Tas, ka joga mūsdienās ir kļuvusi populāra nav nekāds jaunums. Jautājums tikai kādā kvalitātē tā ir populāra, un kāpēc tā ir noticis. Atklājas jogas triāde. Protams, pirmā vietā ir joga kā dziedniecības līdzeklis ķermenim, kā atveseļošanās prakse. Otrā „vitamīni dvēselei”, nevis zāles, bet profilaktiskie līdzekļi, kurus var lietot pastāvīgi, bez speciālista norādījumiem, kā psihohigiēnas prasme, un kā stresa pārvaldīšanas instruments. Trešajā vietā jau kā līdzeklis spēcīgu dvēseles rētu dziedēšanai, psihoterapijas instruments. Un izrādās, ka psihoterapijai interese par austrumu tradīcijām un to pārstrādi ne tikai nav nekāds jaunums, bet ir arī notikušā atkārtojums. Precīzāk sakot, atkārtošana jaunā līmenī, kas zināma kā „attīstība pa spirāli”.
Ir jāatceras, ka formējot rietumu psihoterapiju tās pamatlicēji pašos pirmsākumos (Jungs, Raihs, Šulcs un citi) uzzināja par daudzām terapijas tehnikām (relaksācijas, asociatīvi-meditatīvās prakses) tieši no jogas un citām austrumu praksēm. Pēdējās simtgades laikā šie instrumenti ne tikai iesakņojās praksē un pierādīja savu efektivitāti, bet ir arī ieguvušas zinātnisku, objektīvu pamatojumu. Pēdējais ir kļuvis iespējams pateicoties tehniskajam progresam neirozinātnē, kas dod iespēju izpētīt smadzeņu, psihes un ķermeņa saikni jeb psihosomatisku.
Pateicoties tam notiek arī pretējs process: praktiskā psiholoģija šodien spēj jogas nodarbības padarīt daudz efektīvākas un rezultatīvākas, kā to pieprasa mūsdienu dzīves ritms. Jo jogas nodarbības zālē pašas par sevi ir labi, bet daudziem cilvēkiem tās vienkārši spēlē atveres lomu, regulāri atbrīvojoties no uzkrātās spriedzes. Un tad jogas potenciāls tiek izmantots nepilnīgi, jo paliek neiedarbināts galvenais resurss – apzinātība un prāta miers.
Cilvēks turpina saskarties ar kādām problēmām un grūtībām savā dzīvē, bet nerisina šīs problēmas, jo nezina kā atrast risinājumu. Viņš vienkārši to visu pacieš, bet uzkrātais sasprindzinājums laiku pa laikam nodarbību laikā atmetas.
Var teikt, nodarbojas ar „aizbēgšanu jogā”: aizbēg no ārējām problēmām savā iekšējā pasaulē, „noslēpjas ķermenī”. Bet neatrisinātās problēmas gaida, kad viņš atgriezīsies pie ikdienas problēmu rutīnas, un tad metīsies virsū ar jaunu spēku.
Cita lieta, kad pieminēto jogas triādi izdodas savienot vienā. Pēdējo gadu laikā mūsu acu priekšā veidojas objektīva joga, kas baltās uz seno tradīciju un mūsdienu zinātnes zināšanu – fizioloģijas, psiholoģijas, vispārējā neirozinātne- sintēzi.
Pateicoties jogas un mūsdienu zinātniski pamatotu psihosomatisku tehniku integrācijai, lai iegūtu kompleksu pieeju ne tikai ķermeņa, bet arī dvēseliskajām problēmām, kopā ar adaptācijas uzlabojumiem pret dzīves grūtībām, joga izrādās tuvāk mūsdienu dzīvei, tā organiski iekļaujas kultūrā un kļūst sociāla.
Un tā, jogā radusies pašregulācijas tehnika, kas pilnveidojusies mūsdienu psihoterapijā, nu atgriežas jaunā kvalitātē. Iedomāsimies situāciju, kas labi zināma pieredzējušiem jogas skolotājiem, kad prakses laikā cilvēkiem iznāk virspusē agrāk apspiestās emocijas. Kāds sāk raudāt, kādam parādās dusmas vai bailes, kas saistītas ar atmodinātām atmiņām. Mūsdienu jogas terapijas metodes dod iespēju veikt emociju „atkausēšanas” procesu (katarsi), kas tiek vadīts un sakoncentrēts laikā, iekļaujoties šaurajos jogas nodarbības rāmjos.
Iesākumā pamēģiniet sekojošo: apzinātu ķermeņa spriedzes revīziju. Prakses laikā pacentieties sajust vislielāko spriedzi, „saspringušās” ķermeņa daļas. Nākamais solis – jūtīgums, lai atšķirtu ķermeņa spriedzes. Fokusējot uz katru no tām uzmanību nepārtraukti vairākas minūtes, ievērojiet, kā tajā brīdī mainās lokālās spriedzes izpausmes ķermenī. Tālāk – spriedzes arheoloģija domās. Padomājiet, kad man pirms tam bija līdzīgas sajūtas, ar kādu notikumu tās ir saistītas? Kā likums prāta nāk konkrētas atmiņas no pagātnes. Un beidzot, emocionālā „attīrīšanās”. Ļaujiet sev vēlreiz izdzīvot tos notikumus, bet jau mierīgākos apstākļos, uz paklājiņa.
Realitātes enkurs, kas notur apziņu mierīgā stāvoklī, kļūst ķermenī notiekošu sajūtu attālināta novērošana. Vērojiet tēlus, emocijas, kas rodas, ļaujiet sev atbrīvoties no tiem ar spontānu kustību vai attīrošās elpošanas palīdzību.
Avots: http://yogajournal.ru/blogs/mark-sandomirskiy/kak-sovremennaya-nauka-psikhosomatika-mozhet-uluchshit-rezultaty-praktiki-yogi/
Marks Sandomirskijs, psiholoģijas doktors, grāmatas «Психосоматика и телесная психотерапия» autors, kursa «Психосоматика в йоге» vadītājs. https://www.facebook.com/groups/YogaPsyPt/
https://www.facebook.com/pg/AlexisNovakYoga/
