Vēdiskās Indijas mežos, skolnieki pulcējās ap skolotājiem , kuri sniedza tiem instrukcijas atbrīvošanās ceļā, ko dēvēja par jogu, kuras nozīme bija “savienība”. Viens no šiem skolniekiem, 6.gs. pirms kristus, bija jauns princis, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Buddha. 3.gs. vēlāk, Patandžali  apkopoja jogas mācības uzrakstot Yoga Sutras, un vēl pēc diviem gadsimtiem, gan Buddhas mācības, gan zināšanas par jogu atrada sev jaunu mājvietu rietumu pasaulē. Šajā rakstā, mēs aprunājāmies ar Filipu Mofitu, Annu Duglasu, Stefanu Koupi un Sāru Poversu par to, kā šīs divas mācības Budisms un joga strādā kopā.

Ko jūs teiktu vienam no miljoniem amerikāņu, kas praktizē jogu un ir ieinteresēts arī Budismā? Kāpēc jūs rekomendētu abas šīs mācības?

Filips Mofits: Pirmkārt, es vēlos būs ļoti uzmanīgs nodalot jogu kā pilnīgu, garīgo mācību un hatha jogu, kas attiecas uz jogas pozu praksi jeb āsanām.  Esmu gājis Patandžali ceļu un Budisma ceļu, esmu mēģinājis  dzīvot, cik labi vien spēju, balstoties uz 8 pakāpju jeb 8 punktu mācības katrā no šīm. Man, pati svarīgākā lieta, ko Budisma prakse piedāvā ir apzinātība, kas paplašina spēju izprast vērtības savā dzīvē. Apzinātība ir kritiskais elements, lai patiesi izdzīvotu savu dharmu, vienalga vai tu seko Patandžali vai Budas mācībai. Tā patiesi padara mūsu ikdienu daudz atšķirīgāku.

Otrkārt, buddhadharma spēks ir tas, kas padara to visu pilnīgu un saliedētu. Tas ir noderīgi, lai izaicinātu Rietumu prātu, kas meklē tik daudz atbilžu uz atšķirīgiem jautājumiem.  Buddhadharma ir ļoti pilnīga un tajā mēs varam atrast atbildes ļoti tiešā un vieglā veidā.

Sāra Poversa: Joga pievērš uzmanību mūsu ķermenim, lai tas spētu nosēdēt mierīgi, lai tas nebūtu letarģisks un pārlieku noguris. Jogas āsanu instrumenti ir ļoti zinoši, lai radītu šo iekšējo vidi, šo potenciālu iekšējai izmeklēšanai. Budistu meditācijas instrumenti ir spēja rast mieru, būt klātesošam. Tā vietā, lai vienkārši pielēktu kājās pēc jogas nodarbības, un atkal pievērstos ikdienas rūpēm, mums ir metodes kā izpētīt prāta daudz smalkākos reģionus un mūsu pašu dabu.

Abos, gan Budismā, gan jogā, ir brīnišķīgs Košu (koshas) skaidrojums, smalkā ķermeņa kārtas. Taču, kad mēs diskutējam par prātu, tad Budistu sistēma ir daudz niansētāka.  Nav runa vairs tikai par pieķeršanos, ko uzsver Yoga Sutras, bet par pieķeršanos daudzējādos veidos. Un mēs mācāmies kā izolēt šos dažādos prāta aspektus, smalkās nianses,  izpausmes un dažādus šķēršļus attīstībai. Budisma tradīcijā psiholoģiskās sfēras karte ir daudz plašāka.

Stefans Koupe:  Manuprāt, abi ceļi ir ļoti līdzīgi, taču buddhadharmas mācībai ir brīnišķīgs klātbūtnes efekts jeb šī sajūta, ka kaut kas notiek tieši šobrīd, un tu esi daļa no tā visa, kas Patandžali mācībā nav. Tā ir integrācija, pilnība, kuru Filips attiecināja uz Buddhu, Dharmu, Sanghu.  Es nezinu daudzus jogus, kas dodas gulēt ar Patandžali Yoga Sutras grāmatu. Faktiski, šīs mācības ir ļoti līdzīgas buddhadharma pamatpilāriem – karma, klešas, skaidras realitātes saskatīšana, ciešanu izbeigšana. Tas viss ir jogas tradīcijā. Un tomēr, ir vēl kaut kas, ko es atrodu buddhadharmā, un arī pats veids kā šajā valstī pasniedz šo mācību, padara to par viegli uztveramu studentiem.

