Kad esi kārtējā dzīves pagrieziena punktā, bieži mums apkārtējie saka – “esi pozitīvs, galvenais domāt pozitīvi”. Vai tiešām tā domājot problēmas aiziet projām ? Vai tāpēc problēmas pie mums atnāk, lai mēs iemācītos domāt pozitīvi ? Tas viss ir skaisti lasot to grāmatas rindiņās. Bet tas neļauj mums dzīvot nozīmīgu un apzinīgu dzīvi.

Tūkstošiem grāmatu, lekciju un “pozitīvo domātāju” atbalsta grupas atkārto vienu un to pašu domu – “izmaini savas domas, un izmainīsies Tava dzīve”. Ja vien šis “piesaistes likums” darbotos kaut uz pusi no cilvēkiem, kas to ir izmēģinājuši, mums vajadzētu vēl lielāku Holivudu, visa pasaule būtu pilna ar villām un visi brauktu apkārt ar dārgām mašīnām. Šim visam kādu dienu vienkārši nepietiktu resursu un mums vajadzētu braukt uz kādu citu planētu.

Pozitīvā domāšana ir mūsdienu versija Ziemassvētku vecītim, viss kas Tev ir jādara – jāizveido saraksts, iedomājies, ka tas viss jau ir ceļā un kosmoss Tev to piegādās pie durvīm. Paliec 100% pozitīvs un drīz vien Tavā dārzā skraidīs vienradži un no varavīksnes birs zelta monētas tieši Tavā dārzā.

Ir tikai divas problēmas šai pieejai:

• Tā ir nogurdinoša
• Tā nestrādā

Pozitīvā domāšana māca Tev ignorēt savas patiesās sajūtas

Pozitīvā domāšana būtībā ir tāda kā ilgstoša pašhipnoze, kurā tās patiesās izjūtas, kas ir radušās dēļ kādas situācijas, tiek rupji ignorētas. Veidojas tāds tuneļveida skatījums uz situāciju. Mūsu zemapziņa tiek ieslēgta tādā kā ziepju burbulī, kurā Tu eksistē tikai kā “augstākais es” – vienmēr smaidīgs, pilns ar mīlestību un laimi, magnētisks un būtībā neapturams. Dzīvot šādā burbulī kādu laiku ir idille, bet kādu dienu šis burbulis pārplīsīs. Tas tāpēc, ka jo spēcīgāk Tu piespied sevi domāt pozitīvi, iekšpusē tik pat spēcīgi aug negatīvās sajūtas. Tu vari šīs negatīvās sajūtas nospiest, emocijās neklausīties, bet tās projām nekur neaiziet.

Dzīve ir pilna ar izaicinājumiem, un šīs sajūtas katru dienu mūsos izraisa dažādas domas un emocijas – bailes, skumjas, dusmas. Un tas ir pilnīgi normāli. Mēģinot izvairīties no tām ir kā iedzert pretsāpju zāles, nerisinot pamatproblēmu. Sāp, izdzēru zāles – nesāp! Bet iekaisums un problēma nav mainījusies.

Ja apziņa nav sapratusi īsto cēloni dēļ kā ir veidojušās emocijas, mūsu attīstība stāv uz vietas. Izvairoties no tā, ko Tu uzskati par negatīvām domām, bet domājot tikai labu ir liela kļūda. Kad Tu noliedz savas patiesās izjūtas, savai iekšējai pasaulei Tu saki: “Tu esi slikts. Tu esi ēna. Es Tevi nepieņemu, Tev te nevajadzētu būt”. Tu būvē prātā sienu starp dualitātēm un kādu dienu psihe sašķeļas. Ja mēs zīmējam līniju starp to, ko mēs sevī varam pieņemt un ko nevaram, 50% no savas būtības mēs nepieņemam. Mēs pastāvīgi mūkam projām no savas ēnas. Un tas ir ļoti nogurdinošs ceļojums, kas noved pie slimības, depresijas un trauksmes. Protams, dzīvojot tikai “viss ir slikti un negatīvi” ir tieši tas pats, kas domāt tikai pozitīvi.

Mēs cenšamies būt laimīgi, bet jo vairāk mēs mēģinām, jo vairāk izmisuši mēs paliekam. Izmisums un nogurums ir depresijas pamatā. Cilvēki paliek izmisuši, jo viņi nevar sekot “laimīgais cilvēks” standartam par ko runā grāmatas un ko apkārtējie cilvēki no mums sagaida. Un mēs sākam justies cilvēku priekšā vainīgi, ka mums tas nesanāk, jo dzīve vienkārši ir iedevusi pārāk daudz sīpolu. Patiesībā cilvēks nogurst tāpēc, ka cīnās un noliedz savu ēnas pusi – daļu no savas patiesās dabu. Savas bailes, dusmas, nepatikas.

