Mēs bieži dzirdam, ka tuva saikne un attiecības ar cilvēkiem var uzlabot dzīves kvalitāti, glābj no depresijas un padara mūsu dzīvi labāku. Izrādās, cilvēkiem ar augstu intelekta līmeni nemaz nav vajadzīgs liels draugu loks, lai justos laimīgs. Kāpēc? To noskaidroja psihologi.
Kādreiz mūsu senči dzīvoja kopienās, un tas bija nepieciešams, lai izdzīvotu. Šodien cilvēks var izdzīvot arī viens pats. Šīs pārdomas uzvedināja evolūcijas psihologus Satoši Kanazava (Satoshi Kanazawa) no Londonas Ekonomikas skolas un Normanu Lī (Norman Li) no Singapūras Universitātes uz kopīgiem pētījumiem, kā iedzīvotāju blīvums ietekmē mūsu dzīvi. Viņi nolēma izmantot tā saucamo „Savannas teoriju”.
Šī teorija pieņem, ka miljoniem gadu atpakaļ, kad cilvēki saskārās ar nepietiekami barības daudzumu Āfrikas džungļos, notika migrācija uz savannu. Lai arī iedzīvotāju skaits bija neliels, tikai 1 cilvēks uz 1 kvadrātmetru, mūsu senči dzīvoja grupās pa 150 cilvēkiem. „Tādos apstākļos patstāvīgs kontakts ar draugiem un sabiedrotajiem bija nepieciešams, lai izdzīvotu un turpinātu dzimtu.” – paskaidro pētnieki.
Ļaudis ar augstu intelektu ir mazāk tendēti tērēt daudz laika, lai kopotos ar citiem.
Izmantojot lielākās nacionālās aptaujas (piedalījās 15 000 amerikāņu, vecumā no 18-28 gadiem) rezultātus, autori ir izpētījuši to, kā iedzīvotāju blīvums vietā, kurā dzīvojam, ietekmē mūsu emocionālo labsajūtu, un vai šodien mums vēl ir vajadzīgi draugi laimei?
Vērā tika ņemts arī respondentu intelektuālais līmenis. Cilvēki, kas dzīvoja lielajās pilsētās bija mazāk apmierināti ar dzīvi kā tie, kas dzīvoja mazapdzīvotos rajonos. Un, jo lielāks bija kontakts ar apkārtējo pasauli un draugiem, jo lielāks bija cilvēka personīgās laimes koeficients. Šeit viss sakrita ar Savannas teoriju.
Taču šī teorija nestrādāja gadījumos, kad respondentu intelektu līmenis bija augstāks par vidējo. Respondenti ar zemu IQ cieta no garlaicības 2 reizes spēcīgāk kā intelektuāļi. Taču, lai arī dzīve lielās pilsētās nebaidīja cilvēkus ar augstu IQ, pārāk daudz draudzīgu attiecību nebija tas, kas darīja viņus laimīgus. Cilvēki ar augstu IQ mazāk laika tērē tam, lai komunicētu ar citiem, jo ir sakoncentrējušies uz citiem, daudz ilglaicīgākiem mērķiem.
„Tehniskais progress un internets ir izmainījis mūsu dzīvi, bet cilvēks turpina slepeni ilgoties pēc pasēdēšanas pie ugunskura. Cilvēki ar augstu IQ ir izņēmums. Uzskata pētījuma veicēji. Viņi ir spējīgāki labāk orientēties jaunos apstākļos un vidē. Vieglāk pārcieš lielpilsētas stresu, un viņiem nav tik liela vajadzība pēc draugiem. Lai būtu laimīgi, tiem nav vajadzīga sociālā vide, kas izveidota pēc senču parauga. Viņi ir pašpietiekami un laimīgi paši ar sevi.”
1 N. Li, S. Kanasawa. «Country roads, take me home… to my friends: How intelligence, population density, and friendship affect modern happiness», British Journal of Psychology, 2016, Feb 4.
2 «National Longitudinal Study of Adolescent to Adult Health (Add Health)», Carolina Population Center, University of North Carolina at Chapel Hill, 1994-2008.
Avots:http://www.psychologies.ru/self-knowledge/behavior/chem-vyishe-iq-tem-menshe-druzey-nujno-cheloveku-dlya-schastya/