Anna Duglasa: Cilvēkam, kurš ir ieinteresēts gan budismā, gan jogā, es teiktu, ka joga ir lieliska mācība, lai atmodinātu enerģijas. Mēs kļūstam mazliet vairāk “pamodušies” un sākam redzēt iespējas un potenciālu, kuru , iespējams, neesam saskatījuši vai atpazinuši  pirms tam.  Ko dara budisma tradīcija? Tā runā ļoti tieši par ciešanām. Kā cilvēki var to nedzirdēt, ja viņi piedzīvo tik daudz ciešanu? Varbūt viņi 5 gadus iet uz jogu, un jūtas labāk, taču tas neatbrīvo no visām ciešanām viņu dzīvē.

Sāra Poversa: Nē, tas neizrauj āra saknes.

Anna Duglasa: Es, piemēram, esmu novērojusi tendenci jogas pasaulē – uzlūkot ķermeni kā objektu. Tā vietā, lai atklātu slēpto tukšumu ķermenī, uzmanība tiek pievērsta jogas performanču aspektam. Šī paštēla nocietināšanās tikai pievieno slogu “būt par kādu”, „būt par kaut ko”. Iešana uz meditāciju, man nozīmē to, ka cilvēki ir gatavi atbrīvot sevi daudz tālāk. Viņi ir gatavi uzlūkot ciešanas visos savas dzīves aspektos, ieskaitot tās ciešanas, kas rodas uzlūkojot sevi kā objektus.  

Stefans Koupe: Buddas izvairījās no metafiziskām pārdomām. Viņš vairāk bija ieinteresēts tajā, kā praktiski mazināt, vājināt klešas (konfliktējošās emocijas), lai iznīcinātu ciešanu saknes.   Es domāju, ka starp tiem miljoniem cilvēku, kas šobrīd praktizē jogu, daudzi vēl nav atklājuši, ka jogas prakses pamatu pamats ir atbrīvošanās no klešām. Tā ir atbrīvošanās no  iekāres, naida un maldiem. Šis uzskats ir atrodams arī klasiskajā jogas ceļā, taču mēs šeit, Amerikas jogas pasaulē, tikai sākam pietuvoties šīm saknēm – pārdomām par klešām un ciešanām, lai saprastu kā jogas pozas var palīdzēt no tā visa atbrīvoties.

Filips Mofits: Es atceros savu pieredzi, 1977.gadā, kad veicu stāju uz pleciem. Bija ļoti neērti, un es pēkšņi sapratu, ka šī ir tikai vēl viena meditācijas poza. Es atklāju, ka man nebija jāveic kaut kas konkrēts ar ķermeni, man tikai bija jāatrod iekšējais miers un stabilitāte. No tās dienas mana joga kļuva citāda. Taču es piekrītu pārējiem, ka vairumam hatha jogas praktizētāju, tas vēl ir jāatklāj priekš sevis.  Tas nav kaut kas, ko tu vari iemācīties, tas ir jāpiedzīvo caur savu pieredzi. Bez šī atklājuma veikšanas, nav iespējams radīt noturību ķermenī, un tas, manuprāt, rada aplamu priekšstatu par mācību kā tādu. Lai to ieraudzītu varam pievērsties mācībai pavisam tieši. Šis ķermenis nav mans, šīs prāts nav mans – tas ir Patandžali ceļa vēstījums.

Pagriezīsim šo diskusiju kājām gaisā. Ko nepārtraukta un patstāvīga jogas prakse var sniegt budistiem?

Anna Duglasa:  Spirit Rock pirmsākumos, es  nodarbībās sāku kombinēt gan sēdēšanu, gan jogas praksi, jo sapratu, cik daudz joga man ir palīdzējusi iemācīties kā sēdēt mierīgi meditācijā. Šis nodarbības joprojām notiek un visos savos retrītos es tagad piedāvāju arī jogu.  Man pašai un arī Spirit Rock studentiem, tas viss palīdz attiecībās ar savu ķermeni.  Apzinātības prakse tiešām uzsver enerģētisko un sajūtu pieredzi, piedzīvojot savu ķermeni gan iekšēji, gan ārēji. Mēs mācām 4 apzinātības fundamentus, un divi no tiem ir sajūtu apzinātība un ķermeņa apzinātība. Mēs aicinām cilvēkus piedzīvot savu ķermeni gan iekšēji, gan ārēji, kā sajūtu, un daudziem cilvēkiem tas ir milzīgs lēciens no to ierastā sevis pazīšanas līmeņa.

