Joga: mīti, mārketings un patiesība

Mūsdienu joga tikai attāli atgādina to seno un oriģinālo praksi, kāda tā bija pašos pirmsākumos.

Kad parādījās joga? Šo jautājumu es uzdevu vairākiem jogas skolotājiem un atbildes mani ļoti pārsteidza. Viens teica, ka pirms 5 tūkstošiem gadu, otrs, ka pirms 10 tūkstošiem, vēl kāds, ka pirms 15 tūkstošiem gadu. Šķita, ka viņi vienkārši nosauca pirmo domu, kas ienāca viņiem prātā. Dzirdot tik lielu dažādību atbildēs, rodas jautājums, cik daudz no šiem jogas skolotājiem patiesībā ir studējuši jogas vēsturi? Par vienu varam būt droši: vairums jogotāju uzskata, ka joga ir sena indiešu sistēma, kurai ir daudzi tūkstoši gadu. Vismaz tā tas tiek pasniegts. Taču, vai ir taisnība?

Patiesībā joga patiešām radās diezgan sen, par jogu un jogas praksēm mēs atrodam piezīmes arī Vēdās (aptuveni 1500-1200.g. p.m.ē.) un „Tantra Agama” tekstos, no kuriem daļa ir senāki par vēdām. Cilvēku atveidojumus jogas pozās var atrast ne tikai Indiešu civilizācijas mantojumā, bet arī D-Amerikā un pat civilizētās Ziemeļu valstīs. Mani skolotāji saka, ka senos laikos pastāvēja globāla Tantras un jogas kultūra, taču liela tās daļa tikusi zaudēta un līdz mūsdienām ir nonākuši vien atsevišķi artefakti. Indijā, pateicoties nosacīti attīstītu, plaukstošu un mierīgu civilizāciju pastāvēšanai, ir izdevies šo mācību saglabāt. Tomēr, tas, ko mēs saucam par jogu šodien, ievērojami atšķiras no senās prakses.

„Tas, ko es pasniedzu, tā nav joga. Es to vienkārši saucu par jogu, jo tā pie mani atnāk vairāk cilvēku.” – Žurnālam Bindu teica vingrošanas treneris Swami Džanakananda Sarasvati nelielā Dānijas pilsētā.

Izplatītākais mīts par jogu ir tas, ka tas, ko mēs šodien darām jogas studijās ir tā pati senā Jogas sistēma, kura tikusi mācīta daudzu gadu gaitā. Realitātē, tas, kā joga tiek praktizēta mūsdienās, tik ļoti atšķiras no senās tradīcijas, ka to pat būtu grūti nosaukt par jogu. Sākotnējā forma ir piedzīvojusi tik daudz izmaiņu, ka tagad tikai attāli atgādina seno, oriģinālo praksi. Palūkosimies uz šīm izmaiņām tuvāk.

Ja jums ir paveicies un jums ir bijusi izdevība pavadīt laiku kopā ar īstu jogu no Himalajiem, jūs zināsiet, ka viņa āsanu prakse aprobežojas ar 7-9 pozām (reizēm vēl mazāk), un viņš vai viņa nekad neveiks 30-40 pozas pēc kārtas kā mēs to veicam savās jogas nodarbībās. Ir jāsaprot, ka klasiskās jogas pozas bija paredzētas, lai radītu ievērojamas izmaiņas enerģijas plūsmā un tāpēc bija jāizpilda ļoti lēni. Parasti, lai iekustinātu iekšējos enerģētiskos procesus, jogi pozā pavadīja 5-7 minūtes (bieži vien daudz ilgāk). Ja jūs āsanā esat mazāk par 90 sekundēm, dziļie enerģētiskie procesi pat nepaspēj sākties un jūs iegūstat vien fizisko efektu.

Sadhanā (praksē) jogas pozas aizņem vien 20-25%, pārējais laiks tiek veltīts daudz svarīgākām prānājāmas un meditācijas praksēm. Kā jūs jau varējāt ievērot, mūsdienu jogas praksēs notiek viss pilnīgi pretēji. Bieži vien pranājāmai un meditācijai vispār netiek veltīts laiks vai tas ir ļoti mazs. Bieži vien to pārdod kā atsevišķus kursus/seminārus, kas nav saistīti viena ar otru. Āsanas, prānājāma, mudra-bandha, šavāsana un meditācija – tie nav atsevišķi komponenti, bet drīzāk dažādi diegi jogas audumā. Tie ir kā atsevišķi ķermeņa orgāni, bez to kopīga darba nevar runāt par dzīvu praksi.

Jogas prakse un sevis iepazīšana ir līdzīga cilvēkam, kas iegājis lielā tumšā istabā un iededz gaismu katrā stūrīti pēc kārtas. Cilvēki vēlas tūlītēju transformāciju. Joga viņiem neder. Joga ir domāta cilvēkiem, kas ir pacietīgi un ir gatavi cītīgi srādāt, lai pārvarētu savus ierobežojumus. – Swami Nirandžananda Sarasvati

