Esmu pārliecināta – atrast kādu, kas būtu vienaldzīgs pret pūķa pozu, ir pilnīgi neiespējami. Ikviens, kas kaut reizi ir bijis uz yin yogu ir izbaudījis pūķa pozu uz savas ādas. Kad pirmo reizi nonācu yin jogas nodarbībā, pūķa poza mums bija jātur 5-8 minūtes. Tās bija grūtākās 5 minūtes manā mūžā un šķiet pirmo reizi likās, ka jogas nodarbībā sākšu raudāt, jo kļuva sevi tik žēl. Sāpēja muskuļi, sāpēja sirds… bija grūti ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, jo prāts krita histēriskā panikā. Atmiņas, emocijas, pārdzīvojumi, fiziskās un emocionālās traumas un sāpes vēlās pār mani kā sniega lavīna, jo vairāk pretojos , jo grūtāk kļuva… Protams, protams…es gribēju no tā visa pēc iespējas ātrāk tikt laukā, taču es paliku…neļāvu sev padoties, liku izturēt, paciest, lai iemācītos atlaist…tikai daudz vēlāk, kad jau pati piedalījos yin jogas skolotāju apmācību, es sapratu, ka joga nav kaut kas, kas ir jāiztur vai jāpacieš… joga ir transformācijas process, kas notiek neatkarīgi no tā, vai tu to apzinies vai nē. Ir tikai jāļaujas, jāatlaiž, jāizbauda…arī sava nevarēšana. Katra ķermeņa kustība, kad tu to veic apzināti, ar atvērtu sirdi un pilnīgu paļaušanos uz notiekošo ir kā balzams rētām. Tās iemāca mīlēt sevi, savu ķermeni, savas jūtas un emocijas pat dienās, kad gribas palīst zem segas un pabūt vienam.
Šķiet, tieši pateicoties yin jogai un patstāvīgai personīgai praksei ir izdevies apjaust, ka emocijas ir domātas nevis tam, lai ignorētu, aizmirstu, apspiestu, bet lai tās izdzīvotu, izsāpētu, izbaudītu neatkarīgi no to dabas. Kad man ir viegli, es kāpju uz paklājiņa un savu prieku izpaužu jogā, kad man sāp, es ar vēl lielāku sparu kāpju uz paklājiņa un darbojos vēl intensīvāk, lai caur jogas praksi un maksimālu izlikšanos izdzīvotu, izsāpētu, un, jā, ja arī vajag- izraudātu un pat izdejotu to, kas uz sirds. Es vairs neturu sirdi aizslēgtu, jo agri vai vēlu tā tik un tā būs jālauž vaļā, jo ar aizvērtu sirdi nav iespējams dzīvot.
Tagad esmu iemācījusies mīlēt šo pozu, modificēt to, spēlēties ar to un izmantot to, lai arvien vairāk iepazītu sevi un to, ko jūtu…es ļauju sev krist, jo tikai pieceļoties mēs varam tupināt iet.
Foto : Andrejs Komarovs
