Bērns neklausa, ir kaprīzs vai noslēdzas sevī…ko šajā laikā daram mēs, vecāki? Bieži vien mēs neievērojam saikni starp mūsu uzvedību un bērna uzvedību. Taču tāda pastāv. Un to var izmantot pozitīvi. Psiholoģe Gaļina Ickoviča ar piemēriem paskaidro, kā to izdarīt un nosauc 5 principus komunikācijā ar bērniem, kas jāatceras visiem vecākiem.

Galvenās idejas:

• Neparasta bērna uzvedība parasti ir sekas kādai problēmai vai iekšējiem pārdzīvojumiem. Parunājiet ar bērnu, uzklausiet viņu.
• Lai iedrošinātu bērnu runāt, nepietiks tikai ar jautājumu uzdošanu. Reizēm ir jāpaklusē kopā ar viņu, jāpagaida, kad viņam pašam sagribēsies izrunāties.
• Lai bērns jūs klausītu, izvēlieties pareizu intonāciju. Ar pavēlēm ir grūti panākt rezultātu.
• Lai nomierinātu bērnu, radiet mierīgu atmosfēru, runājiet klusu, maigi. Bērns atkārtos jūsu intonāciju un nomierināsies.

Reiz, neilgi pirms vasaras brīvdienām,  māte pie manis atveda savu meitu Žannu. Parasti ar skolas problēmām pie psihoterapeita griežas akadēmiskā kalendāra ietvaros, taču šī māte negribēja gaidīt:

-Lai viņa pati jums pastāsta par savu slikto uzvedību skolā. Varbūt līdz septembrim jūs viņai iestāstīsiet, kā ir jāuzvedas. Ceturtā klase ir ļoti svarīga, stundas nedrīkst izlaist. Viņa teica.

– Slikti, tas ir kā?

No psihologa skatupunkta uzvedība nevar būt slikta. To izsauc sarežģīti procesi neiroreceptoru un endokrīnās sistēmas līmenī, un ļauj mums adaptēties ārējā vidē. Tāpēc mums nav tiesību vērtēt nevienu uzvedību. Lai gan, protams, daži uzvedības veidi var būt bīstami kāda dzīvībai vai veselībai. Problēma slēpjas nepārtrauktā situācijas vērtēšanā, rezultātā starp situāciju un vērtējumu rodas disonanse.

Taču māte vēlreiz atkārtoja: „Uzvedība ir tik slikta, ka skolā viņu iesaukuši par terminatoru.”

Skolotāji jau vairākus mēnešus sūdzējušies par meitenes naidīgajām izpausmēm. Taču vecāki nekā nespēja iegūt no viņas paskaidrojumus, kāpēc viņa tā uzvedas. Māte iegrūda Žannu manā kabinetā, aizverot aiz viņas durvis. Pati viņa ienākt atteicās.  Žanna apsēdās uz krēsla, nepaceļot acis. Man nācās klusējot apsēsties uz grīdas pie viņas kājām, lai būtu viņas acu skatiena zonā. Taču acīs es viņai neskatījos. Darbs ar bērniem – autistiem iemācīja mani cienīt tiesības izvairīties no cieša acu kontakta. Skatiens tieši acīs ir uzticības zīme, bet Žannai vēl bija par agru man uzticēties. Mēs taču tikko iepazināmies, turklāt apstākļi bija ne tie patīkamākie. Varu iedomāties, kā māte viņu „sagatavoja” šim „mokošajam” pasākumam. Žanna izbrīnījās un paskatījās uz mani. Es nesteidzos uzdot viņai jautājumus, bet pacietīgi gaidīju, kad viņa pati sāks stāstīt.

KĀ VEIDOJAS EMOCIONĀLĀS SAIKNES

Ja psihologs vai vecāks ļauj sev rīkoties saskaņā ar savu intuīciju dotajā situācijā, viņiem izdodas iekarot bērna uzticību,  bērna smadzenēs mobilizējas spoguļneironi (Spoguļneironi ir smadzeņu šūnas, kuras kontrolē tādas cilvēkā augsti attīstītas īpašības kā spēju iejusties cita ādā, apgūt zināšanas un izmantot saziņai valodu. – tulkotāja piezīme) un veidojas jaunas neironu saiknes.  Šīs saiknes palīdz nostiprināt spēju izdzīvot apkārtējā vidē un attīstīt emocionālo elastību. Bērns būs saistīts ar apkārtējiem cilvēkiem, ar grupu, kurā ietilpst, taču tajā pašā laikā var regulēt, atkarībā no situācijas, savu tuvību ar citiem, ieinteresētību, uzmanības zīmes un draudzīgumu.

