Lasot literatūru par jogu, daudzkārt esmu saskārusies ar apgalvojumiem, ka joga spēj ievērojami ietekmēt praktizētāja pašvērtējumu. Bieži aizdomājos par to, vai tā ir tiesa? Mana pieredze rāda, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no situācijas, paša praktizētāja un,  galvenokārt, no tā,  kāda ir viņa pirmā pieredze jogā. Ja mēs kā iesācēji atnākam uz nodarbību vidējam vai advancētam līmenim, un saprotam, ka gandrīz neko nespējam izdarīt, pašvērtējums visdrīzāk nepalielināsies, mēs varam iedzīvoties mazos kompleksos, vai gluži otrādi sajust asumiņu un apņemties nebūt vairs tizli un strādāt ar sevi, lai uzlabotu savu ķermeņa spēku, lokanību un arī savu pašvērtējumu. Taču, ja pirmā nodarbība ir atbilstoši mūsu spējām, un skolotājs vēl paslavē mūs, tad deguns un lepnums par sevi mazliet pacelsies.

Kad pirms dažiem gadiem apmeklēju savu pirmo Ashtanga semināru, manī bija dalītas sajūtas. No vienas puses es centos cik spēju, lai pierādītu sev, ka spēju visu izdarīt, neatkarīgi no tā, cik dziļi spēju ieiet pozās,  un cik ilgi varu tajās palikt. Tā bija mana iekšējā pārbaude, lai izejot ārpus ikdienas prakses, paskatītos un novērtētu, kāda ir mana ķermeņa kapacitāte. Tajā brīdī biju pamanījusi, ka man jojoot mājās piemīt tendence izlaist tās pozas, kuras nepatīk va nepadodas, un prakse grupā, kopā ar skolotāju bija lielisks motivators piespiest sevi iziet cauri pilnīgi  visām pozām.  Protams, pēc semināra  nogurums bija milzīgs, bet vēl lielāks bija prieks par padarīto darbu.

Taču tajā brīdī man likās, ka visi Aštangisti ir nenormāli iedomīgi, pašpārliecināti un vispār kaut kā pārāk pašpietiekami. Braucot mājās sāku atcerēties dažādus rakstus par to, ka jogā var „uzaudzēt” ne tikai muskuļus, bet arī Ego un domāju, vai to var attiecināt uz visiem praktizētājiem, un kurā mirklī, tas ir produktīvs un iekšējo, garīgo  attīstību veicinošs jogas blakus efekts, un kurā brīdī tas kļūst destruktīvs. Tā arī šīs pārdomas manī dzīvoja, līdz brīdim, kad atbraucot no Amerikas, kur jogas praxis biju atstājusi novārtā, apņēmos katru dienu vismaz 1h aktīvi jogot par pamatu ņemot Ashtanga Vinyasa pirmās sērijas galvenās pozas.

Pavisam drīz es sajutu, ka manī daudz kas mainās. Pirmkārt, mainījās manas ikdienas prioritātes…pirmajā vietā nostājās prakse un pēc tam viss pārējais. Mazāk bija vēlēšanās sūdzēties un čīkstēt par dzīves grūtībām, bet bija vēlme rīkoties, lai kaut ko mainītu. Līdz šim mani vienmēr urdīja vajadzība kaut ko darīt, es nespēju vienkārši atslābt, likās, kā nu tā var, ņemt un neko nedarīt, kad ir tik daudz ko darīt? Bet, kad saproti, ka visu tāpat neizdarīsi, neuzzināsi, neiemācīsies…paliek vieglāk. Iespējams, tas nāk kopā ar apzināšanos par to, ka tā visa ņemšanās rodas no tā, ka tu salīdzini sevi ar citiem, centies viņus pārspēt, kaut kā atšķirties, izcelties, taču tajā brīdī, kad tu saproti, ka esi gana labs tāds kā tu esi, un, ka vienīgā cīņa un sacensība jogā ir tev pašam ar sevi, paliek daudz interesantāk darboties. Ir mazliet pat azarts katru dienu izaicināt sevi un pavērot, ko tu spēj šodien. Un ir liels prieks tad, kad veicot praksi vakarā, tu sajūti, ka spēj daudz vairāk nekā varēji izdarīt no rīta…iespējams, tas galīgi nav jogas pamatuzdevums, likt mums sajusties spēcīgiem un vareniem, jo prakses mērķis ir sagatavot mūsu ķermeni, lai mēs varētu nodoties prāta praksēm- meditācijām, taču, manuprāt, arī 1h stunda pilnīgas koncentrēšanās uz ieelpu, izelpu, un sava ķermeņa kustībām, ir pietiekami spēcīga meditācija, kas mums ļoti daudz ko pastāsta par mums pašiem. Tā ir īstenā sevis iepazīšanas prakse.

