Šī pavisam noteikti ir grāmata, kuru mēs visi jogotāji jau sen bijām pelnījuši. Gan jogas skolotāji, gan praktizētāji. Šobrīd, kad Latvijā un citur pasaulē ir aktivizējusies jogas drošības tematika, ir īstais brīdis šādu grāmatu iznākšanai, jo tieši drošība jogas praksē ir tas, ko šī grāmata iemāca. Kāpēc tieši šobrīd sāk runāt par nepilnībām jogas pasniegšanā un praktizēšanā? Tāpēc, ka cilvēki sāk izjust sekas uz savas ādas. Pateicoties āsanu “pareizības” un estētiskās formas kultam sabiedrībā, mēs jogotāji, arī jogas skolotāji esam aizvirzījušies prom no jogas patiesās būtības un esences, koncentrējoties vien uz ārējo – fizisko formu, cenšoties visus ielikt noteiktos standarta rāmīšos un “noteikumos”. Tā teikt, joga ir padarīta par gandrīz vai matemātisku zinātni, kurā skrupulozi tiek ievērota pozu tehniskā izpilde, aizmirstot par pozas dziļāko jēgu un būtību. Kā tas notika? Patiesībā šī tehniskā jogas puse jeb “alignments” aktualizējās jeb radās tajā brīdī, kad pieprasījums pēc jogas skolotājiem kļuva lielāks kā piedāvājums. Sākotnēji, pašos pirmsākumos, nebija nekādas jogas skolotāju apmācības programmas, un kļūt par skolotāju varēja vien regulāri apmeklējot jogas nodarbības un izpelnoties atzinību no skolotāja varēja sākt vadīt nodarbības, vispirms aizstājot vai asistējot savam skolotājam (tas viss kopumā aizņēma vismaz pāris gadus). Šodien par jogas skolotāju “var kļūt” izejot 200 h apmācības programmu mēneša laikā, pirms tam neapmeklējot nevienu jogas nodarbību. Tieši jogas milzīgā popularitāte un pierasījums pēc skolotājiem bija iemesls tam, ka tika radītas dažādas apmācības programmas. Tajā brīdī arī radās jautājums – kā tad īsti iemācīt jogu cilvēkam 200 stundās? Lai to veiksmīgāk realizētu, tika radīti šie pozu mācīšanas, izpildīšanas noteikumi jeb tehnikas. Tieši šajā brīdī koncentrēšanās uz pozas ārējo formu ņēma virsroku par tās dziļāko būtību un funkcionalitāti.
Šajā grāmatā autors uzsver un runā par to, kāpēc šāda vispārēja pieeja jogas pasniegšanai un praktizēšanai vairs nav efektīva un var būt pat kaitīga.
Lai arī pats autors ir Yin Yogas virziena praktizētājs un popularizētājs, šī grāmata iziet ārpus noteikta jogas veida, jo runā par mūsu – cilvēku fiziskajiem ķermeņiem. Par to unikalitāti, anatomiskajām un ne tikai atšķirībām, kas nosaka to, kādai būtu jābūt mūsu jogas praksei. Diemžēl, par to jogas skolotāju apmācībās un semināros runā salīdzinoši maz, koncentrējoties vien uz āsanu pareizu anatomiski izpildi un teorētiskajām/ praktiskajām iemaņām. Maz runā par to, ka ir jāskata katrs praktizētājs individuāli, un ka visiem nederēs viena un tā pati vadlīnija vai ķermeņa novietojums pozā. Reizēm jogas skolotāji tik ļoti koncentrējas uz formu, ka visus mēra pēc viena lineāla – nosakot visiem vienādu ķermeņa izvietojumu pozā, taču tas nav pareizi un var novest pie traumām. Pozas vizuālais izskats bieži vien ir daudz svarīgāks par pozas funkcionalitāti, un tiek aizmirsts par konkrētā cilvēka anatomiju, bioloģiju un pat viņa vēsturi. Tieši tāpēc jogas skolotājam ir ļoti svarīgi pārzināt ne tikai cilvēka ķermeņa anatomiju, bet būt tik zinošam, lai spētu saskatīt katra praktizētāja ķermeņa individuālās īpatnības un vajadzības, lai redzētu, kas viņam šobrīd ir vajadzīgs, ko viņš spēj un ko nespēj veikt. Kā arī zināt ar kuru pozu aizvietot to, kura nav iespējama anatomisku iemeslu dēļ.
Kad pagājušajā gadā apmeklēju Yin Yogas skolotāju apmācību pie vieniem no labākajiem Yin Yogas skolotājiem šobrīd pasaulē – Sebastiana un Murielles, es sapratu, cik ļoti individuāla ir katra cilvēka jogas prakse, un pat tad, ja balstāmies uz visām anatomiskajām zināšanām par kaulu uzbūvi utt. eksistē ļoti daudz izņēmumu, kuri ir jāņem vērā. Pat spējot noteikt cilvēka kaulu rotāciju (ārēja vai iekšēja), mums, jogas skolotājiem, ir jāsaprot, ka tas vēl nav garants tam, ka konkrētais cilvēks varēs/ nevarēs veikt kādu konkrētu jogas pozu. Jāsaprot arī tas, ka mēs nespējam noteikt un saprast, kas notiek otra cilvēka ķermenī. Tāpēc pašos pamatos jāatzīst, ka joga ir un vienmēr būs ļoti individuāla prakse, taču neskatoties uz to, ir vajadzīgs kvalificēts un zinošs skolotājs, kas seko līdzi mūsu attīstībai.
