Psihologs Ēriks Ēriksons uzskatīja, ka mūsu dzīvi var iedalīt 8 attīstības stadijās. Tās visas ir noteiktas, un katrā stadijā rodas krīze. Ja ar šo krīzi netiek galā, tad rodas bojājumi mūsu „ES”.  Bet ir arī labā ziņa: personība attīstās visu dzīvi, un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr „skan mūzika”, viss nav zaudēts. Par personības attīstības stadijām pēc Ēriksona metodes stāsta psihologs Aleksejs Everjanovs.

NO DZIMŠANAS LĪDZ 1.GADU VECUMAM

Tieši šajā visagrākajā periodā formējas mūsu bāzes uzticība vai neuzticība pasaulei. Ja dzīves pirmajā gadā mamma un tuvākie velta mums pietiekami daudz rūpes, uzmanību un mīlestību, tad mēs sākam uzticēties pasaulei un citiem cilvēkiem.  Pretējā gadījumā parādās bailīgums un aizdomīgums, kas kļūst par mūsu ceļa biedriem nākamajās attīstības stadijās.

Pieaugušā vecumā mēs uzticamies vai neuzticamies sabiedrībai, tāpat kā kādreiz uzticējāmies vai neuzticējāmies mātei, kad viņa pazuda no mūsu redzesloka, zinot, ka viņa atkal parādīsies un parūpēsies par mums.  Piemēram, situācijās, kad vecāki šķiras un bērns kļūst par liecinieku savstarpējiem apvainojumiem un skandāliem jau no pašas mazotnes, šī uzticība var būt sagrauta.

NO GADA LĪDZ 3 GADIEM.

Motorās un psiholoģiskās prasības bērnam attīstās un tas padara viņu daudz patstāvīgāku.  Šajā periodā mēs mācījāmies staigāt, apguvām priekšmetu vidi, centāmies visu izdarīt paši. Un, ja vecāki deva mums šādu iespēju, pakāpeniski dodot lielāku brīvību, tad mūsos nostiprinājās pārliecība, ka mēs valdām pār saviem muskuļiem, vēlmēm, paši pār sevi un vidi. Mēs kļūstam patstāvīgi. Diemžēl daudziem vecākiem pietrūkst pacietības, viņi steidzas izdarīt bērna vietā to, ko viņš varētu izdarīt pats. Rezultātā mazulim attīstās kautrīgums un neizlēmība, kas negatīvi ietekmē viņa turpmāko dzīvi.  Un tomēr tas nav spriedums: nākošajos attīstības etapos attiecības   starp patstāvību un kautrīgumu un nepārliecinātību var mainīties.

NO 3 LĪDZ 6 GADIEM.

Šajā vecumā mēs jau daudz ko mācējām izdarīt patstāvīgi, izrādījām aktivitāti un uzņēmību, sākot komunicēt ar lielu cilvēku daudzumu.  Ja vecāki ir paplašinājuši mūsu aktivitāti, atbildējuši uz mūsu bezgalīgajiem „kāpēc”, nav traucējuši mums fantazēt un spēlē sev apkārt izveidot iedomu pasaules, viņi ir nostiprinājuši mūsos uzņēmību.

Taču, ja mūs patstāvīgi pamācīja, apspieda mūsu jautājumus, aizliedza gudras spēles un izdomājumus, mēs varējām sākt izjust vainas apziņu, vientulību un sākt izjust paša nevērtīgumu.

Tādi bērni nākotnē nevar par sevi pastāvēt, kļūst par „vergiem”  un ir atkarīgi no citiem. Turklāt, viņiem pietrūkst izlēmības un mērķtiecības. Saskaņā ar Ēriksonu pastāvīga vainas apziņa var kļūt par pataloģiju attīstības iemesliem. Te var būt gan kopējā pasivitāte, impotence un frigiditāte, kā arī psiholoģiskā uzvedība.

NO 6 LĪDZ 12 GADIEM

Šajā vecumā mēs sākām sistemātiski mācīties, mēģinājām kaut ko konstruēt, darināt ar rokām, bieži fantazējām par dažādām profesijām.