Pirms kāda laika, lasot par jogu un pašvērtējumu, uzdūros interesantam apgalvojumam par to, ka kamēr vēdera muskuļi nav spēcīgi, nav arī spēka iet pa dzīvi ar augsti paceltu galvu…nodomāju, vai tiešām presītes kačāšna var palīdzēt mums justies pārliecinātākiem par sevi, un vai tā nebūs tikai tāda tīksmināšanās par sevi?

Mana pieredze rāda, ka joga (neatkarīgi no tā, cik dinamiska vai pasīva tā ir), spēj ļoti būtiski ietekmēt to, kā mēs jūtamies savā ķermenī, kā mēs attiecamies pret sevi un kā uzveram dzīvi un apkārtējos kopumā. Un, jā, tagad pavisam droši, raugoties no savas pieredzes varu teikt, ka joga dod mums pārliecību par sevi un padara mūs pašpietiekamus. Arī skatoties uz saviem jogotājiem, īpaši puišiem, kas regulāri nāk uz nodarbībām jau trešo gadu, redzu, ka mainījusies ir ne tikai stāja, bet arī iekšējais stāvoklis. Mainījusies ir arī pieeja jogas pozām un savam ķermenim. Man gribas teikt, ka ir sajūtams zināms iekšējs miers, un, kas zina, varbūt ir pacēlies arī pašvērtējums.

Lai nebūtu tikai mans personiskais viedoklis par šo tēmu, nolēmu noskaidrot,  ko par šo tēmu domā citi jogas skolotāji un vai tā patiešām ir, ka joga ceļ mūsu pašvērtējumu?

Viedokli taujāju divām burvīgām jogas skolotājām, pie kurām man ir bijusi iespēja jogot, un varu apliecināt, ka viņas tiešām ir lieliskas skolotājas  – Liene Krauze – Luste un Agnese Guļāne. Pie Lienes man bija izdevība apmeklēt Ashtanga Vinyasa nodarbību, taču pie Agneses es biju pirms 5 gadiem, kad gaidīju Sofiju, un apmeklēju jogas nodarbību grūtniecēm.  Abas no šīm dāmām varat satikt Rīgā, jogas telpā Urban Yoga.

Liene Krauze – Luste: Ashtanga Vinyasa jogas skolotāja.

„ Es savā jogas praksē šobrīd ievēroju guru Šri K. Patabi Džoisa savulaik uzsvērto, ka Aštanga Vinjasa joga ir 99% prakse un 1% teorija. Tas nozīmē, ka maz pētu tās filozofisko pusi un gandrīz nemaz neiedziļinos teorētiskajos šīs jogas veida aspektos. Mana izvēle ir piedzīvot visu, ko joga spēj sniegt pašai, un, tikai balstoties uz savu personīgo praktisko pieredzi, izdarīt secinājumus.

