Ļoti bieži jogas skolotājiem uzdod sekojošu jautājumus – kuru pozu man veikt, ja sāp mugura, ir augsts/zems asinsspiediens, šādas vai citādas problēmas.  Vai varu ar jogas palīdzību tik galā ar šo vai citu problēmu?  Vai –kā lai apsēžot pēc iespējas ātrāk lotosa pozā?  Nepieskaroties tēmai par to, ka jogas pozu ārējā forma ir ļoti mazsvarīga, vēlos atkal un atkal atgādināt, ka nav vienas formulas, kas palīdzētu visiem! Joga, pirmkārt, nav medicīna, un jogas skolotājs nav ārsts! Un joga nav kaut kāds mistisks pretlīdzeklis visām kaitēm – gan fiziskām, gan garīgām.  Daudziem šķiet, ka atliek vien apmeklēt jogas nodarbības, lai dzīvē viss sakārtotos un ietu uz augšu, – atradīsies partneris, bērni sāks labāk uzvesties, tiks iegūts ideāls svars, arī dusmas un stresa dzīvē vairs nebūs, bet vai tā patiešām ir?

Jā, nenoliegšu, joga maina dzīves, ietekmē mūsu veselību, gan fizisko, gan emocionālo, sniedz mums jaunas draudzības, paradumus utt., bet tas viss notiek ne tikai pateicoties jogai, bet arī mūsu pašu darbam, gan mentālam, gan fiziskam. Cerēt uz brīnumiem, vien pāris reizes nedēļā „pavingrojot” ir utopiski. Šoreiz nerunāsim  tik daudz par jogas blakus efektiem un to, kā tā var arī sabojāt mūsu mentālo un fizisko veselību, bet par jogas mediju kultivētu uzskatu jeb veselības formulu: „Asana nr.3 palīdzēs pret problēmu nr.8…”

Protams, protams, katrai āsanai ir sava ietekme uz ķermeni, muskuļiem utt., taču joga nav ķīmija, kur sajaucot noteiktas sastāvdaļas iegūstam konkrētu rezultātu.  Tāpat kā fiziskās sajūtas ķermenī katras pozas laikā atšķiras. Bieži vien yin jogā cilvēki saka (arī es esmu bijusi šajā stadijā) –  „Es neko nejūtu, vai es daru visu pareizi”, tad man rodas jautājums – kas īsti ir jāsajūt jeb ko tu gribi sajust? Paliekot jogas pozā ilgstoši, nejust neko vienkārši nav iespējams, jautājums tikai kas ir tas, ko mēs cenšamies sajust un vai tajā brīdī nepalaižam garām to, kas notiek? Nereti cilvēki tik ļoti koncentrējas uz fiziskām ķermeņa sajūtām, ka aizmirst smalkās enerģijas, aizmirst emocionālo pasauli, iekšējo mieru un harmoniju, bet yin yogā, tas ir viens no galvenajiem „uzdevumiem” – atslābināties un atjaunot savu iekšējo ķermeņa un prāta harmoniju.

Pats jautājums „Vai es daru visu pareizi” nav nepareizs, taču man gribas ticēt, ka pa lielam jogā nav „pareizi” vai „nepareizi”, bet gan –  vai tas ir man  piemēroti, atbilstoši,  vai tomēr nē.  Vai tas sniedz man labumu vai nodara pāri?

Vai jogas skolotājs var zināt visu?

Perfekcioniste manī teiktu, ka tas ir tas, uz ko mums būtu jātiecas, tas arī ir mans ceļš uz jogu, nemitīga mācīšanās un visa jaunā apgūšana, taču, zināt visu vienkārši nav iespējams! Turklāt, manuprāt, daudz svarīgāk par dažādu teorētisku zināšanu apgūšanu ir personiskā prakse – kāda gan jēga, ja vari nosaukt jogas pozu sanskrita nosaukumu un iesaistītos muskuļus, ja pats šo pozu nekad neesi veicis? Ja neesi sajutis kā ķermenis ieņem pozu, kur ķermenis jūt pretestību, kuros muskuļos ir spriedze un kura ķermeņa daļa ir atbrīvota?  Protams, nerunāju šeit par advancētām jogas pozām, kā Hanumanāsana (pilnais špagats) vai Skorpiona poza, taču uzskatu, ka labs jogas skolotājs ir tas, kurš ne tikai izglītojas un mācās, bet arī praktizē pats, jo personiskā pieredze ir daudz svarīgāka. No otras puses, šeit jāņem vērā arī fakts, ka balstīt visu uz viena cilvēka pieredzi nav objektīvi, tāpēc visbiežāk skolotājs ņem vērā arī savu skolnieku pieredzi.

