To, ka joga nav sacensības un sevis/ savu spēju un iespēju salīdzināšana ar citiem,  zina ikviens jogas praktiķis, kas jogu neuztver kā fizisku treniņu.  Daudzi izcili meistari par to runā, bet tajā pat laikā arī akcentē to, cik svarīga ir regulāra un stabila jogas prakse un disciplīna.  „Praktizē, praktizē, praktizē un viss notiks” ir ļoti labi zināms teiciens, kas raksturo jogas būtību, jo vairāk mēs praktizējam, jo lielāki ir mūsu fiziskie, emocionālie un garīgie ieguvumi/ sasniegumi.  Sevis motivēšana ir ļoti svarīgs aspekts, kas palīdz jogas praksi padarīt noturīgu, regulāru un stabilu.  Tāpat daudzi skolotāji uzsver to, cik svarīgi ir izaicināt sevi, pārspēt savu iepriekšējo sniegumu, lai virzītos uz priekšu un apgūtu kādu sarežģītāku pozu.  Arī mazs sacensības gars nav nekas peļams, ja tas palīdz virzīties uz priekšu un attīties savā praksē. Tieši tāpēc, manuprāt, jogas skolotājiem ir svētīgi apmeklēt citu jogas skolotāju un pat atšķirīgu jogas veidu nodarbības – lai izaicinātu sevi un izietu ārpus savas komforta zonas.

Praktizējot yin yogu, mēs mācāmies palikt pozā ilgāku laika periodu, mācāmies izturēt un pieņemt to, kas ar mums notiek, gan ķermenī, gan prātā. Nepretojoties tam, neanalizējot, nenosodot, vienkārši novērojot, elpojot un esot. Ikvienam jogas praktiķim ir savas īpašās pozas, tās, kuras patīk un padodas ļoti labi un tās, kas ir grūtāk izturamas – fiziski un arī emocionāli.

Lielākais mīnuss, praktizējot  jogu mājās individuāli, ir iespēja izlaist kādu pozu jeb tā teikt  „noslinkot”, jo prāts mūs mierina ar šādām frāzēm: „Neviens taču nezinās, ka es šodien šo pozu izlaidu; vakar man nesanāca,  es mēģināšu atkal rīt”, bet ļoti bieži šī rītdiena pārceļas uz nākamo dienu un tā vairākas reizes pēc kārtas, jo lielākai daļai no mums patīk palikt savā komforta zonā un veikt tikai tās pozas, kuras padodas.

Līdz šim, atrodoties pozās, kuras man ir izaicinošas,  es vienmēr meklēju veidus kā palikt pozā, kā izturēt, jo zināju, ka lielākā spriedze nav ķermenī, bet prātā un, ka maksimāli atslābinot gan ķermeni, gan prātu, pozu ir iespējams noturēt arī 8 minūtes, bet yin yogas skolotāju apmācības  pirmajā  dienā, viss drastiski mainījās. Es pēkšņi paskatījos uz šo pozas „izturēšanas” aspektu no citas puses.  Tajā brīdī es pilnībā izjutu AHIMSAS jeb ne-vardarbības principu attiecībā pret sevi un to, CIK ĻOTI mūsu fiziskās spējas ietekmē mūsu prāta stāvoklis. Protams, tas viss nebija nekas jauns priekš manis, gan ne-vardarbības princips, gan ķermeņa, elpas un prāta savienība jogas praksē, taču tajā vienā mirklī tas viss saslēdzās pilnīgi citā dimensijā.