Esmu pieredzējusi, ka jogai ar manu pašvērtējumu ir ļoti cieša saistība. Jo tas vien, ka, neatlaidīgi praktizējot vienas un tās pašas pozas ikdienā, es redzu un jūtu, kā, piemēram, mans ķermenis attīstās – kļūst lokanāks un izturīgāks, stiprāks un pielāgojas slodzei, sniedz gandarījumu par jogā ieguldīto laiku. Mans ceļš jogā sākās kā eksperiments. Es vēlējos noskaidrot, kā tas būs, ja neatkāpšos no tā, kas man tajā brīdī šķita neiespējami grūti un mokoši, jo tikai darot to, kas man nepadodas, es pārtopu citā – labākā kvalitātē. Tie brīži, kad, man esot uz jogas paklājiņa, kaut kas izdodas labāk, nekā iepriekš, ir pacilājoši un pozitīvi ietekmē manu pašvērtējumu.

Taču uz šo saistību neiesaku raudzīties tik viennozīmīgi, jo joga māca mums sevi pieņemt tādus, kādi esam. Tas automātiski nozīmē arī ieraudzīt, atzīt pašiem sev un pieņemt savas iezīmes un spējas, par kurām nemaz tik ļoti nelepojamies. Un tieši šajā brīdī sākas īstais darbs ar savu pašvērtējumu, kur, neatkarīgi no tā, kā atspoguļo mums sevi apkārtējie, mēs sevi pieņemam tādus, kādi esam. Mēs pamazām saprotam, ka mūsu uzvedība un fiziskās spējas nav mūsu personība. Uzlabojoties fiziskajam sniegumam, patiesībā nekas nemainās, es joprojām palieku es, neatkarīgi no tā, kādu jogas pozu protu. Mana vērtība no tā nemainās. Šis ir aspekts, ko lūdzu atcerēties visiem, kas apmeklē manas jogas nodarbības. Raugoties uz to, kā jogo tas otrs uz paklājiņa blakus, mums sevi nav savstarpēji jāsalīdzina. Mums katram ir savs ķermenis ar tā stiprajām pusēm un ierobežojumam, savs dzīvesveids un apstākļi, savas iespējas un trūkumi, un jogas prakse, neskatoties uz to, ka it kā nodarbībā darām vienu un to pašu, mēs katrs ejam savējo ceļu, pielāgojot pozas sava ķermeņa īpatnībām. Mums katram joga palīdz risināt citas problēmas. Un es ticu, ka joga palīdz saprast, ka ideāls ir ilūzija, uz ko tiekties savu personīgo iespēju robežās, taču nekad nesasniegt.

Agnese Guļāne, Kundalīnī jogas skolotāja, jogas terapeite.

“Es domāju, ka cilvēkam ir jāiegulda sevī nopietns darbs, laiks un nauda, lai iegūtu labu pašapziņu, jeb, vienā vārdā sakot, resursi. Jāapzinās, ka es esmu sev tik vērta, lai vienmēr ierobežotos resursus tērētu savā labā. Manuprāt, labi ieguldījumi sevī ir tas, ko tev neviens vairs nevar atņemt, un tie ir sajūtu piedzīvojumi un pieredzes, ko esam saņēmuši no sava ķermeņa, izglītība (kas ir iegūta, atsaucoties sirdsbalsij nevis gaidot papīru) un ceļojumi, kas paplašina mūsu apvārsni tiešā un pārnestā nozīmē.

Manuprāt, joga sevī apvieno visas šīs kvalitātes. Joga sniedz pieredzi un sajūtu piedzīvojumu, ko nav iespējams iegūt nekur citur, joga ļauj sevi iepazīt un mainīt sevi uz to pusi, uz kuru vēlies, arvien atklājot kaut ko jaunu. Joga var tevi stiprināt un var ļaut tev izbaudīt savu vājumu ar cieņu. Joga nenoliedzami ir tiešs ieguldījums veselīgā pašcieņā, bet tā būs cieņpilna, nevis iluzora, tā būs dziļa, nevis virspusēja un tā būs paliekoša. Tas būs tavu pūļu vērts rezultāts.”

Foto: Oskars Ludvigs un no personiskā arhīva.