Ir divi galvenie iemesli, kādēļ praktizē jogu – veselības uzlabošana un/vai pozu apgūšana, pilnveidošana. Ja tavs mērķis ir uzlabot veselību, tad tava prakse būs daudz veiksmīgāka, ja tu izvēlēsies funkcionālo pieeju, kas nozīmē koncentrēšanos uz pozu mērķi un iedarbību nevis uz pozu ārējo formu.
Funkcionālās jogas 3 soļi:
- Zini, kuru konkrēto ķermeņa daļu tu centies ietekmēt.
- Novēro un apzinies, ko tu jūti šajā konkrētajā ķermeņa daļā.
- Ja tu nejūti pozu šajā konkrētajā ķermeņa daļā, kuru mēģini ietekmēt, pārtrauc to, ko tu dari, meklē un atrodi to pozu, kas rada tevī meklētās sajūtas ķermenī.
Ļoti bieži jogas nodarbībā, veicot pozu mēs koncentrējamies uz skolotāja instrukcijām. Tas ir tikai normāli, jo pozas ir instrumenti, kurus lietojam, taču motivācijai veicot jebkuru pozu ir jābūt vēlmei radīt efektu, ietekmi ķermenī, nevis tikai veikt pozu, lai izskatītos tajā labi. Tā ir galvenā atšķirība starp funkcionālo jogu un estētisko pieeju jogai. Kad skolotājs, vai pats praktizētājs sāk vērtēt pozu pēc tā kā tā izskatās, nevis pēc tā kā viņš jūtas, veselības pieeja jogai pazūd. Tam, kā tu izskaties pozā nav nozīmes, svarīgākais ir tas, kādas sajūtas tu ar pozas palīdzību radi.
Mēs neizmantojam ķermeni, lai tiktu pozā, mēs izmantojam pozu, lai tiktu savā ķermenī.
Saprotot šo vienkāršo faktu, mēs varam atbrīvoties no perfekcijas dogmām un iedomām, ļaujot sev strādāt ar to ķermeni, kas mums ir. Mēs varam koncentrēties uz to, ko mēs tiešām vēlamies savā jogas praksē sasniegt. Ne visi var izpildīt visas pozas un tas ir normāli. Koncentrēšanās uz funkcionālo pieeju jogas praksē, ļauj izvairīties no tām pozām, kuras nesniedz labumu vai ir pat bīstamas, izejot no mūsu unikālās anatomiskās struktūras. Viena no mūsu fiziskās prakses motivācijām ir apzināti radīt spriedzi/ sasprindzinājumu/ ietekmi mūsu audos. Labā ziņa ir tā, ka, ja viena poza nerada to efektu, kuru mēs alkstam, ir citas pozas, kuras varam pamēģināt. Attālināšanās un aiziešana prom no estētiskajiem parametriem pozā ir atļauta. Maini pozu, skaties un vēro vai pamainot pozu, tu sajūti to, ko vēlējies. Atceries, nav svarīgi kā tu izskaties. Kamēr vien tu nepiedzīvo sāpes, nav svarīgi kā tu izskaties!
Izvēloties funkcionālo pieeju savai jogas praksei, tu sasniegsi savu mērķi optimizēt veselību, samazinot traumu risku. Funkcionālā pieeja jogas praksei ved arī tieši uz nākamo realizāciju: tavam ķermenim ir vajadzīga tava joga. Koncentrējoties uz pozu estētisko pusi, mēs varam tik ļoti pazust pozu ārējā formā, ka aizmirstam par jogas funkcionalitāti. Ja ņemam vērā to, ka katrs ķermenis ir citādāks, tad kā viena estētiskā pieeja visiem var strādāt visiem? Diemžēl tas nav iespējams. Kad mēs zinām savu mērķi un praktizējam ar šo attieksmi, mēs varam sākt novērot, kur ir mūsu robežas un zināt, kad ir piemērots brīdis, lai ietu tālāk un kad gudrāk būtu palikt uz vietas vai atkāpties. Šīs zināšanas mēs varam attīstīt caur jautāšu sev: “Kas ir tas, kas mani attur?” Attiecīgi atkarībā no atbildes, tu spēsi izvēlēties gudri savu turpmāko rīcību.
Kas ir tas, kas mani aptur?
Nav vienas vienīgas atbildes uz šo jautājumu. Ir atbilžu spektrs. Kopumā mēs varam teikt, ka atbilde attieksies vai nu uz spriedzi vai kompresiju. Tās ir divas atšķirīgas kategorijas. Viena no izplatītākajām pārliecinām jogas praksē ir tā, ka tas, kas mūs attur no ieiešanas pozā dziļāk ir muskuļu saspringums vai saīsinājums. Tā var būt patiesība, turklāt dažādu iemeslu dēļ, taču saspringti muskuļi ir tikai viens no iespējamiem iemesliem, kas ierobežo mūsu kustību apjomu jeb mobilitāti. Koncentrējoties tikai uz muskuļiem, mēs varam pazaudēt iespēju augt. Vēl vairāk, domājot tikai par muskuļiem, mēs varam saforsēt un satraumēt sevi, jo ierobežojumi var nebūt saistīti ar muskuļiem.