Vēl kāds interesants fakts. Daudzas zināmas pozīcijas, kā piemēram Kareivja poza, Virabhadrāsana, suns ar skatu uz leju (adho Mukha Shvanāsana), Plank poza (chaturanga dandāsana), krēsla poza (Utkatanāsana), stāja uz rokām (Adho Mukha Vrikshāsana), vārnas poza (parshva bakāsana) un daudzas citas parādījās tikai pēdējo 15-200 gadu laikā. Pirms tam jogiskos tekstos tās nebija pat pieminētas. Klasiskajos tekstos mēs galvenokārt atradīsim pozas sēdus, guļus uz muguras, guļus uz vēdera, dažas aprieztās pozas un ļoti maz stāvošās pozas. Autoratīvākie teksti kā piemēram „Hatha joga Pradipika”, „GerandaŠamhita”, „Shiva-Samhita”, „Goraksha -Samhita” piemin tikai 20-35 pozīcijas. Liela šo tekstu daļa ir veltīta dziļām prānājāmas (elpošanas tehnikas)praksēm, mudrām (prakses, kas spēcina un vada enerģijas) un meditācijām (kas ieslēdz enerģijas centru un kanālu aktivizēšanu). Lieta tāda, ka šīs prakses tika radītas galvenokārt tāpēc, lai harmonizētu un stimulētu enerģijas plūsmu, nevis fitnesam vai ārstēšanai.

Mūsdienu pasaulē Joga tiek pasniegta kā sena Indiešu vingrojumu sistēma, kas ved pie fiziskas un garīgas veselības (galvenokārt, fiziskas). Šis akcents uz fizisko jogas aspektu ir salīdzinoši jauna parādība. Tradicionāli prakses daudz vairāk koncentrējas uz smalko, enerģētisko ķermeni. Šīs prakses tika radītas, lai veidotu spēcīgu „smalko” ķermeni, ar kura palīdzību var nokļūt pie daudz dziļākiem meditatīviem stāvokļiem, kas atver ceļu uz iekšējo brīvību un prieku (mokša), fiziskās veselības uzlabošanos drīzāk uzskatīja tikai kā blakus efektu. Tā kā joga sākotnēji nebija terapeitiska sistēma rūpēm par veselību, drīzāk gan garīga disciplīna. Arī lūgšana var būt par garīgu procesu, caur kuru cilvēks var iegūt izveseļošanos un veselību.

Joga ķermenis ir viegls un brīvs. Pati doma par jogu, lai iegūtu skaistu presīti šķiet kā pārpratums. Pat jogas izpildīšana terapeitiskos nolūkos, ir salīdzinoši jauns piegājiens. Ieteikt konkrētas pozas konkrētām problēmām ir ideja, kas atnākusi pie mums no Rietumu pieejas medicīnai, kas orientējas tieši uz problēmas atrisināšanu. Austrumu pieeja veselībai pieiet daudz holistikāk, un pieņem, ka mēs ārstējam nevis konkrētu slimību, bet cilvēku kopumā. Kad cilvēks ir līdzsvarots, visas viņa sistēmas automātiski nonāk līdzsvarā. Un tomēr ir svarīgi saprast, ka ja kaut kas nav sens, tad nav tā, ka tas nav noderīgs. Tūkstošiem cilvēku ir guvuši labumu no šīs mūsdienīgās jogas kā ārstnieciskas un dzīvi piepildošas prakses interpretācijas. Lielā mērā, to kāda joga ir tagad, noteica jogas meistari 1900.to gadu sākumā: Šrī Krišnamačarja un viņa skolnieki – B.K.S. Ājengārs, Pattabhi Džois, Desikačarya; Šrī Jogendra (jogas institūta dibinātājs), Swami Kuvalayanga (Kaivaljadhama dibinātājs) un citi. Šie unikālie skolotāji atdzīvināja interesi par jogu sabiedrībā caur koncentrēšanos uz terapeitiskiem un ārstnieciskiem tradīcijas aspektiem. Vēlāk daudzi šo skolotāju Rietumu sekotāji ieviesa savus jauninājumus.

“Iedomājaties, ka jums ir lidmašīna, bet jūs nezināt, kas tas tāds ir. Līdz šim jūs esat redzējuši tikai mašīnas. Lidmašīnai ir šie divi briesmīgie spārni, kas traucē jums pārvietoties, tie nosit stabus, luksoforus un bojā mājas. Jūs nolemjat nogriezt tam spārnus, un laimīgs braucat ar to pa ielām. Tieši tāpat jūs priecājaties, ja jums ir izdevies izārstēt muguru vai atrisināt problēmu ar aizkuņģa dziedzeri. Taču cilvēks, kurš kaut reizi ir lidojis, sāks raudāt, kad ieraudzīs, ka jūs nogriezāt lidmašīnai spārnus. Kad es redzu, kā tiek izmantota joga šodien, īpaši, kā to izmanto Rietumos, man ribas raudāt. Kāda brīnišķīga iespēja, kas var būt ceļš pie dievišķā, tiek izmantota tik saīsinātā formātā.” Sadguru Džaggi Vasudev.

Jogu varam iedomāties kā izglītības sistēmu, kas sastāv no bērnu dārza, skolas un universitātes. Mūsdienu jogas pētījumi ir kā sarežģīti iekārtots bērnu dārzs ar iespējām attīstīties tālāk. Jogiskā zinātne piedāvā mums instrumentus un zināšanas dziļai fiziskai, psiholoģiskai un garīgai attīstībai, kas sākas ar fizisko veselību un noslēdzas ar prāta, emociju un enerģijas pilnveidošanu. Kāpēc gan mūsdienu jogas prakse aprobežojas tikai ar ķermeni, kad mums ir pieejami tik daudz pārsteidzošo labu instrumentu veselības, laimes un veiksmes sasniegšanai. Tieši senās prakses apvienošana ar mūsdienu pieeju, var bagātināt mūsu dzīvi. Vai tad apvienošana nav jogas mērķis? Tad kāpēc gan mums neapvienot jauno ar veco?