Principiāli svarīgi šajā etapā ir kopējais publikas atbalsts. Ja mūs lielīja ar aktivitāti un radošumu, tas palīdzēja mums kļūt strādīgiem, attīstīt savas spējas. Ja pieaugušie (vecāki un pedagogi) to nedarīja, tad tas varēja izprovocēt nepilnvērtības sajūtu. Eho-identitāte bērnā šajā periodā attīstās kā „Es esmu tas, ko esmu iemācījies”.

NO 12-19 GADIEM

Metamorfozes stadija: mainās fizioloģija, parādās vēlmes pa savam skatīties uz pasauli, vajadzības pēc savas dzīves filosofijas. Pusaudzis nomokās ar jautājumiem: „Kas es esmu?”, „Kas es vēlos kļūt?”

Atceraties, ka šajā vecumā mēs cenšamies radīt vienotu, pēc iespējas nepretrunīgāku sevis veidolu. Ja jums izdevās to izdarīt, tas nozīmē, ka krīzi pārvarējāt veiksmīgi. Pretējā gadījumā radās dezorientācija pašam sevī, lomu maiņas sajūta, nemiers. Ēriksons uzskatīja, ka šis cilvēka dzīves periods ir centrālais posms viņa psiholoģiskās un sociālās labklājības formēšanā.

NO 20-26 GADIEM

Šis vecums, ka teica Ēriks Ēriksons, simbolizē vārtus uz pieaugušo dzīvi. Mēs iegūstam profesiju, satiekamies ar cilvēkiem, reizēm stājamies laulībā. Šīs stadijas pozitīvā puse – tuvība (intimitāte) visplašākajā šī vārda nozīmē: spēja rūpēties par citu cilvēku, cienīt un mīlēt viņu, nebaidoties pazaudēt sevi.  Negatīvā puse ir vientulība, izolācija: mums nav ar ko dalīt savu dzīvi, par ko rūpēties.  Veiksme vai izgāšanās šajā stadijā ir atkarīga no tā, cik veiksmīgi mēs esam izgājuši iepriekšējās stadijas.

NO 26 LĪDZ 64 GADIEM.

Tik plašos rāmjos Ēriksons ielika pieaugušo vecumu, nodalot pretpolus, pret kuriem mēs visi tā vai citādi pievelkamies, produktivitāte un inertums.  Pirmajā gadījumā mēs izjūtam līdzdalību sabiedrībā. Mēs izvēlamies to vai citu darbu vai pašrealizācijas veidu, kas palīdz mums rūpēties par sabiedrību, par tās nākotni.  Otrā situācijā mēs esam sakoncentrējušies paši uz sevi, savu komfortu, apmierinot savas vajadzības. Varētu šķist, ka globālās patērēšanas laikmetā tas varētu kļūt par normu,  taču izvēloties šo pretpolu, mēs bieži sākam izjust dzīves bezjēdzību.

NO 65 GADIEM LĪDZ NĀVES BRĪDIM.

Pēc Ēriksona domām, 65 gadu vecumā iestājas vecums. Laiks, kad jāsavelk visi gali, pārdomas, jāveic sasniegumu un neveiksmju analīze. Un izdarot šādus secinājumus, mēs varam saprast, ka dzīve ir izdevusies un mēs esam pilnībā apmierināti ar to.  Taču savas dzīves „revīzijas” rezultātā mūs var pārņemt izmisums un bezcerība no tā, ka mēs neesam izmantojuši visas iespējas, izdarījuši rupjas kļūdas un mūsu dzīvei nav bijusi jēga.  Tieši tādās situācijās, raksta Ēriksons, cilvēki visbiežāk sāk baidīties no nenovēršamās nāves. Taču nekad nav par vēlu pārdomāt dzīvi, paspēt vēl izdarīt kaut ko vajadzīgu un noderīgu.

Avots: http://www.psychologies.ru/self-knowledge/vosem-stadiy-razvitiya-lichnosti-cherez-chto-myi-prohodim/