Ļoti bieži vajadzīgie vārdi pie mums atnāk paši, tie, kas mūs var nomierināt, uzmundrināt, atbalstīt. Tādos brīžos, kad jūtu vajadzīga iedvesma, pieeju pie grāmatu plaukta un vienkārši izvēlos kādu grāmatu un sāku to šķirstīt. Pirms dažām dienām tādā veidā manās rokās nonāca pierakstu klade no budisma mācībām, atšķīrās pieraksti no 2008.gada mācībām, kuru tēma bija piedošana. Sāku lasīt un aizdomājos, vai šobrīd piedošana ir tas, kas man ir vajadzīgs, un vai man ir jāpiedod kādam citam vai pašai sev? Kurā brīdī mēs iemācamies piedot ne tikai citiem, bet arī sev, par savām kļūdām, vājībām, emocijām, vēlmēm…un kā šī piedošana ietekmē citus un mūs pašus. Piedot nenozīmē aizmirst, tāpat piedošana nav atkarīga no atvainošanās, jo tai nav nekāda sakara ar to otru personu. Dusmas, aizvainojums, sāpes, negatīvās emocijas rada ciešanas nevis tam otram cilvēkam, bet mums pašiem. Vienīgā perona, kas cieš, ja mēs nespējam otram piedot, esam mēs paši. Tāpēc, piedošana ir kā dāvana, kuru pasniedzam paši sev.
Budisma skolotājs Lama Zopa Rinpoče uzsver, ka: “Piedošana ir tad, kad mēs atmetam cerības par labāku pagātni”, savukārt, psihoterapeiti saka, ka mēs dusmojamies un jūtamies dusmīgi un aizkaitināti tad, kad nespējam mainīt notiekošo. Tādos brīžos labākais esot vienkārši vērot un pieņemt, necenšoties ietekmēt, kontrolēt vai izmainīt notikumu gaitu.
Iekšējais vērtētājs
Kad domājam par piedošanu, man šķiet, ka piedošana sevir pirmais par ko mums vajadzētu domāt. Un šim procesam ir jāpieiet ar apzinātību. Ir jāiemācās būt pašiem ar sevi, sadraudzēties ar sevi, radīt vietu savā sirdī pašiem sev. Mums ir ieradums justies slikti par sevi, kaunēties, šaustīt sevi, pārmest sev, apvainot sevi, būt neapmierinātiem ar sevi. Šis ieradums ir lielākais šķērslis ceļā uz laimi un piedošanu sev un citiem. Mums ir jādod sev atļauja būt par cilvēkiem, jo tikai tad, kad mēs dosim sev šo atļauju, kad pieņemsim sevi ar savām destruktīvajām īpašībām, mums būs vieglāk izprast un pieņemt citu cilvēku rīcību. Sastopoties ar savām ciešanām un sāpēm, mums ir vieglāk saskarties ar citu sāpēm, ciešanām un emocijām. Mūsu iekšējam vērtētājam ir ļoti augsti standarti, ir pilnīgi nereāli tos sasniegt, jo katru reizi, kad mēs tos sasniegsim, tie tiks paaugstināti. Šis iekšējais vērtētājs ir klātesošs un nomodā visu laiku un tas var padarīt mūsu dzīvi neizturamu. Mūsu uzdevums ir atpazīt šo iekšējo vērtētāju un spēt apzināties, ka tas viss ir muļķības. Lielākā kļūda , ko varam veikt ir identificēt sevi ar to. Mums ir jāpieņem sava būtība, nebaidoties no spēcīgām emocijām, nebaidoties būt paši, nebaidoties, ka tad, ja būsim tādi kādi esam, mēs citiem nepatiksim. Tajā brīdī, kad mēs saprotam, ka mūs nav jāuzlabo, ka mēs esam pilnīgi un perfekti pēc savas dabas un būtības, mēs arī varam atlaist kritizētāju, atlaist to, kas visu laiku vēlas uzlabot avi mainīt situāciju sev pa prātam.
Kad mēs piedodam mūsu sirdī ienāk miers.
Zinātnieks Frederiks Laske ir izdalījis sekojošus ieguvumus no piedošanas. Tā:
- Samazina spriedzi un stresa līmeni mūsos;
- Palīdz izvairīties no depresijas;
- Dziedē attiecības;
- Uzlabo līdzjūtību pret sevi un citām būtnēm;
- Palīdz izvairīties no somatiskām sirds slimībām.