Vēsturiski jebkuras garīgās zināšanas, arī joga tika nodota tiešā līnijā no skolotāja skolniekam, un tas notika tikai tad, kad skolotājs bija pārliecinājies par skolnieka gatavību šo zināšanu apguvei. Mūsdienās jogas zināšanas un prakse ir padarīta par fizkultūru, kuru māca sporta klubos, fitnesa centros utt.un reizēm to dara cilvēki, kam zināšanas par jogu ir salīdzinoši niecīgas. (Ar to es nedomāju nepilnīgas zināšanas par āsanām un to izpildi). Tādos brīžos jogas prakse var kļūt bīstama. Īpaši tāpēc, ka liela daļa cilvēku, kas iet uz jogas nodarbībām pilnībā paļaujas uz jogas skolotāju instrukcijām, taču ir jāsaprot, ka ikvienam no mums ir jāuzņemas daļa atbildības par savu jogas praksi, jo skolotājs NEVAR ZINĀT, kas ar mums notiek jogas prakses laikā, īpaši tad, ja telpā ir vairāk par 10 cilvēkiem, kad visiem līdzi izsekot ir vienkārši neiespējami. Ja mēs zinām sava ķermeņa anatomiju, zinām savas iespējas un ierobežojumus, tad arī zinām kādai ir jābūt mūsu jogas praksei. Un tad arvien mazāk būs situācijas, kad mēs klausīsim nevis savai intuīcijai un zināšanām, bet mēģināsim iekļauties “kopējā grupas nodarbībā”. Protams, iziet no pozas vai modificēt to, kad apkārt visi šķiet veic pozu “ideāli” nav viegli, taču tajā brīdī, kad mēs saprotam lietas nopietnību un iespējamās traumas pārcenšoties vai veicot pozu nepareizi, mums vairs neliksies tik svarīgi pierādīt citiem, ka “es arī tā varu”. Tas vien, ka blakus stāvošais var veikt konkrēto pozu nenozīmē, ka man arī tā ir jāveic, tāpat kā mana spēja veikt āsanu, kuru citi nespēj nepadara mani īpašāku par citiem. Iespējams mana varēšana vai nevarēšana ir tikai mana ķermeņa anatomiskā īpatnība/ unikalitāte.
No savas personiskās pieredzes varu pastāstīt, ka pāris reizes intensīvos jogas semināros jogojot pirmajās rindās esmu gandrīz zaudējusi samaņu. Kāpēc? Pirmkārt, jau tāpēc, ka trūka zināšanas par to, ko attiecīgajā situācijā darīt, kā nekā atrados pirmajā rindā…otrkārt, domāju ego nebija gatavs atzīt, ka kaut ko nespēj…jo, ja citi spēj arī man ir jāvar..
Tieši Yin Yogas apmācībās iegūtās zināšanas bija liels atvieglojums gan man, gan daudziem citiem jogas skolotājiem un praktiķiem, jo tika atbildēts uz jautājumu – kas ir tas, kas mani aptur? Kas neļauj man iet talāk? Un, ko man darīt? Īpaši fakts, ka tieši mūsu ķermeņa anatomiskā uzbūve – kaulu novietojums, rotācija utt.ir tas, kas nosaka, vai mēs vispār esam/ neesam spējīgi veikt kādu pozu bija svarīgākais atklājums jogas skolotājiem, kas savā būtībā izmainīja to, kā turpmāk tika mācīta joga. Reizēm jogotāji tik ļoti koncentrējas uz kādas pozas apguvi, ka nonāk lielā diskomfortā, šaustos sevi un iedzenot sevi kompleksos, taču uzzinot, ka pie vainas ir nevis “neizdarība” vai nepareiza prakse, bet kaulu novietojums, tie “atslābst”.
Šī grāmata palīdz saprast katra cilvēka limitus un ierobežojumus jogas praksei, ļaujot uz visu paskatīties bez iekšējā EGO dzinuļi, kas tik ļoti vēlas nostāties kārotajā jogas pozā. Manuprāt, ziņa par to, ka šī kāda konkrētā poza Tev vienkārši nav iespējama anatomiski, ir dzīvi atvieglojoša.
Ar šīs grāmatas palīdzību ikviens var iziet intensīvu jogas apmācību, kas noderēs pat tad, ja neesat jogas skolotājs, bet vienkārši interesējaties par jogu vai cilvēka ķermeni.
Tā ir obligāti jāizlasa ikvienam, gan jogas skolotājiem, gan praktizētājiem, neatkarīgi no tā kādu jogas veidu tie pasniedz, māca un praktizē, un tā noteikti būtu jāiekļauj ikvienā jogas skolotāju apmācības programmā.