Iedomājaties  platu, elastīgu gumijas lentu. Tam, kas grib nodibināt saikni ar bērnu, nav jābūt piesaistītam pie viņa ar virvi vai jostu, bet tieši ar tādu emocionālu „gumijas lentu”. Tad bērnam būs iespēja attālināties un atgriezties, kad viņš to vēlēsies, un mēs dosim viņam spēcīgu, bet maigu signālu, pievelkot viņu vai ļaujot viņam atiet maliņā visas lentas garumā, taču nepametot savstarpējo mijiedarbību. Citādi mūsu saikne būs pārāk spēcīga, taču tajā pašā laikā mākslīga. Tāda saikne ietver sevī spēju  gaidīt un ieklausīties reakcijās lentas otrajā pusē.

Cita metafora. Iedomājaties sarunu pa telefonu. Ja mēs sākam aizpildīt pauzi, nesagaidot otra atbildi, dialogs ātri vien pārvēršas par monologu.  Iespējams arī, ka sarunu biedrs sāks garlaikoties un pārtrauks sarunu. Spēja ieklausīties ritmā un sarunu biedra tonī, un pauzes māksla dod iespēju iegūt informāciju vai apmainīties ar draudzīgiem, emocionāliem signāliem.

Attiecībās starp vecākiem un bērniem, pieaugušie nesagaidot atbildi no „prom ejošā” bērna bieži vien sāk aizpildīt pauzi. Tāpēc Žanna ļoti izbrīnījās, kad es pievienojos viņas klusēšanai, un beigās visu izstāstīja pati..par klasesbiedriem. Viņi katru dienu ķircināja viņu, kamēr viņa nolēma, ka aizstāvēs sevi pati.

KĀPĒC MUMS IR NEPIECIEŠAMA KOMUNIKĀCIJA AR CITIEM?

Vai bērns spēj nodot svarīgu dzīves informāciju? Piemēram, trauksmes signālu? Ja atbilde ir „jā”, tad mēs varam uz to būvēt visas turpmākās mijiedarbības ēkas. Cilvēki, salīdzinājumā ar daudziem plēsējiem, nav tik liela izmēra un nav apbruņoti ar nagiem, tāpēc viņi ir spiesti izmantot komunikācijas sistēmu, kas balstās uz dzirdi un redzi (skaņas, skatieni un reakcijas uz tiem), lai izdzīvotu starp agresīvākiem un spēcīgākiem indivīdiem. Tā radās komunikācija. Ar laiku vajadzība pēc pašaizsardzības atkrita, taču vajadzība pēc tuvības palika.

Bērnam ir nepieciešama māte ļoti ilgi, tāpēc daba zīdaini radīja tādu, bez komunikācijas spējām, lai noturētu mātes interesi un vēlmi būt bērnam blakus. Tie ir agrie smaidi, skaņas, kustības. Ja šīs sistēma mazulim ir „sasaluma” stāvoklī, tad bērns neiesaistās komunikācijā ar māti un māte nekomunicē ar viņu. Viņš spēlējas, taču viņa spēle norit vientulībā un tai nav atkārtojošs, mehānisks raksturs.  Bet bērns ar fiziskām problēmām nevarēs tik plastiski piekļauties mātei, kā bērns, kura locekļi kustas brīvi. Tādiem bērniem var būt nepieciešama papildus terapeitiska un emocionāla palīdzība, atbalsts.

Pieskārieni rada un attīsta uzticību attiecībās. Mātes arvien biežāk atsakās no ratiņiem un izvēlas bērnu nēsāt slingos uz vēdera. Viņi dod bērnam iespēju ieņemt dabisku pozu attiecībā pret māti, kura spēs viņu pabarot jebkurā brīdi, un arī pastāvīgi trenēt sociāli-emocionālo saikni.

Bērnu reakcija uz vecākiem, savukārt ietekmē vazopresīna un oksitocīna palielināšanos. Oksitocīns ir hormons, kas nodrošina piena izdalīšanos. Vazopresīns atbild par mīlestības izpausmēm, no „teritoriālas” uzvedības  un greizsirdību līdz „simpātiju objekta” aizsardzībai, un vecāku uzvedību,  vecāku pieķeršanos bērniem.