Fiziski mēs sasniedzam savas robežas, kad notiek 2 lietas: mēs vai nu sasniedzam limitu tam, cik tālu mūsu audi (ne tikai mūsu muskuļi) var pastiepties, vai arī vietu, kur mūsu ķermenis saskaras pats ar sevi. Pirmajā gadījumā mēs lietojam terminu “spriedze” vai “saspīlējums”, kas rodas tad, kad mūsu ķermeņa audi nespēj vairāk pagarināties, tāpēc kustība tālāk ir ierobežota. Šis saspīlējums var būt fascijā, miofasciālajos meridiānos, muskuļos, cīpslās, saitēs un locītavu kapsulās. Ūdens apjoms, ko mēs uzglabājam savā ķermenī var ietekmēt spriedzes līmeni mūsu audos, vai iemesls šai spriedzei var būt strukturāls un fizisks, bet tas varbūt arī daudz mistiskāks; mūsu nervu sistēma, imūnsistēma vai endokrīnā sistēma arī var radīt spriedzi mūsu audos. Saspīlējums ķermenī nerodas tikai fizisku ierobežojumu dēl, bet var būt arī psiholoģiskas un bioloģiskas dabas.
Otrs iemesls, kādēļ mēs nespējam progresēt konkrētā jogas pozā ir kompresija. Tā rodas tad, kad viena ķermeņa daļa nonāk kontaktā ar citu ķermeņa daļu un turpmāka kustība šajā virzienā vairs nav iespējama. Ir vairāki atšķirīgi kompresijas veidi.
- Pirmais ir maigais kompresijas veids, kas rodas tad, kad miesa nonāk kontaktā ar miesu.
- Otro mēs dēvējam par vidēju kompresiju, kas rodas tad, kad kauli spiežas pret miesu.
- Trešā ir spēcīgā kompresija, kas ir nepārvarama kompresija, kad kauls atduras pret kaulu.
Pretēji saspīlējuma izraisītiem ierobežojumiem, kompresijas ierobežojumus mēs nevaram likvidēt ar turpmāku jogas prakses palīdzību. Kad iestājas kompresija, tu esi sasniedzis fundamentālu robežu savai kustību amplitūdai konkrētā pozā konkrētā virzienā. Galvenokārt, (un vienmēr ir reti izņēmumi), kad tu esi izstiepis savus audus tik tālu cik vien iespējams, tu sasniegsi kompresijas vietu, kurai pāri tikt nav iespējams. Tu būsi sasniedzis šīs konkrētās pozas galējo stāvokli. Mēģinājumi iet tālāk var būt bīstami un tie, kas mēģina apiet kompresiju, ļoti bieži iegūst traumas.
Nepastāv universāli pozu ārējie, tehniskie parametri, kas der pilnīgi visiem. Tas nenozīmē, ka tādi nav vispār, tomēr ņemot vērā cilvēces daudzveidību un konkrēti tavu anatomisko unikalitāti, tehniskie pozu izpildes norādījumi, kas ļoti labi der kādam citam, var nederēt tev nemaz. Eksistē individuālie norādījumi. Mūsu izaicinājums jogā ir atrast tos, kas strādā tieši priekš mums. Pareiza pozas izpilde ir ļoti svarīga, tā palīdz samazināt spriedzi locītavās un aizsargā tās no dinamiskas kustības hipermobilitātē, kur rodas traumas. Labi norādījumi var radīt arhitektūrisku stabilitāti samazinot muskuļu piepūli, ļaujot praktiķim būt pozā drošībā. Būtu ļoti labi, ja eksistētu tehniskie norādījumi, kas būtu piemēroti pilnīgi visiem, tāpat kā būtu jauki, ja vienas zāles palīdzētu visiem slimniekiem. Taču cilvēces variācija māca mums, ka dzīve nav ideāla. Mēs visi esam atšķirīgi un tas, kas strādā vienam, nebūt negarantē pozitīvu iznākumu vēl kādam. Atslēgas moments šeit ir jautāt sev: “Kas strādā tieši priekš manis?”
Joga ir pašizvēles prakse. Tie, kuru kauliem ir pareiza uzbūve, lai veiktu konkrētas pozas, turpina strādāt un progresē. Viņi izstiepj visus saspīlējumus, kas attur no maksimālās kustību amplitūdas iegūšanas un spēj izpildīt visas kārotās pozas, kamēr tie, kuru kaulu uzbūve nav tik optimāla, kurus no ieiešanas pozā attur nevis saspīlējums, bet kompresija, kad kauli atduras pret kauliem, nekad nebūs spējīgi konkrēto pozu veikt. Viņi pamet jogu frustrācijā, pārliecināti, ka tas, kas viņus attur no pozas pilnveidošanas un progresa tajā ir kaut kāda dziļa un mistiskas viņu personības daļa vai karma. Šādas muļķīgas aplamības bieži vien mēs varam dzirdēt pat no jogas instruktoriem. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi apzināties sava ķermeņa anatomisko unikalitāti un savu jogas praksi veidot izejot no tās. Praktizēsim jogu gudri un droši!
Foto: Andrejs Komarovs
Izmantotā literatūra:
Bernie Clark, “Your spine your yoga”, 2018