Man ļoti patika kāds piemērs, kuru jogas nodarbībā mums deva skolotājs. Prasīt kādam citam, vai es daru visu pareizi ir tāpat kā padzerties ūdeni un prasīt otram – vai es esmu pietiekami padzēries?

Skolotājs, izmantojot savas zināšanas, protams, var atbildēt uz šo jautājumu tehniski, taču pozu izpilde ir individuāla, arī sajūtas pozā ir individuālas un, lai cik zinošs būtu jogas skolotājs, pat tad, ja viņš spēj noteikt visu tavu anatomisko uzbūvi,  viņš nespēj sajust to, kas notiek tevī iekšā.  Ja tu paliksi pozā ilgāk kā nepieciešams vai ieņemsi jogas pozu, kura tev nav piemērota, viņš nesajutīs, ka tev plīst muskuļi vai tiek traumētas saites, tāpēc visa atbildība ir jāuzņemas mums katram pašam. Arī man ir bijušas jogas nodarbības, kurās šķita, ka gals klāt,  viss  gar acīm griežas un esmu tuvu samaņas zudumam. Vai tā bija skolotāja vaina? Domāju, ka nē, jo viņš nepārzināja manu ķermeni un manu fizisko stāvokli, taču es pati to zināju un atbildība par to jāuzņemas man pašai. Tādējādi uzdodot sev jautājumu, vai tiešām vienmēr ir jācīnās ar savu ego un jāmēģina pierādīt sev pašai, cik daudz tu vari, ja tas var nodarīt man pāri?

Kāda būtu vislabākā atbilde uz šādiem jautājumiem?

Manuprāt, ir jāiemācās pateikt atklāti, ja mēs, jogas skolotāji,  kaut ko nezinām, vai neesam pārliecināti!  Fantazēt un improvizēt jautājumos par cilvēka veselību, manuprāt nav ne gudri, ne ētiski. Tāpēc visbiežāk, ja kāds mums jautā – kuru pozu man veikt, lai pārietu galvassāpes, mums ir jāatbild – „Tas ir atkarīgs no….”

Un patiešām, faktori, kas jāņem vērā ir ļoti daudz. Pirmkārt jau problēmas cēlonis. Vispirms ir jāatrod tas, un tikai tad jāmeklē pretlīdzeklis.  Pat tad, ja ārējie šķiet, ka dažādiem cilvēkiem ir vieni un tie paši simptomi, piemēram, galvassāpes,  to iemesli var būt dažādi, tāpēc arī veids kā ar to cīnīties katram būs atšķirīgs.

Manuprāt, formula, ka āsana nr.3 atrisinās problēmu nr.8 ir neefektīva,  protams, zināmos gadījumos tas var strādāt, taču tad tai noteikti ir jābūt individuālai jogas nodarbībai, ar konkrētu mērķi un tehnikām. Jogojot grupā, skolotājam nav ne laika, ne iespējas pārliecināties par to, vai visi klātesošie jogas āsanas veic pareizi un vai nav nepieciešama kāda modifikācija.

Īpaši tad, ja slimība ir hroniska vai ļoti nopietna, cilvēkam ir jāgriežas pie ārsta/ fizioterapeita/ jogas terapeita, kurš tad attiecīgi arī pateiks, kas ir darāms.

Mans aicinājums nav skolniekiem neuzdot šādus jautājumus, gluži pretēji – uzdot pēc iepšejas vairāk, lai motivētu jogas skolotājus mācīties, mācīties un uzzināt pēc iespējas vairāk, bet gan skolotājiem, domāt plašāk un izvērtēt katru situāciju individuāli, izejot no dažādiem apstākļiem, nevis vienkārši balstoties uz grāmatā izlasīto vai dzirdēto mācībās, jo katrs cilvēks ir unikāls, un tas, kas der vienam, otram var būt kaitīgs.  Protams, ir patīkami, ja skolnieki tev uzticas un prasa padomu, taču jautājums ir, cik daudz mēs esam pārliecināti par savas atbildes pareizību?  Un vai mēs uzdrošināmies pateikt, ja kaut ko nezinām vai neesam pārliecināti par atbildi?