IEKLAUSĪŠANĀS NEVERBĀLOS SIGNĀLOS

Šodien daudzas prakses psihiatrijas, psihoterapijas un ergoterapijas lauciņā, piedāvā vingrinājumus, lai uzlabotu koordināciju un vadītspēju starp atšķirīgām smadzeņu daļām cilvēkiem, kas pārcietuši nopietnu psiholoģisku traumu, kā arī cilvēkiem ar autistiska spektra traucējumiem. Taču arī parastiem bērniem un pieaugušajiem, kā, piemēram, Žannai un viņas mātei ir pie kā piestrādāt. Izmantojot attiecīgo mīmiku, toni un tembru, var izrādīt interesi un līdzjūtību. Noskaņojoties uz sarunu un ieklausoties tēmā, kas ir interesanta un svarīga sarunu biedram, var uzsākt kopīgu regulāciju un dialogu.

Ļoti spēcīgs ir kārdinājums apsaukt, pavēlēt bērnam, bet tikai ieklausoties žestu un mīmikas valodā, neverbālajos skaņas signālos kā ieelpa, vai novērojot kā bērns izbola acis uz mūsu „sprediķi”, var atrast vajadzīgo komunikācijas ritmu.

Kad man un Žannai beidzot izdevās mammu atvest uz kabinetu, es ar Žannas piekrišanu atstāstīju to, ko viņa man atklāja. Tādā veidā piešķirot vērtību un uzticību viņas stāstam un pārdzīvojumiem.

„Jā, es dzirdēju kaut ko tamlīdzīgu no meitas, taču nepiegriezu tam vērību”, atteica Žannas māte. Jo viņu nesita, tikai apvainoja. Tikai komentēja kleitas krāsu vai zīmējuma tematiku. Tas taču ir tītais nieks! Tam taču nav nekāds sakars ar mācībām!

IZJAUKTĀ SAIKNE

„Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību, par attiecībām ar klasesbiedriem. ”  – es griezos pie Žannas mātes. Izrādījās, sākot ar piekto klasi, viņu ķircināja par lieko svaru. Iespējams, viņa negribēja klausīties meitas sūdzībās, jo viņas pašas bērnības atmiņas bija pārāk traumatiskas. Interesanti ir arī tas, ka pēdējā pusgadā (tajā periodā, kad Žannu īpaši ķircināja klasesbiedri) māte pieņēmās svarā par 13kg. Kā sanāca, ka mātes organisms atreaģēja ar svara pieaugumu uz pazīstamu bērnības traumu?

Interocepcija (centrālās nervu sistēmas impulsu uztvere no iekšējiem orgāniem) – ir daļa no cilvēka organisma sensorās sistēmas. Tas liek mums just izsalkumu, slāpes, sliktu dūšu… asinsrites ķīmiskie receptori nosūta signālus „uzber sāli”, „gribu ēst”, „esmu izslāpis” uz smadzenēm.  Stiepšanās receptori kuņģa-zarnu traktā var sūtīt signālus par piepildījumu vai vēdera kolikām. Ja interocepcijas sistēma ir traucēta vai nokļūst veģetatīvo izmaiņu ietekmē (veģetatīvā nervu sistēma atbild par reakciju „bēgt vai cīnīties”) smadzenēm pārstāj pienākt piepildījuma signāli,  rodas hroniska iekšējā tukšuma sajūta. Tādā veidā māte apēda stresu.

SAIKNES ATJAUNOŠANA

„Kas vēl bez ēdiena palīdz Jums nomierināties un sajusties drošībā?” – es jautāju Žannas mātei kādā no nākamās tikšanās reizēm. Šis jautājums ir svarīgs, lai saprastu paša mehānismu, kas palīdz atgriezties miera stāvoklī.  Mēs ne tikai sākam apzināties savu uzvedību, bet arī pievēršam uzmanību  citiem signāliem un formējam jaunu asociāciju ķēdīti.

Ja māte atrodas nevis hroniskā stāvoklī gaidot briesmas, bet miera stāvoklī un iemācās nomierināt „neizskaidrojamo”, uz vecām atmiņām balstīto trauksmi (vēlams, ne ar ēdiena palīdzību), tad nomierināsies arī bērns.  Žanna , tāpat kā visi bērni, ir ļoti atkarīga no mātes balss, sejas izteiksmes un žestiem, bet tie mainās miera stāvoklī.  Tāpēc, ka paralēli interocepcijai mēs arī rīkojamies izejot no citas sistēmas – eksterocepcijas signāliem.

