozā lēni, iemāca mums samazināt tempu arī ikdienā. Iemāca pacietību, vispirms jau pašiem pret sevi un savu jogas praksi.  Iemācīties būt pacietīgam ir viena no skaistākajām motivācijām jogas praksei. Apzinies to! Mācies to! Izbaudi to!

2. Apņemies būt mierīgs un nekustīgs

Šo pamatprincipu cilvēki bieži pārprot, jo ieejot pozā, kļūst par dzīvām statujām jeb pieminekļiem. Miers un nekustīgums šeit ir pārprasts. Protams, fizisko ķermeni mēs cenšamies pēc iespējas padarīt mierīgāku un neveicam nekādas asas kustības, taču pats galvenais šeit ir iekšējais miers. Prāta miers. Ķermenis pozas laikā pat nespēj būt nekustīgs, jo ar katru minūti, atslābinoties un atbrīvojies, tas pozā ieiet arvien dziļāk.  Tas notiek pateicoties gravitātei un mūsu pašu ķermeņa spēkam.  Mazas dabiskas mikrokustības ķermenī notiks automātiski un mūsu uzdevums nav tām pretoties, bet gan gluži pretēji, ļauties. Šajā posmā ir svarīgi nepretoties pozai un netraucēt ķermenim šajā procesā.

Kur meklēt šo iekšējo mieru? Tas atnāks pilnībā uzticoties savam ķermenim un notiekošajam. Tas atrodams brīdī starp ieelpu un izelpu, elpā. Viens no vingrinājumiem, ko iemācījos yin jogas skolotāju apmācībā, bija koncentrēšanās uz elpu, kontrolējot  ieelpu un izelpu garumus. Respektīvi, ieelpojot aizskaita līdz 4 un izelpojot aizskaita līdz 4. Protams, šeit var rasties pretrunas, jo jebkura kontrole automātiski kļūst par yang praksi, taču šajā gadījumā tas nekādi netraucē mūsu yin praksei.  Šī koncentrēšanās uz elpu palīdz ne tikai fiziskajam ķermeni, bet arī prātam, jo dod tam koncentrēšanās objektu, lai atturētu no klaiņošanas apkārt.  Kad prāts atslābst, automātiski nomierinās arī elpa, tā kļūst dziļāka, atslābināmies mēs paši,  mūsu fiziskais ķermenis, un mums kļūst vieglāk izturēt fizisko slodzi.   Mēs nevaram pilnībā apturēt domas, jo tas vienkārši nav iespējams, taču, ja mēs neiesaistāmies domāšanas procesā, ja mēs nebarojam domas, tad tās nomirst.  Ja mēs barojam savas domas, tad atkal un atkal atgriežam sevi atpakaļ uz Samsāras ceļa.

Ķermeņa miers būs platforma tava prāta mieram, jo neskatoties uz to, ka kustība noris nepārtraukti, mēs varam samazināt tās ātrumu. Galvenais, ko mēs varam iemācīties yin jogā ir saprast, akceptēt, nepieķerties un palaist.  Lai to izdarītu, mums ir jāļauj sev nonākt miera stāvoklī, gan ar fizisko ķermeni, gan prātu.  Miers nozīmē tādu stāvokli, kad  mūsu vienīgais uzdevums ir neko nedarīt, kad darbībai pašai par sevi nepiemīt īpašumtiesības uz mūsu darbību un rīcību.

3.Paliec pozā ilgāku laiku

Vispirms mums ir jāatrod mūsu iespēju galējā robeža attiecīgajā pozā. Kurā brīdi mēs pietuvojamies tai?  Viens no aspektiem, kas jāņem vērā praktizējot yin jogu ir tās  fiziskais uzsvars uz ķermeņa fasciju jeb saistaudiem.  Lai mēs spētu iedarboties uz to, mums jāpavada pozā vismaz 2 minūtes, tikai pēc tam poza sāks „strādāt” jeb iedarboties.  Pirmās 2 minūtes arī ir laiks, kurā ķermenis pierod pie pozas un adaptējās tajā, ieņemot sev pieejamu stāvokli. Kad darām kaut ko pie kā ķermenis nav pieradis, pirmajā brīdī tam iestājas maza panika un prāts cenšas mūs pierunāt “pamest šo nodarbi un bēgt”, taču, ja mēs izturam šo “panikas lēkmi” un pārliecinām ķermeni, ka viss ir kārtībā, ka briesmas nedraud, tas nomierinās un izbauda notiekošo.

Saistaudi pēc savas būtības ir mazāk elastīgi, tāpēc arī tiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai tie spētu pastiepties. Arī laiks pēc pozas, kurā tie atgriežas savā sākotnējā stāvoklī, ir ilgāks nekā muskuļiem, kas savu iepriekšējo formu atgūst uzreiz, izejot no pozas. Tāpēc pēc garām un izaicinošām yin jogas pozām, iesaka minūti pagulēt šavāsanā, lai sajustu pēcpozas efektu un ļautu fascijai ieņemt sākotnējo stāvokli.

Pauls Greilijs fasciju salīdzina ar sūkli trauku mazgāšanai. Lai padarītu šo salīdzinājumu vieglāk saprotamu, iedomāsimies mūsu ķermeņa sūklīšus pilnībā piesūkušos ar šķidrumu, kas pēc savām īpašībām atgādina sviestu.  Kad sviests ir ciets, sūklis ir neelastīgs un to nevar locīt, bet, ja sviests ir izkausēts, tad sūkli var viegli saspiest un izgriezt pēc vajadzības.  Šo fāzi no cieta sviesta uz mīkstu sauc par fāzes maiņu.  Iedarbojoties uz saistaudiem, esot pozā dažas minūtes, mēs radām šo fāzes maiņu fascijā.  Tas sekmē brīvāku čī jeb enerģijas plūsmu ķermenī, kas attiecīgi veicina dziedināšanu.