Stefans Koupe: Tas ir tik patiesi. Es biežu vien jogas nodarbību sāku ar mazu centrēšanās, meditācijas praksi. Es saku, “Aizveriet acis un pievērsiet uzmanību tam, kas notiek jūsos iekšā”. Es mēģinu palīdzēt cilvēkiem atrast savu smalko, enerģijas ķermeni.  Un, ja nodarbībā ir 50 cilvēki, iespējams, desmit no viņiem nebūs spējīgi to izdarīt.

Anna Duglasa: Daudziem cilvēkiem, tas ir ļoti sarežģīti. Es mācu cilvēkiem, kas burtiski nespēj atrast sajūtu savā ķermenī. Tas man ir ļoti sarežģīti, bet tik īsti.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka joga ir lieliska sagatavošanās prakse sēdēšanai, jo tā palīdz cilvēkiem atklāt daudz enerģētiskāku un uz sajūtām balstītu veidu kā iepazīt sevi. Joga palīdz cilvēkiem iejusties savos ķermeņos, spēt nosēdēt mierīgi meditācijā, sajust elpu ķermenī, apzināties elpošanu.  Tas ir ļoti vērtīgi, jo apziņas īpašības – miers, prieks, klusums, laime , kuras mēs kultivējam, daļēji mēs piedzīvojam caur ķermeni. Tas viss nerodas tikai prātā. Tas viss ir jāsajūt arī kā daļa no mūsu dzīves pieredzes.

Sāra Poversa: Hatha jogai ir potenciāls mobilizēt enerģiju. Ja tu tikai sēdi, tu nenodarbini konkrētas ķermeņa daļas un tā vari pazaudēt savu mobilitāti. Šī stagnācija var aizkavēt skaidrību, pat ja tu sēdi meditācijās regulāri. Joga sniedz iekšēju enerģētisku skaidrību.

Anna Duglasa: jā, tā atmodina enerģijas.

Stefans Koupe: Es uzsāku Budisma praksi vēl tad, kad biju stresa pārņemts students. Es izbaudīju nosvērtību, kuru atradu meditācijā pēc skolas beigšanas, kad prāts bija kļuvis pavisam traks. Joga nebija manā plānā līdz 1989.gadā es nonācu Kripalu centrā. Es nezināju neko daudz par jogu, un es biju sajūsmā par to, ko atklāju. Es sapratu, ka tā padziļina manu noturību un visus citus faktorus, kas bija nepieciešami sēdošai meditācijai. Tas bija pirms 12 gadiem, un es joprojām esmu Kripalu centrā. Esmu turpinājis sēdēt, esmu turpinājis studēt jogu, un esmu integrējis šos abus savās mācībās.

Joga man iedeva valodu un izpratni par savu smalko ķermeni un smalko pasauli. Man ļoti patīk mācīt par košām. Tas patiešām palīdz atrast smalko enerģijas ķermeņa pasauli, daudz smalkāko mentālo ķermeni. Jogas tradīcijā ir ļoti jauka karte, kur visa šī smalkā pasaule ir attēlota. Tas ir palīdzējis noenkurot apzinātību un būt pilnīgā izpratnē par smalko pasauli.

Daudziem maniem skolēniem sēdēšanas meditācija 13h dienā retrītā šķiet kaut kas nereāls un neiespējams. Tāpēc joga viņiem ir meditācija kustībā, kas ir kā sākums pašiem pamatiem, lai sāktu uzmanību pievērst mūsu iekšējai, smalkai pasaulei.

Un ļoti vienkāršā līmenī, daudzi budisti, īpaši vecākās paaudzes, ir atklājuši, ka joga palīdz viņiem nosēdēt meditācijā ilgāk un komfortablāk.

Stefans Koupe: Man šķiet, tas ir ļoti svarīgs aspekts. Es mācu garajā Spirit Rock retrītā, kur Anna māca katru gadu, un patiešām jogas prakse sniedz ļoti praktisku labumu. Studenti atzīst, ka “ir daudz vieglāk ar jogu”. Tas padara meditācijas praksi daudz vieglāku un dziļāku.

Anna Duglasa: Tas ir kā radīt vietu ķermenī ar jogas palīdzību. Tas attiecīgi palīdz radīt šo brīvās vietas sajūtu arī prātā.

Galvenokārt, mēs esam runājuši par jogu apzinātības kontekstā un otrādi. Vai ir kādas Budistu meditācijas prakses, kas var būt noderīgas jogotājiem?

Sāra Poversa: Vadžrajānas ( Vajrayana) prakse ir par smalko ķermeni, iekšējās uguns mobilizāciju, izpratni par elpas kontroli.  Tibetiešiem ir bijusi jogas prakse kopš laikiem, kad parādījās Tantriskais Budisms.

