Ikdienā elpošanas plūsma mainās atkarībā no indivīda fiziskā un emocionālā stāvokļa. Tādēļ praktizētājam apzināti, ar nodomu jāregulē šī elpas zigzagveida plūsma. Kad šī apzinātā uzmanība plūst kopā ar ieelpu un izelpu, ziniet – ir sākusies pranājāma.

Pranajāma sastāv no ieelpas (pūraka), izelpas (rečaka) un elpas aiztures (kumbhaka).

„Pranājāmas praktizēšana ne tikai noņem miglas plīvuru no sapratnes gaismas, bet arī padara prātu par piemērotu meditācijas instrumentu. „

„Ikdienā elpošanas plūsma mainās atkarībā no indivīda fiziskā un emocionālā stāvokļa. Tādēļ praktizētājam apzināti, ar nodomu jāregulē šī elpas zigzagveida plūsma. Kad šī apzinātā uzmanība plūst kopā ar ieelpu un izelpu, ziniet – ir sākusies pranājāma.

Pranajāma sastāv no ieelpas (pūraka), izelpas (rečaka) un elpas aiztures (kumbhaka). Pūrakas un rečakaspagarināšana un padziļināšana ir laiks (kāla). Ieelpas un izelpas aizturēšana tiek veikta ķermeņa augšdaļā (deša), bet kustību precizitāte (samkhja) tiek uzturēta ar ritmiskas, vienmērīgas elpas plūsmas palīdzību. Lūdzu, ņemiet vērā, ka ieelpā kauzālais ķermenis (kārana šarīra) virzās no iekšējiem dziļumiem uz ķermeņa plašumiem, aizpildot visu fiziskā ķermeņa augšdaļu (deša) ar telpu (ākaša). Aizturēšana (antara kumbhaka – elpas aizture pēc ieelpas) mērķis ir noturēt šo radīto telpu, nezaudējot vietu, cik ilgi vien iespējams. Antara kumbhakas laikā kauzālais, smalkais un fiziskais ķermenis saplūst vienā veselā. Izelpas laikā fiziskais ķermenis (deša) virzās tuvāk, ali saplūstu ar iekšējo ķermeni, nesamazinot vietu, bet samazinot telpu. Atrodoties bāhja kumbhakā (elpas aizture pēc izelpas), rodas vienotības sajūta, jo fiziskais un smalkais ķermenis savienojas ar kauzālo ķermeni. Tā ir pranājāma.

„Pūrakā tas nav gaiss, kas tiek ieelpots, tas ir pats Dievs, kas ienāk elpas formā.”

Papildus pranājāmas metodēm, kuras tiek veiktas apzināti, Patandžali min vēl kādu pranājāmas veidu, kas ir pārāks par visām ar apziņu kontrolējamām metodēm. Tā ir pranājāma, kad elpošanu veic pati elpa – netraucēti un bez iepriekšēja nodoma.”

Pranajāma kā lūgšana

„Bezgalīgais Dievs atrodas gan ārpus mūsu galīgā ķermeņa, gan ķermeņa centra dziļumos. Sādhaka ieelpo bezgalību un, aizturot elpu (antara kumbhaka), pilnībā saplūst ar džīvātmanu (individuālo dvēseli). Viņš neļauj sevī ienākt nevienai domai, kas varētu iztraucēt brīdī, kad Bezgalīgais komunicē ar viņa individuālo patību. Izelpas (rečaka) laikā sādhaka regulē domu plūsmu, ar izejošo elpu ļaujot savam ES padoties dievišķajam. Izelpošanas procesā viņš ieliek savas dzīves patieso būtību, gluži kā dievlūdzējs novieto ziedu virteni pie izvēlētās dievības (Išta Devatā vigraha) kājām. Elpas aizturē pēc izelpas (bāhja kumbhaka) viņš gaida, lai Dievs pieņem viņa dziļo padevību, un visas aiztures laikā pazemīgā mierā nezaudē vienotību ar Brahmanu.

Pratjahāra ir apslēpta paša pranājāmas procesa sirdī. Prāts, kuru sajūtas ved savā pavadā, ir nemierīgs, tas dzenas pēc pasaulīgiem labumiem. Praktizējot pranājāmu, maņas tiek pagrieztas atpakaļgaitā un to enerģijas sāk plūst atpakaļ – pie iekšējās prāta pilnības, un tās vairs nav piesaistītas baudas objektiem. Pratjāhārā maņas tiek trenētas, lai tās savienotu ar iekšējo gaismu, kas vienmēr ir tīra, patiesa un neatkārtojama.”

B.K.S. Ajengārs, “Jogas gudrība un prakse”, Zvaigzne ABC, foto: backonpointe.tumblr.com