Ko mēs parasti domājam par jogas skolotājiem? Ka tie dzer tikai smūtijs un ēd salātus, klausās mantras un meditē katru dienu, katru dienu vismaz 3h veic dažādas āsanas, vienmēr ir laimīgi un smaida, nekad nedusmojas, nekam nepieķeras, ir vai nu apgaismoti vai jau gandrīz apgaismotas būtnes, zina atbildes uz pilnīgi visiem mūsu jautājumiem. Un, protams, nekad un ne ar ko neslimo! Ne fiziski, ne garīgi! Jo viņiem nav pilnīgi nekādu problēmu! Visdrīzāk viņiem arī nav pilnīgi nekādas laicīgās dzīves un sadzīves rūpes.

Pārdomas par to, kas ir jogas un jebkuru citu garīgo mācību skolotājs, kādam viņam ir jābūt un kādas funkcijas jāveic,  manī dzīvo jau diezgan ilgi. Šķiet vēl joprojām neesmu radusi skaidru atbildi uz to.  Kopš pašiem pirmsākumiem, kad aizrāvos ar Budisma mācību, mani fascinēja tieši šis skolotāja fenomens, jo tieši sastapšanās ar manu skolotāju bija pavērsiena punkts manā dzīvē.  Tajā brīdī es neko nezināju par paļaušanos uz guru, par devotion, karmu, zemapziņas spēku un tamlīdzīgām ezotēriskām lietām. Arī no jogas un jebkura cita sporta veida es biju ļoti tālu, tas viss mani ne tikai neinteresēja, bet pat garlaikoja. Taču meditācija, prāta dabas izpēte un tamlīdzīgas mistiskas lietas, protams, arī sāka interesēt tikai tad, kad sastapos ar savus skolotāju. Ir cilvēki, kas visu mūžu gaida šādu tikšanos, taču man tā tika uzdāvināta jau jaunībā, vai es tajā brīdī zināju, ko ar šādu likteņa dāvanu darīt? Protams, nē! Es baudīju to laimes sajūtu, kas manī bija, un pārmaiņas, kas manā dzīvē notika. Es zināju, ka tas, kas notika ir kaut kas liels, un savā ziņā bija mazliet arī tāda izredzētības sajūta, bet tajā pat laikā arī milzīga interese par to, kas ir tur aiz horizonta…

Budismā skolotājs vai guru ir svēts, viņa viedoklī un mācībās ir jāieklausās,  padomiem jāklausa un tie jāizpilda. Tā ir daļa no viņu kultūras un budisma mācības, šī paļaušanās un sevis nodošana skolotājam – ticot un pieņemot, ka viņš labāk zina un jūt, kas Tev ir jādara. Savā ziņā varbūt mazliet atgādina mātes vai tēva funkciju.  Reizēm skolotājiem piemīt arī dziednieka spējas. Šī skolotāja prasme redzēt lietas skaidrāk un reālāk balstās uz viņa brīvību no duālisma uztveres, kas ir galvenais iemesls, kas liek mums rīkoties balstoties uz maldus ilūzijām par visu lietu dabu.

Mums, rietumniekiem, parasti šo paļaušanos vai nu ir grūti pieņemt, (jo gribas visu izlemt un izdomāt pašiem), vai ir otra galējība,  piemīt šī tieksme glorificēt visus skolotājus, padarīt viņus par svētām būtnēm no citas planētas, bez nekādas pieķeršanās pie laicīgās  dzīves un tās baudām. Tas problēmātiski kļūst tajā brīdī, kad visus mūkus jeb tos, kas tērpušies mūka drānās uzskatām par svētiem skolotājiem. Tas redzams arī, kad cilvēki pirmo reizi aizbrauc uz Nepālu vai Indiju, un šķiet, ka normālo cilvēku tur nemaz nav, tikai svēto, bet tas ir ļoti tālu no realitātes.