Eksterocepcija – hormonāli sensorā ārējā novērošanas sistēma, kas palīdz organismam pielāgot citu uzvedības sensoros „pareģojumus” ar informāciju par šo cilvēku, kura jau glabājas mūsu atmiņā. Ja izmainīsies uzvedība diādē „Žanna -mamma”, var sagaidīt arī citu, daudz precīzāku reakciju sistēmā „Žanna – klasesbiedrenes”.  Uzvedības modelis būs pārnests un apstrādāts jaunā situācijā.

Tagad, kad saikne ar māti un Žannu ir atjaunota un starp viņām notiek  abpusēja apmainīšanās ar signāliem – sejas izteiksme, žesti, skatieni, mēs atrodamies vienotā telpā un vadāmies no mijiedarbības un sinhronizācijas likumiem. Mijiedarbības princips palīdz uzlabot saikni pat starp tiem bērniem un pieaugušajiem, kuriem traucē spēcīgi bojājumi komunikācijas sfērā. Tāpat kā agrāk, jau mazotnē nodibinātās attiecības ar māti (vai galveno audzinātāju) ietekmē visus bērna attīstības aspektus.

KO MUMS PAZIŅO POLIVAGUSA TEORIJA?

Stīvens Pordžes, Ilinoisas (ASV) Universitātes psihiatrijas profesors  un tajā ietilpstošā Ķermeņa -smadzeņu centra (Brain-Body center) direktors, pētīja cilvēka nervu sistēmas evolūciju un smadzeņu darbības mehānismus. Viņš izvirzīja pieņēmumu par to, ka mūsu sociālajai uzvedībai un emocionāliem traucējumiem ir bioloģisks pamats. Viņa koncepcija ieguva nosaukumu – polivagusa teorija.

Saskaņā ar Stīvena Pordžesa teoriju, mēs novērtējam jebkuru situāciju no tās bīstamības pakāpes. Saskaņā ar mūsu mirkļa secinājumiem mainās mūsu fiziskais stāvoklis. Drošos apstākļos mēs atbrīvojamies un izrādām interesi par ārējo pasauli. Taču briesmu gadījumā mēs reaģējam ar vienu no trim iespējamiem variantiem: mēs bēgam,  uzbrūkam (par to atbild veģetatīvā nervu sistēma) vai sastingstam (par to atbild klejotājnervs). Ja tā ir viltus trauksme, tad klejotājnervs atsauc briesmu stāvokli: atbrīvojas sejas muskuļi, balss kļūst klusāka, sensorie receptori atveras ārējo stimulu uztveršanai. Eksistē arī atgriezeniskā saite.

Fizioloģiski mēs esam iekārtoti tā, lai izmantojot mīmiku un „noskaņojoties” uz citu cilvēku,  mēs sākam justies drošībā, pat ja apstākļi  ne īpaši sakrīt. Tā strādā „sociālās iesaistīšanas sistēma”, kuru var izmantot bērnu audzināšanā. Piemēram, nemierīgam bērnam, ir bezjēdzīgi teikt: „sēdi klusu” vai „klausies uzmanīgi”. Viņš vienkārši nespēs to izdarīt, tāpēc, ka nejūtas drošībā. Ja mēs nodrošināsim bērnam klusu vidi un pieklusināsim savu balsi, tad „sociālās iesaistīšanas sistēma”, palīdzēs bērnam justies mierīgākam un iedarbināt klausīšanās mehānismu.

5 principi komunikācijai ar bērnu:

1. Sekojiet bērna interesēm;
2. Paplašiniet viņa intereses un zināšanas jau uz esošo zināšanu un interešu bāzes;
3. Nostipriniet ritmu un sinhronitāti verbālā un neverbālā komunikācijā ar bērnu;
4. Izmantojiet bērna individuālās īpašības, lai noskaņotos uz viņa viļņa;
5. Tiecieties uz to, ka katra mijiedarbība notiek ar „mirdzumu acīs”.

Šos principus var pielietot, lai nodibinātu attiecības ar bērniem, kuriem ir grūtības iejusties bērnu kolektīvā. Attiecības var un vajag attīstīt. Attiecību modelis, kas rodas un tiek uzturēts ģimenē, nodrošina neirobioloģiskā mehānisma attīstību, kas aktivizē sociālo uzvedību. Tieši tāda uzvedība ir cilvēka psihiskās un fiziskās veselības pamatā.

Par ekspertu:

Gaļina Ickoviča – psihoterapeite, grāmatu autore, nodarbojas ar ģimenes problēmām, strādā ar bērniņiem, kas slimo ar autismu.

Avots: http://www.psychologies.ru/roditeli/rebenok-nachnet-slushatsya-esli-roditeli-izmenyat-svoe-povedenie/

Tulkoja: Kristīne Somere