Cilvēkam ir konstanta ķermeņa iekšējās vides temperatūra, kura var svārstīties tikai noteiktās robežās. Lai to saglabātu, darbojas īpaši termoregulācijas mehānismi. Siltuma ražošanu pastiprina fizisks darbs, jo tā veikšanai radītās enerģijas lielākā daļa jau tūlīt pārvēršas siltumā (muskuļu darba lietderības koeficients ir tikai 20 – 25%). Arī tieši darbam radītā enerģija beigās pārvēršas siltumā. Ja ķermeņa temperatūras pieaugums par 1 – 2 grādiem palielina fermentu aktivitāti un līdz ar to sportista darbaspējas, tad temperatūras celšanās virs 38 grādiem kavē vielmaiņas procesu norisi un ievērojami pazemina organisma darbspējas. Galvenokārt tas attiecas uz aerobajām spējām. Darbaspējas pazemina arī lielais ūdens zudums, radot novirzes ūdens un sāļu līdzsvarā un izsaucot pārkaršanas draudus.
Sacensību laikā pasaules klases sportisti ik stundas var producēt 1400 kcal enerģijas. Ziemas sporta veidu pārstāvjiem tas traucējumus nerada, jo pie zemas apkārtējās vides temperatūras siltuma atdošana ir pastiprināta. Turpretī karstā laikā siltumu nevar atdot ne izstarojot, ne kontakta ceļā, sasildot vēsākos priekšmetus, piemēram, gaisu. Vienīgā iespēja paliek svīšana.
Iztvaikojot no ādas virsmas 100 ml sviedru, tiek aiznestas 60 kkal siltuma. Ir aprēķināts, ka 60 kg smags maratonists, stundā veicot 18 km, šajā laikā ir producējis 900 kcal siltuma, kura atdošanai apkārtnei ir nepieciešami 1,5 l sviedru. Ja organismā ir radies ūdens deficīts, svīšana samazinās un ķermeņa temperatūra strauji pieaug. Ja tā sasniedz 41 grādu, sāk darboties aizsargrefleksi, kas izpaužas arī kā pēkšņa fizisko darbspēju pazemināšanās. Karstumā, lielākam asiņu daudzumam izplūstot caur ādu, pazeminās anaerobās maiņas slieksnis un darbs ātrāk kļūst anaerobs. Asinsrite samazinās ne tikai muskuļos, bet arī iekšējos orgānos. Tas rada ogļhidrātu maiņas traucējumus.
Strādājot karstumā, regulāri ir jāuzņem šķidrums. Par optimālu daudzumu uzskata 250 ml ik 15 minūtes. Tā kā ar sviedriem tiek zaudēts arī sāls un tas ne vien atstāj iespaidu uz rezultātu, bet var būt pat bīstami dzīvībai, ūdenim jāpievieno vārāmais sāls – 3g uz katru litru. Šāda sāls piedeva veicina arī ūdens ātrāku uzsūkšanos. Lai ūdens uzsūkšanās netiktu kavēta,dzēriens nedrīkst saturēt vairāk kā 2,5% glikozes.
Ja sacensības notiek apvidū ar augstu gaisa temperatūru, sportistam tur jāierodas 3 – 4 dienas agrāk. Svīšana sacensībās būs intensīvāka, bet sviedri saturēs mazāk minerālvielu. Izstrādāsies cita asins pārdale, kurā necietīs aknas. Pieaugs virsnieru garozas aktivitāte. Tās hormoni uztur vajadzīgo minerālvielu jonu koncentrāciju asinīs.
Par pilnīgu aklimatizācijas laiku uzskata 12 – 14 dienas, tomēr arī šajā laikā netiek sasniegta tāda rezistence pret karstumu, kāda ir vietējiem iedzīvotājiem.
Karstums sacensību laikā var radīt dažādus veselības traucējumus. Vieglākais no tiem ir krampji, visbiežāk ikru vai augšstilba mugurējās grupas muskuļos. Par daudz bīstamāku karstumā uzskatāms darbspēju izsīkums, kura smagums ir saistīts ar zaudētā šķidruma daudzumu. Ja šķidruma zaudējums sasniedz 6% no ķermeņa masas, izteiktam nogurumam var pievienoties arteriālā asinsspiediena pazemināšanās, kustību koordinācijas un psihes traucējumi. Var novērot zosādu, lai gan ādas temperatūra ir paaugstināta. Ja treneris vai tiesneši sportistam novēro pārkaršanas pazīmes, viņš no trases ir momentāni jānoņem, neskatoties uz to, cik tuvu ir finišs.
Cietušais guļus stāvoklī jānovieto vēsā vietā, jāmēģina mehāniski atdzesēt un jāorganizē medicīniskā palīdzība. Īpaši bīstams ir tā sauktais saules dūriens, kas var kombinēties ar vispārēju pārkaršanu, gan arī izveidoties lokālas galvas pārkaršanas rezultātā. Tiek traucēta galvas smadzeņu termoregulācijas centru darbība, ir stipras galvas sāpes, var būt vemšana un daudz citi simptomi.
Edgars Brēmanis, “Sporta Fizioloģijas pamati”, Sporta Izglītības Aģentūras mācību materiāli.