Iespējams pie vainas mūsu uzskati par to, ko īsti nozīmē būt mūkam, skolotājam, garīgam līderim, mācītājam, Dieva kalpam utt., mūsos ir daudz stereotipu par to, kādam tad īsti ir jābūt garīgās mācības skolotājam. Kādai jābūt viņa ikdienai, kādiem jābūt viņa darbiem, domām utt. Reizēm savos pieņēmumos esam ļoti stingri…pat radikāli…

Kad dzīvoju Budisma centrā Londonā, piedzīvoju pirmo atklāsmi par to, ka  – jā, arī skolotāji ir cilvēki! Tajā eiforijas atmosfērā, kad Tev nav jādomā par laicīgām lietām, sadzīviskām problēmām, kā piemēram, īres maksa, ēšana, idzdzīvošana, drošība utt., ir ļoti viegli praktizēt gan meditāciju, gan citas garīgās prakses, jo iespējamie traucējumi ir samazināti līdz minimumam. Klausoties budisma mācības, skaitot mantras  un meditējot katru dienu, rodas sajūta un pārliecība, ka skolotājs  ir Buda. Un tā arī patiesībā ir! Tikai kāpēc mani pārsteidza atklājums, ka viņš dzer kafiju?  Patiesībā, ar šodienas acīm skatoties uz šo situāciju, šķiet pārsteidzošākais man bija fakts, ka viņš kopā ar draugiem iet uz Starbucks, lai iedzertu kafiju. Un pats trakākais, labā nozīmē, ka uzaicina mani pievienoties viņiem. Mans pārsteigums bija liels un neviltots, tāpat kā skolotāja smiekli, kad viņš komentēja manu reakciju: “Tagad Tu izskaties kā 100 gadīga večiņa, kura ir pilnīgi pārliecināta, ka es to vien daru kā sēžu savā izstabā, lūdzos un skaitu mantras!”  Man, protams, gribējās vaicā – vai tad tā nav?

Šī bija pirmā situācija, kas ļāva man ne tikai iepazīt savu skolotāju tuvāk, bet arī izprast Budisma mācību, izprast skolotāja nozīmi, svarīgumu un nepieciešamību. Skolotāja draugs Stīvs mēdza teikt, ka rietumnieki Budistu skolotājus uztver kā psihoterapeitus vai labo padomu sniedzējus, jo lielākoties, kad viņiem tiek dota iespēja aprunāties ar skolotāju, viņi uzdod privāta rakstura jautājumus, ar kuriem paši netiek galā. Attiecības, krīze laulībā, problēmas darbā, nepaklausīgi bērni utt. Gandrīz vai kā psiholoģijas sleja vietējā žurnālā, 😉 Protams, es pati arī neesmu izņēmums, atceros, ka man pat bija pašai sava īpašā klade, kurā nedēļas laikā pierakstīju jautājumus, ko uzdot nākamajā tikšanās reizē. Atceros arī, cik ļoti skolotājam tā klade “riebās”, bet viņš pacietīgi atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, līdz kādu dienu pateica man skaidri un gaiši – vai mēs nevaram šodien iztikt bez tās klades un vienkārši padzert tēju?   Kopš tā laika, es kladi vairs neizmantoju, bet mēs mēdzām iedzert tēju un vienkārši sarunāties, par visu, kas nāk prātā, par visus, kas sakrājies uz sirds. Ar ko šīs sarunas atšķirās no sarunas ar draugiem? Ar to, ka jebkura atbilde vai padoms tika balstīts uz Budas mācībām vai skolotāja personisko pieredzi.

Šķiet tieši manas dziļās attiecības ar skolotāju ir tas, kas manī ir nostiprinājis apziņu, izpratni un pārliecību par to, kādam ir jābūt skolotājam. Cik dziļām ir jābūt viņa zināšanām.  Cik senai jābūt viņa dvēselei. Šķiet šī pieredze arī ir galvenais iemesls, kas nosaka to, cik ļoti kritiski es skatos uz sevi jogas skolotāja lomā…jo zinu, kāds ir īsts skolotājs.