Stefans Koupe: Man ļoti noderīgas šķiet akurātās džnāna (jnana) (iedziļināšanās) prakse Budistu tradīcijā.  Džnāna mācību skaistās norādes ir izgaismojušas man dažas no senajām Samadhi praksēm, kas ir jogas kodols. Šī iespēja mācīties par savu praksi no Budisma ir bijusi ļoti interesanta pieredze.

Sāra Poversa: Pat dažos Zen klosteros šobrīd māca jogu. Saplūšana notiek.

Vai tas nozīmē, ka mēs tuvojamies pretī jaunai garīgai praksei, kurā būs savienotas šīs divas mācības? 

Anna Duglasa: es jūtu, ka tas par ko mēs runājam ir daļa no manifestācijas, kuru veicina dharmas atnākšanas uz rietumiem, šīs tradīcijas satiekas un uzsāk dialogu. Kas no tā iznāks, mēs nezinām, bet man patīk, ka šāda integrācija sāk notikt.

Filips Mofits: Es piekrītu Annai, ka Autrumu mācības arvien vairāk nokļūst Rietumos. Tā ir jauna dzimšana, un mums visiem būtu jābūt pateicīgiem par iespēju tajā piedalīties un piedzīvot ieguvumus no tās. Tas atspoguļo praktisko rietumnieku prātu.

Cik savienojamas ir šīs tradīcijas filozofiskā  līmenī? Piemēram, vai ir atšķirības tajā, kā tiek definēta apgaismība?

Filips Mofits Tā ir ļoti gara diskusija.

Anna Duglasa: Es domāju, ka hatha joga un apzinātības prakse satiekas ķermeņa dekonstrukcijas procesā, la redzētu, kur ir galvenie pieķeršanās punkti, un iemācītos tos atlaist.

Stefans Koupe:  Abās tradīcijās ir samskaras ( pamatā esošie koncepti vai motivācija, kas iet pa priekšu darbībai). Jogas tradīcija patiesībā ir izcēlusi to ārā.  Tā izpēta veidu kā samskāras tiek turētas fiziskā ķermenī un kā izskatās atbrīvošanās no tām.

Sāra Poversa: Jā, tas ir labs termins, par ko parunāt. Jo lielākā daļā jogas nodarbību ir ļoti daudz pieķeršanos, vēlmju, nepatikas, kas rada samskāras izejot no tā, kā tu izturies pret savu ķermeni.

Filips Mofits: abas tradīcijas ir orientētas uz atbrīvošanos.  Kādā noteiktā brīdī karte izskatās ļoti atšķirīga, jo paskaidrojumi par to kā atbrīvošanās notiek ir atšķirīgi.  Bet abas mācības ir orientētas uz atbrīvošanos, kuru nav iespējams aprakstīt.

Budisms, kā saka Dalai Lama, ir zinātne par prātu.  Var teikt, ka Patandžali meža tradīcija sākas ar izpēti caur savu ķermeni.  Bet galu galā tie abi pietuvojas ķermeņa-prāta attiecībām. Es uzskatu, ka ir svarīgi uzsvērt arī to ka neviena no šīm tradīcijām nav orientēta uz kaut kādām pārmaiņām. Kad es mācu budhadhamu, es to daru bez jebkādas norādes par to, ka cilvēkiem būtu jāmainās vai jākļūst par kaut ko citu.  Patiesā Buddhas mācība ir ieraudzīt, atklāt, uzzināt visu pašiem, un ka tādas pašas īpašības piemīt cilvēkiem, kas māca Patandžali sutras. Abas tradīcijas piedāvā vietu cilvēkiem viņu pašu pieredzei, vienalga vai esi kristieties vai kādas citas reliģijas pārstāvis. Tā ir prāta un ķermeņa izpēte.

Anna Douglas: Nāc un piedzīvo pats! Tā ir mācība, kas patiešām uzrunā.

Diskusiju dalībnieki:

Anna Duglasa (Anna Douglas) Spirit Rock Meditācijas Centra dibinātāja un skolotāja.

Stefans Koupe (Stephen Cope),  grāmatas “ Yoga and the Quest for the True Self” autors, psihoterapeits un ilggadējs skolotājs  Kripalu jogas un veselības centrā.

Filips Mofits (Phillip Moffitt) Spirit Rock skolotāju padomes loceklis un Life Balance Institute dibinātājs.

Sāra Poversa (Sarah Powers) dzīvo Kalifornijā un savās mācībās apvieno jogu un budismu.

Avots: http://www.lionsroar.com/buddhism-and-yoga-where-the-paths-cross/

Tulkoja Kristīne Somere