Kad mēs vainojam citus par to, kā mēs jūtamies, mēs dodam citiem iespēju ietekmēt mūs, vadīt mūs , kontrolēt mūs!
Kāpēc piedošana ir svarīga mūsu veselībai?
Kad mēs nespējam piedot, mēs atgriežamies šajā situācijā atkal un atkal, jo mūsu nervu sistēma nespēj atšķirt “realitāti” no šīs prāta projekcijas, tādējādi mēs to pārdzīvojam atkal un atkal, uzturot stresa līmeni ļoti augstu. Katru reizi, kad domās atgriežamies pagātnes notikumos, mūsu nervus sistēma šo notikumu izdzīvo vēlreiz, tā it kā tas notiktu atkal. Reizēm notikums ir bijis ļoti senā pagātnē, bet mēs joprojām esam tam pieķērušies un nespējam atlaist. Mēs izdzīvojam to atkal un atkal, neapzināti radot sev ciešanas atkārtoti. Tādā veidā mēs varam radīt sev ne tikai mentālas, bet arī fiziskas problēmas.
Mēs nespējam izmainīt pagātni, taču mēs spējam mainīt to, ko pagātne mums nozīmē.
Noderīgas tehnikas prāta treniņam
- Viena no metodēm, kā mēs varam sev palīdzēt šajā posmā, ir kultivēt sevī iekšējā atbalsta sistēmu jeb draugu. Mēs visi zinām, cik nozīmīgi un svarīgi ir, lai grūtā brīdī mums blakus būtu draugs, kāds kas atbalsta, saprot, palīdz un uzklausa. Mūsu uzdevums ir radīt šo draugu sevī, būt par draugu pašiem sev! Būt par atbalstu sev! Kad mūsos šī sajūta par atbalstu un draugu būs stabila un spēcīga, mums būt grūtāk tikt galā ar dzīves pārdzīvojumiem un skarbajām mācībām.
- Konstruktīva prāta stāvokļa attīstīšana. Pateicības attīstīšana. Katru dienu velti pāris minūtes tam, lai pārdomātu dzīvi un apzinātos lietas par kurām tu savā dzīvē esi pateicīgs. Kad mēs kultivējam sevī pateicību un līdzjūtību, nav vairs vietas negatīvajām emocijām. Budisti izmanto meditāciju par draugu vai kādu cilvēku, kurš jums ir ļoti tuvs un dārgs. Pāris minūtes koncentrējoties un vizualizējot šo personu, mēs sajūtam sevī īpašu enerģiju, īpašas izjūtas, sajūtas, emocijas. iespējams, tā ir mīlestība, draudzība, tuvība, laime, prieks, atbalsts un drošība. Tiklīdz mēs spējam sevī kultivēt šo pozitīvo prāta stāvokli, mēs šīs sajūtas mēģinām pārnest uz sevi. Mēģinām šīs sajūtas izjust pret sevi.
- Vienlīdzības kultivēšana. Budismā daudz runā par vienlīdzības attīstīšanu pret visām jūtošajām būtnēm. Uzsverot, ka mums ir jāattīsta vienlīdzīga attieksme pret pilnīgi visiem, neatkarīgi no tā, vai tas ir mūsu draugs, tuvinieks vai pilnīgs svešinieks, jo savā būtībā un dziļākajā esībā mēs visi esam vienlīdzīgi. Bieži vien sastopoties ar cilvēkiem, mēs domājam par to, ko šis cilvēks var mums dot, ko mēs varam no viņa iegūt, bet varbūt ir jādomā pretēji? Ko es varu šim cilvēkam dot? Ko labu es varu darīt viņa labā? Ja mēs esam vienlīdzīgi, ja mūsu dziļākās dvēseles vēlmes ir identiskas, tad viņš vēlas to pašu, ko es – būt laimīgs! Budisti mācība uzsver, ka pateicoties neskaitāmajām reinkarnācijām, mēs visi esam kādreiz jau tikušies, tāpēc neviens svešinieks patiesībā mums nav svešs.
Līdzjūtība un mīlošs prāta stāvoklis ir labākais pretlīdzeklis visām negatīvajām emocijām. Tik ļoti bieži lietotais termins apgaismība nenozīmē neko citu kā sava prāta pazīšanu, tas arī ir mūsu jūtošo būtņu galvenais uzdevums. Iepazīt savu prātu. Vislabāk to palīdz izdarīt klusums, meditācija un apzināšanās par visu lietu kārtību. Taču bieži vien ir jāsāk ar piedošanu, piedošanu sev un saviem tuvākajiem.
