Dažādi saukļi par to, ka joga nav tikai vingrošana, bet garīga prakse mūsdienās ir ļoti populāri. Tos sastopam gan jogas klasēs, gan jogotāju dialogos, gan žurnālos un grāmatās. Manuprāt, ikvienam, kas apjauš, ka joga nav tikai āsanas, ir skaidrs, ka joga ir kaut kas vairāk. Jogas meistari apgalvo, ka jogas mērķis ir meditācija. Viss pārējais esot tikai fizkultūra. Citi apgalvo, ka āsanu galvenais uzdevums ir sagatavot fizisko ķermeni ilgstošām meditācijām lotosa pozā (vai jebkurā citā ērtā sēdus pozīcijā ar taisnu mugurkaulu). Ja jogas mērķis ir meditācija, vai tas nozīmē, ka bez jogas mēs nespējam meditēt? Muļķības! Iespējams fiziskais ķermenis ātrāk nogurs, ja tam nebūs fiziskās slodzes pieredze, taču spēja meditēt nav saistīta ar spēju nostāties sarežģītās akrobātiskās āsanās.
Un man rodas jautājums – ja jogas mērķis ir meditācija vai sanāk tā, ka āsanu prakse ir viens, bet meditācija kaut kas cits, kas notiek pēc tam, pēc āsanu prakses?
Manā izpratnē viss ir viens, nav atsevišķi āsanu prakse un atsevišķi meditācijas prakse. Protams, mēs varam nodalīt šīs divas lietas un praktizēt atsevišķi, taču manā izpratnē tad tie ir divi dažādi procesi. Man katra āsana, katra kustība, katra ieelpa, izelpa ir viens vesels, meditatīvs process ar maksimālu koncentrēšanos uz notiekošo. Vai esat mēģinājuši nostāvēt uz galvas domājot par kaut ko citu? Tas vienkārši nav iespējams!
Iespējams, šāda pieeja āsanu praksei man ir tāpēc, ka pirms sāku nodarboties ar āsanām, es jau ilgstoši praktizēju budisma meditāciju un man sēdēšana lotosa pozā bija dabisks stāvoklis, kurš nebija jāsasniedz ar sarežģītu āsanu izpildes palīdzību. Tāpēc uztvert āsanas kā fiziskus vingrinājumus, kam nav nepieciešama prāta darbība vai sagatavošanos meditācijai, man liekas ļoti pavirši. Āsanu prakse taču ir pati meditācija, ja mēs to izprotam un veidojam korekti, ar pilnu apzināšanos, bez iešanas ārpus fiziskām spējām un bez “izrādīšanās” un sava ego un pašlepnuma kultivēšanas.
Budismā meditācijā mēs runājam par divu veidu meditāciju – analītisko meditāciju jeb kontemplāciju un koncentrēšanās meditāciju jeb vienpunkta meditāciju. Kontemplācijas meditācijā mēs izpētām kādu konkrētu objektu visos tā aspektos, vissmalkākajās detaļās, kamēr koncentrēšanās meditācijā mēs fokusējamies tikai uz kādu vienu no šiem aspektiem, detaļām un pilnībā noturam savu prātu uz šo vienu aspektu bez lēkāšanas uz citiem aspektiem/objektiem. Tāpēc pirms sāk koncentrēšanās meditāciju, ir skaidri jānosaka sev meditācijas objekts, lai meditācijas laikā nenotiktu lēkāšana no viena objekta uz otru. Samadhi jeb spēja koncentrēties uz vienu punktu/objektu/ aspektu ir meditatīvs spēks, kas ir noderīgs abos šajos meditācijas veidos un tomēr, lai attīstītu Samadhi mums ir jāattīsta koncentrēšanās meditācija. Runājot par praksi, tas nozīmē, ka mēs izvēlamies vienu koncentrēšanās objektu un tad meditējam uz to katru dienu līdz sasniedzam samadhi. Ja pielietojam šīs zināšanas āsanu praksē, tad katra āsana ir koncentrēšanās prakse.
Kad es domāju par āsanu, es domāju par ieiešanu tajā, par palikšanu tajā un par iziešanu no tās. Katru no šiem trim etapiem es sasaistu kopā ar elpu un koncentrēšanos. Pirmkārt, acu skatiena koncentrēšanu noteiktā punktā (jogā to sauc par drišti un tā galvenā jēga ir iemācīt prātam koncentrēties uz vienu objektu) un otrkārt, prāta koncentrēšanu uz notiekošo. Ir jogas meistari, kas saka, ka elpa ir svarīgākais jogas aspekts un viss pārējais ir tikai locīšanās, ir tādi, kas apgalvo, ka prāta spēja koncentrēties ir svarīgākais, taču man šķiet, ka āsanu praksē svarīgi ir visi trīs un, ja kāds no šiem komponentiem izpaliek, tad pēc savas būtības to vairs nevar nosaukt par pilnīgu jogas praksi.
Koncentrēšanās uz notiekošo ir svarīga arī tāpēc, lai spētu apzināties un piefiksēt ierobežojumus, kas parādās prakses laikā. Tie var būt mentāli, emocionāli vai fiziski. Un, ja mūsu prāts un apziņa brīdī, kad mēs veicam āsanas nav klātesošs, ir daudz lielāka iespēja izpildīt āsanu nepareizi, vai iegūt traumu. Un kāda gan jēga iet uz jogu, ja tajā brīdī, kad mēs esam uz paklājiņa domās esam citur? Iekšējās pārmaiņas nav kaut kas, ko var panākt steigā, tāpēc pacietība un nevardarbība pret sevi ir vienas no jogas svarīgākajām mācībām. Joga ir tāpat kā zobu mazgāšana, lai tā būtu efektīva tā jāveic katru dienu. Nekas nesanāks, ja tīrīsim zobus pāris reizes nedēļā vairākas stundas.
Ja kāds apgalvo, ka jogai ir maz kopēja ar meditāciju, tad man gribas pajautāt, ko šis cilvēks saprot ar vārdu meditācija. Esmu dzirdējusi, ka gudri vīri skeptiski izsakās par meditāciju, jo tā esot aiziešana no problēmām, vēl kāds apgalvo, ka meditācija ir stāvoklis, kad prātā nav neviena doma. Katram skolotājam ir sava izpratne un meditācijas pieredze, tāpat kā katram jogas praktiķim, tāpēc individuālā pieredze ir tas, uz ko būtu jābalstās veidojot savu āsanu/ jogas praksi. Ja koncentrēšanos vienā punktā, uz vienu objektu mēs saucam par meditāciju, tad joga vistīrākā ziņā ir koncentrēšanās / meditācijas prakse un uzskatīt, ka meditācija notiek vien tad, kad mēs sēžam lotosa pozā un “neko nedomājam” ir ļoti aprobežoti un liecina par meditācijas pieredzes trūkumu vai pilnīgi atšķirīgu lietu uztveri. Jautājums tikai, cik daudz mēs paši – jogotāji to apzināmies un ievērojam, jo arī ilgstošiem praktiķiem reizēm gribas paskatīties, kas notiek uz blakus paklājiņiem un salīdzināt sevi ar citiem.
Kad mūsu drišti nav spēcīgs , tas nozīmē, ka arī prāts ir vājš, ja mūsu acis prakses laikā klīst apkārt pa telpu, tas nozīmē, ka apkārt klīst arī prāts un tajā brīdī gan, varētu teikt, ka joga izbeidzas. 
Foto: Andrejs Komarovs