Attēlā Ķirzakas poza

Tajā brīdī mēs visi bijām ķirzakas pozā, kura todien man šķita neizturami grūta. Mana iekšējā cīņa starp ego, gribasspēku, saprātu un emocijām bija smaga, pat tajās dažās minūtēs, kurās poza tika turēta.  Tā bija mūsu apmācības pirmā diena, un mans prāts bija izgājis pilnībā no kontroles, jo visu laiku uztraucās par to, kas notiek mājās. Mani plosīja dažādas emocijas, gan vainas apziņa, gan panika, gan bailes, gan spīts. Karuselis galvā bija tik liels, ka arī ķermenis piedzīvoja lielu fizisko diskomfortu.  Es centos ko spēju pozu noturēt un automātiski pārkāpu galveno yin yogas principu – neturēt pozu ar spēku, bet maksimāli atbrīvot ķermeni.

Tajā brīdī, kad man acīs parādījās asaras, Sebastians (Yin jogas skolotāju apmācību skolotājs)  teica: „Atcerieties, ka joga un āsanas nav sacensība ne tikai vienam ar otru, bet arī pašam ar sevi. ”

Tajā brīdī, pirmo reizi mūžā,  es izgāju no pozas (precīzāk būtu teikt, pirmo reizi mūžā es sev ļāvu to izdarīt…) un pievērsos elpai, lai atkal uz atkal uzdotu sev jautājumu: „Kāda ir mana šīs dienas motivācija jogas praksei? Kas es esmu, un ko es šobrīd šeit daru? Ko dara mans ķermenis un kur ir mans prāts?”

Uzsākot Yin jogas praksi, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir spēja palikt pozā ilgāku laiku, spēja palikt tajā statiski, taču ir svarīgi saprast, ka palikt pozā statiski nenozīmē būt kā statujai, bet saglabāt iekšējo mieru, lai varētu iziet ārpus raizēm par fizisko ķermeni, un paskatīties plašāk uz to, kā darbojas mūsu prāts.  Kur gūt šo iekšēji mieru? Elpā, precīzāk brīdī starp ieelpu un izelpu… novēro to!

Yin joga iemāca pacietību un iecietību pret sevi un savu ķermeni, lai mēs spētu ieiet pozā lēnām, pakāpeniski, ļaujot nevis ķermenim ar varu ieņemt pozu, bet pozai lēnām iedzīvoties ķermenī. Ja mēs piespiežam ķermeni veikt pozu, mēs, iespējams, iegūstam ārēju rezultātu, par kuru spējam priecāties, bet iekšējā transformācija izpaliek. Yin jogas meistari uzsver, ka praktizējot Yin jogu nekad nevajag ieiet pozā maksimāli līdz galam, bet ieņemt to tikai 70-8o-%.  Kāpēc? Viens no iemesliem slēpjas faktā, ka fascija (saistaudi, ar kuriem tiek strādāts Yin jogā)  satur mūsu emocionālo pārdzīvojumu bagāžu un tajā brīdī, kad mēs sevi fiziski spiežam noturēt pozu, mēs varam spēcīgi iedarboties uz fasciju un paraut vaļā emociju slūžas, tādējādi uzplēšot emocionālo traumu brūces, kas liek mums saskarties ar pārdzīvojumiem, kam mēs neesam psiholoģiski gatavi. Tieši tāpēc bieži vien Yin jogas laikā cilvēki raud, „bez acīm redzama iemesla”.

Kāpēc mēs esam tik ļoti apsēsti ar jogas pozu vizuālo aspektu jeb to, cik labi mēs izskatāmies pozā? Tam ir otršķirīga nozīme, kuru motivē Ego vēlme būt perfektam it visā. Patiesā jogas būtība ir ļaut mums saprast, kas mēs esam un spēt no darītāja kļūt par vērotāju. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi spēt ne tikai „izturēt” pozu, bet arī atlaist brīdī, kad tas nav iespējams un parasti tas nav iespējams tad, kas mēģinām iziet ārpus savu fizisko spēju robežām.

Kopš šīs iekšējās cīņas pieredzes, uzsākot jogas praksi es sev vienmēr pajautāju – Kāda ir mana motivācija jogas praksei šodien?

Foto : Lisa Biffin, Yin Yogas Teacher Training Level 1 laikā Tallinā.