Viss beidzas ar karu pašam pret sevi

Tu vari pavadīt visu atlikušo dzīvi cīņā ar sevi. Otrs ceļš ir apzināšanās ceļš – Tu esi cilvēks, ar savu devu egoisma un negatīvo domu, pieņemt šo spektru sevī un nemukt projām no tā. Pārtraukt iedalīt savas domas – “pozitīvās, saulainās domas” un “negatīvās, tumšās domas”, kurš gan vispār ir uzrakstījis kaut kur, kas ir pozitīvs un negatīvs ? Kur Tu sevī novelc šo līniju starp abām pasaulēm, un vai tai vispār tur ir jābūt ? Mūsu iekšējā pasaulē, nav šīs līnijas. Tā līnija ir uzbūvēta sabiedrībā, jau bērnībā. Pat visizaicinošākā emocija mūsu dzīvē spēlē milzīgu lomu mūsu identitātes attīstībā. Skumjas var transformēties līdzjūtībā, dusmas var mums ļaut pārkāpt savas personības robežas, nedrošība var kļūt par izaugsmes katalizatoru. Bet tās var augt un pārveidoties, ja Tu tām dod impulsu – uguni – un vietu savā būtībā. Tā vietā, lai ietu cīņā pret savu dabu, varbūt ir jāiemācas ar to sadarboties. Izmantot savas, it kā “vājības”, lai sasniegtu izaugsmi.

Cilvēki bieži nāk pilni ar bailēm un izmisumu, lai palīdzētu tiem to tā atbrīvoties, “izdziedēt” šīs bailes, lai kļūtu veiksmīgāki. Viņi domā, ka veiksme tā ir tāda zaļa oāze, kur var beidzot atpūsties un kur no kokiem krīt banāni, un kur varēs beidzot brīnumainā kārtā atbrīvoties no iedomu briesmoņiem par neveiksmi, kas visu laiku tiem seko. Bet šī oāze ātri vien izrādās tikai mirāža, ilūzija.

Risinājums ir pretstats pozitīvai domāšanai. Iedomājies pašu sliktāko scenāriju, kas vien var notikt – līdz pat tam, ka dažkārt no tā visa nāk smiekli. Jo kad Tu ieej tajā emocijā pavisam, līdz pašam dziļumam – izrādās, tur nekā nav. Monstrs bija paša izdomāts burbulis. Un tad Tu saproti, pat ja Tev neizdosies, Tu varēsi mēģināt atkal un atkal. Cilvēki mācas no savām pieredzēm. To sauc par dzīvi. Attīstās cilvēka kreativitiāte un personība, nav vairāk jāslēpjas aiz “pozitīvā cilvēka” maskas.

Piedzīvo dzīves kontrastu

Dzīve ir kontrastu pilna. Kad Tu piedzīvo visu dzīves spektru apzināti – skumjas, dusmas, nedrošību un bailes – izrādās tā ir tikai enerģija, kas ļauj mums iegūt atziņas priekš dzīves. Tā enerģija, ko līdz šim Tu ieguldīji lai cīnītos un noliegtu šīs emocijas, tagad var tikt izmantota lai dzīvotu un radītu. Jā, būs sāpes, skumjas un dusmas, tieši tāpat kā būs mīlestība, prieks un entuziasms. Smadzenēm šīs sajūtas visas ir kairinājums, kairinājums, kas veicina attīstību. Šīs sajūtas atradīs savu dabisko līdzsvaru, un šis līdzsvars ir daudz veselīgāks nekā dalot visas sajūtas labajās un sliktajās.

Mēs cilvēki esam sapņotāji, ka mēs varam realizēt vairākus sapņus savā dzīvē, bet mēs nevaram piepildīt visus. Svarīgāk par to, ko mēs sasniedzam ir brīdis ko un kā mēs dzīvojam tagadnē. Nedaudz apzinātības un viegla humora un mēs varam piedzīvot savas būtības pilnību. Starp “pozitīvo” un “negatīvo” ir zināms skaistums – tilts, maģija un mistika, kur dzīvo mūsu patiesā būtība, kas ir pelnījusi cieņu.

Teksts tulkots un rediģēts no Ruda Iande

Guna Vilka