Tas, ko nezina liela daļa jogas praktiķu un arī jogas skolotāju ir tas, ka mūsu ķermeņa anatomiskā uzbūve un nevis mūsu uzcītība un disciplīna jogas praksē ir tas, kas nosaka mūsu progresu un maksimālo pozas versiju. Jogas pasaulē, īpaši atsevišķos jogas novirzienos, pastāv maldīgs uzskats, ka ar disciplīnu regulāri, cītīgi praktizējot mēs varam pilnveidot jebkuru jogas āsanu līdz pilnībai, sasniedzot tās galējo, maksimālo versiju, taču tā nebūt nav! Vai esat iedomājušies, kāpēc ir praktiķi, kuri pat pēc ilgu gadu prakses nespēj veikt kādu konkrētu pozu tās “galējā” versijā? Vai tiešām tas ir gribas trūkums vai nepietiekama uzcītība? Vai varbūt tas kaut kādā veidā ir saistīts ar šī cilvēka karmu? Patiesībā atbilde ir ļoti vienkārša, to ietekmē mūsu ķermeņa anatomiskā uzbūve, precīzāk – mūsu locītavu uzbūve un kaulu novietojums tajās. Šoreiz apskatīsim tieši gūžas locītavu.
Gūžas locītavu (art.coxae) veido gūžas kaula mēnessveida locītavvirsma, skrimšļa lūpa un augšstilba kaula galva (galvai ir saite, pa kuru pienāk asinsvadi). Locītavas somiņa ietver arī kaula kakliņu, ir iestiepta un labi nostiprināta, tāpēc kustības iespējamas ap visām asīm, bet ierobežotā apjomā. Augšstilba kauls (femur) ir stobrkauls. Tā augšējā daļā (proksimālajā epifīzē) ir augšstilba kaula galva ar bedrīti, tad seko garš kakliņš (veido noteiktu leņķi ar ķermeni) un divi grozītāji (lielais un mazais).
Pētniekiem un zinātniekiem piemīt tendence vispārināt. Tie meklē vidējo normālo cilvēku, vidējos parametrus jebkurā jomā un sfērā, lai būtu vieglāk definēt un atšķirt deviantus jeb tos, kas ir “ārpus normām” no normāliem. Piemēram, ja paskatāmies uz augšstilba kaulu un tā kakliņa leņķi, tad aktuālie pētījumi pierāda, ka tas būtiski atšķiras dažādās kultūrās. Ziemeļamerikā, piemēram, tas ir tuvāk 134 °, lai gan variācijas ir no 130-140 grādiem.
Kā šīs anatomiskās atšķirības ietekmē mūsu jogas praksi?
Jogas skolotājs, kurš nepārzina cilvēka variācijas, iespējams, neriskē ar tavu dzīvību tā kā to darītu ārsts, kurš nav pārliecināts par aklās zarnas piedēkļa atrašanās vietu, taču jogas skolotāja neizglītotība joprojām var novest pie problēmām. Augšstilba kakla leņķis (un iegurņa forma) nosaka galējo kustību amplitūdu abdukcijā (kāju virzīšanā uz sāniem). Trijstūra poza jeb trikonāsana, piemēram, pieprasa spēju veikt abdukciju kājās, taču tiklīdz mēs esam izstiepuši savus muskuļus, cīpslas un saites līdz galējai, iespējamai versijai, iespējamā kustību amplitūda daļēji ir atkarīga tieši no augšstilba kaula kakliņa leņķa.
Medicīniskie pētnieki ir iedalījuši sekojoši, visus tos, kuru augšstilba kakliņa leņķis ir 120°un mazāk dēvē par coxa vara, un tos, kuriem leņķis pārsniedz 135° par coxa valga, pa vidu paliek “vidējais normālais”. Cilvēkus ar coxa vara un coxa valga uzskata par deviantiem, tos nepieskaita pie “normāliem”. Taču padziļināti pētījumi par augšstilba kakliņa leņķiem parāda, ka daudzi no mums ir ārpus šeit minētajām “normām”; patiesībā “normāli” indivīdi ar sastopami arī ar 110°līdz gandrīz 150 °leņķiem.
Tas, kā mēs spējam veikt kādu konkrētu pozu, šajā gadījumā trijstūra pozu, visnotaļ lielā mērā būs atkarīgs no mūsu augšstilba kakliņa leņķa, kas noteiks kustību amplitūdas apjomu. Ja pavērojam nākamo attēlu, tad redzam, kā šī anatomiskā atšķirība ietekmē pozas izpildi.
Ģenētika šeit spēlē nozīmīgu lomu, taču tā nebūt nav vienīgais spēlētājs. Kad mēs esam zīdaiņi, kakliņa leņķis ir apmēram 150 °. Kad mēs nobriestam un sākam stāvēt un vēlāk arī staigāt, mēs ietekmējam gūžas locītavu un augšstilba kaula kakliņu. Gadiem ejot šī ietekme uz locītavu samazina kakliņa leņķi. Jo aktīvāki mēs esam bērnībā, jo lielākas izmaiņas šajā kaulā. Kad mēs sasniedzam pubertāti, mēs sasniedzam to stāvokli gūžas locītavā un leņķi, kas paliks nemainīgs visu mūsu pieaugušo dzīvi.
Kad mēs praktizējam jogu ir svarīgi atcerēties, ka nav tādas pozas, kuru spētu izpildīt ikviens no mums, tāpat kā nav viena tāda cilvēka, kurš spētu izpildīt pilnīgi visas āsanas. Ir svarīgi apzināties, ka mēs visi neatbilstam standarta anatomijas zīmējumiem vai skeleta maketam, ko varam aplūkot anatomijas nodarbībās. Atšķirības ietver visas struktūras – smadzenes, nervus, muskuļus, cīpslas, kaulus, asinis, orgānu svaru, endokrīno dziedzeru svaru uut. Šīs struktūras bieži vien cilvēkiem atšķiras ļoti būtiski. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, ka mums nav jāņem pretī viss tas, ko mums dod ( ne tikai jogas pasaulē), bet jāizvēlas tikai tas, kas ir labākais un noderīgākais tieši mums. Īpaši jogas praksē!
Izmantotā litearūra:
Bernie Clark, “Your body your yoga”, 2016
Titulfoto: Andrejs Komarovs