Turklāt šis laiks, ko pavadām pozā 5-8 minūtes, ir lielisks brīdis, lai pabūtu pašiem ar sevi, lai uzdotu sev jautājumus, no kuriem esam apzināti vai neapzināti izvairījušies.  Mūsu uzdevums šajā brīdī ir vērot sava prāta kustību, vērot tā darbību un sajust kā tas viss mainās attiecīgi nomainot pozu. Kā mēs jūtamies pozā, kura mums padodas ļoti viegli? Ko mūsu prāts dara, kad esam pozā, kura mums ir ļoti izaicinoša?  Vai mēs spējam sajust prāta, elpas un fiziskā ķermeņa vienotību jebkurā no šīm pozām? Vai spējam nekontrolēt prātu, nemēģināt to ietekmēt vai apturēt tā darbību, bet tikai novērot no malas?  Visgrūtākais mūsu dzīves uzdevums ir spēt nedarīt neko.  Yin joga ir lielisks veids kā to mācīties!

Kā apturēt šo nebeidzamo skriešanu, darīšanu, radīšanu, veidošanu…lai vienkārši būtu?

Patandžali „Jogas Sutrās”(kopā to bija 186) āsanas ir pieminējos vien pāris teikumos, un viens no tiem ir šāds: „Tu sasniegsi āsanu vien tad, kad būsi sasniedzis mieru.” Tas ir tas, ko mēs mācāmies yin jogā, sasniegt iekšējo mieru.  Un āsana jeb poza ir tikai instruments ceļā uz to.

Yin jogas laikā mēs piedzīvojam diskomfortu, kurš, lielākoties,  rodas tieši pozas ilguma dēļ. Diskomforts ir gan mentāls, gan fizisks, un mūsu uzdevums ir iemācīties sadzīvot ar to.  Mēs iemācāmies spēt ieņemt dažādas ķermeņa pozas un izturēt tās, spēt tajās nomierināt gan ķermeni, gan prātu, spēt meditēt tajās.  Ir svarīgi diskomfortam pieiet apzināti. Apzināties – jā, diskomforts te ir, bet es spēju tam tikt pāri, es spēju neļaut tam ietekmēt mani un manu jogas praksi. Protams, ir jāspēj arī saprast, kurā brīdī diskomforts ir kas vairāk nekā tikai neērtības sajūta, kad no pozas labāk ir iziet.  Ir svarīgi spēt atšķirt diskomfortu no sāpēm, jo asu sāpju gadījumā mēs nekavējoties izejam no pozas. Tieši tāpēc ir svarīgi ik brīdi būs apzinātam un sekot līdzi tam, kas šobrīd notiek ar manu ķermeni,  kas šobrīd notiek manā prātā.  Ja mēs attīstām šo spēju būt klātesošiem darbojoties uz jogas paklājiņa, mēs spējam to pielietot arī ikdienā, kad saskaramies ar dažādām grūtībām un sarežģītām situācijām savā ikdienā.

4.Izej no pozas ļoti lēnām, mierīgi un ar lielu rūpību un iejūtību pret ķermeni

Izejot no pozas ir svarīgi to darīt lēnām un mierīgi, ļaujot ķermenim izbaudīt pēc- pozas efektu.  Arī saistaudiem ir nepieciešams laiks, lai atietu atpakaļ savā sākotnējā stāvoklī.  Ļoti bieži pēc pozas mēs izjūtam tūlītējo pozas pēcefektu, kas ir pretējs ilgstošam pozas efektam.  Ja uzreiz pēc pozas mēs jūtam sāpes vai diskomfortu, tad ilgtermiņā šī poza sniedz lielu labumu gan mūsu ķermenim, gan prātam, jo nostiprina mūsu locītavas un fasciju. Arī izejot no pozas, mēs varam sajust mazu diskomfortu, taču šīm sajūtām ir jāpāriet minūtes laikā.   Pozas laikā mēs vadām enerģiju jeb čī caur mūsu ķermeni, un brīdis pēc pozas ir laiks, kad mēs to varam sajust vislabāk.  Pozas bloķē čī  un asins plūsmu vienā virzienā un nosūta to citā virzienā. Šīs plūsmas atjaunošana dabiskā plūdumā  ir tas, ko mēs jūtam izejot no pozas.  Esot pozā mēs lielākoties koncentrējamies uz  sajūtām muskuļos un locītavās, kamēr izejot no pozas, mēs spējam pievērst uzmanību čī kustībai. Reizēm mēs to sajūtam visā savā ķermenī,  reizēm šī sajūta koncentrējas vairāk mūsu mugurā un kājās.  Reizēm mēs to sajūtam arī spēcīgu spazmu veidā, taču, ja mēs spējam to visu tikai novērot un atlaist, šīs sajūtas ļoti ātri pāriet un mūs apņem spēcīgs miers un labsajūta.  Ko mēs varam darīt, ja šīs sajūtas ir pārāk spēcīgas? Mēs varam  veikt kādu no pretpozām, pastiepties uz pretējo pusi utt., taču laiku pa laikam ir svarīgi spēt pārdzīvot šo mirkli un izjust to pilnībā, lai sajustu, kā tas sasniedz savu epicentru un norimst. Kā viss šajā dzīvē.

Foto: Kristīne Somere (No yin yogas skolotāju apmācībām Tallinā, 2015.gada oktobrī)