Kad pirmo reizi saskāros ar jogu, tā bija Tibetas Joga, caur un cauri saistīta un atvasināta no Budisma tantriskajām praksēm. Mani tā neinteresēja, jo es to nesapratu.  Kad vaicāju savam skolotājam, kāpēc viņš nenodarbojas ar Tibetas jogu,viņš atjokoja, ka viņam jau tāpat labi sanāk meditēt. Tajā brīdī es nesapratu viņa atbildi, tikai vēlāk “aizrokoties” līdz jogas būtībai, es sapratu. Jogas mērķis ir sagatavot ķermeni un prātu meditācijai. Mana vienaldzība pret jogu tajā brīdī palika vēl lielāka, kāda velna pēc man mocīt sevī jogā, ja es jau tāpat mierīgi varu sēdēt un meditēt? Tagad es zinu, cik svarīga loma meditācijā ir veselam, spēcīgam fiziskām ķermenim, bet tajā brīdī likās, ka svarīgs ir tikai prāts, ko ķermenis ir kā apģērbs, ko nomainām katrā reinkarnācijā.

Viss mainījās tajā brīdī, kad es jau dzīvoju budisma centrā Baltezerā, un pie mums regulāri viesojās Tibetas Jogas skolotājs Lama Kunsangs. Atceros, ka uz pirmajām nodarbībām, mani burtiski aizveda aiz rokas, piespiedu kārtā. Dusmojos, jo biju nolēmusi braukt uz Rīgu iepirkties, taču tiku ievilkta jogas nodarbībā. Man taču riebās visas fiziskās nodarbes.

Pa īstam “uzķēros” uz āķa tad, kad pie mums viesojās Ku Nye jogas skolotājs no ASV, pēc 2 dienu jogas semināra es biju jau tik sajūsmināta un “atkarīga”, ka pat savā FACEBOOK profilā ierakstīju, ka, ja būtu tikai viena lieta, ko es varētu dzīvē darīt, tā noteikti būtu joga! Tā rodas jogas atkarīgie! Tad es sāku praktizēt regulāri. Sagadīšanās pēc tajā vakarā arī izlasīju B.K.S. Ajengāra biogrāfiju, es biju satriekta. Aizkustināta un iedvesmota. Es sāku praktizēt jogas āsanas pēc žurnāliem, bet tas periods beidzās vēl īsti nesākoties, jo jau pirmajā reizē cenšoties izpildīt advancētu āsanu sagriezu muguru. Par laimi, tas nebija nekas nopietns,un masieri un jogas terapeiti pāris dienu laikā dabūja mani atpakaļ uz kājām.  Es nolēmu praktizēt tikai to, ko man māca skolotājs. Pēc kāda laika, kad pie mums atkal viesojās Lama Kunsangs, viņš man uzdeva praktizēt Tibetas Jogu vēl vairāk un cītīgāk, lai kādreiz varētu mācīt citiem! “Ko?” Nodomāju es, “nekad mūžā!!!!” Man likās, ka es pat pēc 100 dzīvēm nebūšu pietiekami laba, gudra, pieredzējusi, vieda utt.utjp., lai vadītu jogu. Un vispār, es gribēju praktizēt pati, nevis mācīt!  Godīgi sakot, šī sajūta, par to, ka es nekad nebūšu gatava mācīt manī ir vēl joprojām, un, lai arī es zinu, ka viens cilvēks nekad nevar zināt pilnīgi visu, manī ir tāda klusa iekšēja sajūta, ka mani skolotāji zina. Patiešām! Un kā gan man līdz tādam stāvoklim nokļūt? Cik dzīves man tam jāvelta?

