To, ka latvieši ir kartupeļu ēdāju tauta, zina visi, arī ārzemnieki.  Vārīti kartupeļi, cepti kartupeļi, kartupeļu biezputra, kartupeļu pankūkas ir tikai daži no variantiem kā pagatavot kartupeļus.  Un varētu šķist, kam gan negaršo kartupeļi? Vismaz viens no šiem veidiem…

Un tomēr, manai Sofijai, kurai nu jau ir 5 gadi nekad nav garšojuši kartupeļi ,un arī tagad mājās viņa kartupeļus neēd nemaz. Arī ejot uz bērnu dārzu viņa man bieži jautā – vai es varu neēst kartupeļus? Audzinātājas gan saka, ka reizēm nemanot zupā apēdas arī kāds kartupelis, taču apzināti ēst kartupeli viņa nav ar mieru.  Kad kārtējo reizi, kad mājās citi ēda kartupeļus un man nācās Sofijai vārīt rīsus vai makaronus, es sāku piedomāt, kā lai parāda, ka kartupelis var būt arī garšīgs.  Par laimi mūsu pilsētā nav MCDonalda, un arī dzīvojoties  pa Ameriku, mēs šajā „restorānā” bijām vienu reizi (laikam bija kaut kāds mēness aptumsums)  un ar prieku secinājām, ka ne mums, ne mūsu bērniem fast food  negaršo.  Ne burgeri, ne tie saucamies „nageti”, pat ne frī kartupeļi, lai gan tas bija vienīgais, ko viņi bija ar mieru pagaršot, un arī drošvien ketčupa dēļ.

Jau daudz vēlāk, kādā vietējās pilsētas gada tirgū jau Latvijā, mēs ieraudzījām kādu vīru, kas uz vietas „gatavoja” kaut ko līdzīgu kartupeļu čipsiem (arī šo našķi manējie paprovēja tikai štatos. Laikam Amerika ir tā vieta, kur mani mazie iepazīst daudz ko, ko nelietojam savā uzturā, kad esam Latvijā. Es mēģinu neprotestēt, jo zinu, ka visu apēsto vienmēr nevaru izkontrolēt, īpaši ejot ciemos vai ballītēs, taču ir lietas, kuras es nekad nepērku un bērni arī neprasa). Čipšu izgatavošana vietējā tirdziņā  notika mūsu acu priekšā, uz mieta tika uzdurts zaļš kartupelis ar visu mizu, tad to kartupeli ielika kaut kādā aparātā un viņš ārā iznāca kā kartupeļu spirāle. Pēc tam to spirāli ielika pavārīties karstā eļļā, un pēc dažām sekundēm „čipši” bija gatavi.  Noskatoties šo procedūru, pirmo reizi dzīvē Sofija sagribēja kartupeli, es piekritu to nopirkt,  cerībā pierādīt, ka kartupelis ir garšīgs.

Arī Sofija atzina, ka ir ļoti garšīgs, bet, protams, nesāka mājās ēst kartupeļus, tāpēc es sāku meklēt idejas kā pagatavot kaut ko līdzīgu mājās. Un atradu šīs kartupeļu rozītes.  Un šīs viņa patiešām ēd! Patiešām! Apzinos, ka nav tas veselīgākais, bet reizēs, kad gribas panašķoties un negribas gatavot vairākus ēdienu vai ilgi stāvēt pie plīts,  es gatavoju kartupeļus šādi. Turklāt ņemot talkā dažādas garšvielas, varam iegūt dažādas garšiņas. Gandrīz kā čipsiem.

Manas iecienītākās garšvielas ir sāls, rozmarīns, timiāns,dillītes, kūpināta paprika, paprika, ķiploks, svaigi malti smaržīgie pipari. Es kartupeļus cepu eļļā, taču lieli kārumnieki, kas lieto piena produktus, var pievienot sviestu un arī kādu no cietajiem, piemēram, Parmezānas sieriem.

Šīs kartupeļu rozītes cep mafinu jeb kēksiņu formā,  īpaši piemērota ir silikona formiņa, jo no tās kartupeļu rozītes ir ļoti viegli dabūt ārā. Ar lielo karoti, no apakšas tos vienkārši izceļ un noliek uz šķīvja.

SASTĀVDAĻAS

• Nomizoti kartupeļi (piemērotākie būs mazie vai vidējie kartupeļi), aptuveni ½ – 1 kartupelis uz 1 mafina formiņu.
• Eļļa
• Garšvielas pēc izvēles

PAGATAVOŠANA

1. Iesilda cepeškrāsni līdz 190’C grādiem.
2. Kartupeļus ar mandolīnu vai platu mizojamo nazi sagriež plānās šķēlītēs. Es izmantoju Tupperware plato mizojamo nazi, kas ir īpaši paredzēts dārzeņu griešanai).
3. Liek lielā bļodā, uzlej eļļu un uzber garšvielas pēc izvēles.
4. Ar rokām visu samaisa un liek kēksiņu formā. Lielākās šķēlītes apakšā, lai veidojas pamats un mazākās pa virsu. Es lieku tā, ka dažas kārtas ir arī ārā no formiņas, jo cepoties kartupeļi saplok un rozītes paliek mazākas.  Pa virsu uzkaisa smaržīgos piparus.
5. Cep 50-60 minūtes, kamēr kartupeļu maliņas ir brūnas un kraukšķīgas.

Šīs kartupeļu rozītes var būt gan kā piedeva, gan našķis, kuru pasniedz ar piedevām pēc izvēles – svaigi dārzeņi, mērcītes, humuss, utt.