Viens no strīdīgākajiem jautājumiem jogā, īpaši saistībā ar jogas un citiem garīgajiem skolotājiem ir gaļas ēšana vai neēšana, un šis Ahimsa aspekts ne tikai pret citam būtnēm, bet arī par sevi. Daļa cilvēku automātiski pieņem, ka neviens garīgais skolotājs, arī jogas skolotājs, neēd gaļu un ir 100% vegāns, jeb pārtiek tikai no augu produktiem. Esmu dzīvē daudz saskārusies ar šo jautājumu un pretrunīgumu tajā, no vienas puses tiek runāts, ka gaļas neēšana ir nevardarbība pret dzīvniekiem, kamēr citi atspēko, ka gaļas ēšana ir nevardarbība pret sevi, jo ir gadījumi, kad ārsts iesaka ēst gaļu, lai uzturētu veselību (kā tas ir gadījumā ar V.S.Dalailamu). Zinu arī ļoti daudzus jogas skolotājus, gan Latvijā, gan ārzemes, kas kādreiz bijuši vegāni, veģetārieši un tagad atkal kļuvuši par visēdājiem. Sabiedrības jeb jogas praktiķu viedoklis par to, vai jogas skolotājs “drīkst” vai “nedrīkst” ēst gaļu, protams, atšķiras, un manuprāt, tas ir ļoti individuāls lēmums, un šis faktors noteikti nav noteicošais, kas nosaka, cik labs vai slikts ir konkrētais jogas skolotājs. Reizēm jogas skolotājiem šķiet , ka viņam ir obligāti jābūt vegāniem, lai būtu par jogas skolotāju, jo citādi viņš pārkāpj šo nevardarbīgas principu, ko sludina. Atceros, pašai ir bijis tā, ka ieejot veikalā un pērkot bērniem grieķu jogurtu, skatos, vai apkārt nav kāds pazīstams, jo šķiet ka visi uzreiz skatīsimies, kas ir manā iepirkumu groziņā. Savā ziņā būt par jogas skolotāju nav nemaz tik viegli, jo jātiek galā ne tikai ar pieņēmumiem, kas ir cilvēku galvās, bet arī ar saviem tarakāniem. Jo vairāk ārējā bilde nesakrīt ar iekšējo, jo grūtāk sadzīvot pašam ar sevi šajās pretrunās.

Lai arī visas augstākās macības runā par to, ka visas atbildes ir mūsos, un mēs paši esam sev vislabākie skolotāji, manuprāt, praktizēt jogu, tāpat kā jebkuru citu garīgu mācību  bez skolotāja, ir pārdroši, lai neteiktu vairāk. Tradicionāli joga, tāpat kā jebkura cita garīga mācība tika nodota no skolotāja pa tiešo skolniekam. Lielākoties tās bija individuālas nodarbības, vai tikšanās ļoti šaurā skolnieku lokā. Manuprāt, tas arī ir pareizākais jogas apguves veids. Skolotājam ir jābūt, un šeit es nedomāju instruktoru vai kādu citu speciālistu, kas teorētiski apguvis šo mācību. Man šķiet skolotājam  ir jābūt autentiskam, ar personisko pieredzi un “dzīvošanu” šajā mācībā….protams, ja uz jogu skatās vien no fiziskā aspekta, tad pietiks ar fitnesa treneri, fizioterapeitu vai ļoti labu jogas instruktoru, taču, ja gribas strādāt ne tikai ar savu ķermeni, bet arī prātu, tad ir vajadzīgs, kas vairāk, nekā tikai zināt, kur ieelpot, izelpot, kuru muskuli  sasprindzināt, un kā anatomiski pareizi izpildīt konkrēto pozu. Ir vajadzīgs kāds, kas spēj iedvesmot, kas spēj pateikt, kurā brīdī praksē sāk dominēt ego un tiekšanās uz ārēju rezultātu, kurā brīdī ir jāpaņem pauze, un kurā brīdī jau sāk rasties atkarība no prakses un notiek cīņa ar sevi. Lai saprastu, kurā brīdī mēs varam nodarīt pāri paši sev.

Jogas skolotājs ir vajadzīgs, lai palīdzētu tikt galā ar jogas blaknēm, lai palīdzētu saprast prakses mērķi, un mēs spētu reāli skatīties uz lietām. Ar tām,  kas notiek uz paklājiņa un arī ar tām, kas notiek mūsu ikdienā, un pats svarīgākais mūsu galvā!

Foto: Andrejs Komarovs