Vārds Uzvārds: Zane Eriņa

Dzīvesvieta/ vieta, kur pasniedz jogu:  Jogas nodarbības pieaugušajiem vadu Baldonē un Rīgā Urban yoga telpā, jogu bērniem vadu Ogrē, Ikšķilē un Katlakalnā.

Cik ilgi praktizē jogu: būs jau 8 gadi

Kādu jogas veidu/s pasniedz: Kundalini jogu un bērniem jogu

Mana pirmā jogas nodarbība bija….

Tas notika Vācijā, Berlīnē 1996.gadā. Es biju apmaiņas programmā un studēju Berlīnes Brīvajā Universitātē, tad arī nolēmu aiziet uz JOGU, kā tas ir ? Pusgadu praktizēju jogu Berlīnē un tad atgriezos mājas, taču kādas durvis aiz manis aizvērās. Dzīvoju tālāk bez jogas un tad atkal atgriezos un paliku pie tās.

Mana pirmā motivācija jeb pamudinājums jogas praksei… bija zinātkāre. Es gribēju zināt, kas tas tāds ir, ko tur dara, un kā tas uz mani iedarbojās.

Kāpēc es nolēmu kļūt par jogas skolotāju?

Būt par skolotāju, tas laikam ir gēnos, tas tiek pārmantots no paaudzes paaudzē, to nevar iemācīties, tam jābūt kaut kur jau iekšienē. Tikai jautājums vienmēr ir tāds: „Kas ir mans skolotāja ceļš?” Es ieguvu LU Pedagoģijas bakalaura grādu, bet skolā nestrādāju, tā nebija mana vieta, mana pasaule. Pagāja liels laiks, līdz atradu sevi, kā skolotāju – TĀ bija JOGA, kas pati atnāca pie manis un mani iekšēji  uzrunāja, tā arī kļuva par pašsaprotamu lietu.

„Praktizēt jogu” man nozīmē…

Tas ir mans iekšējais dialogs ar sevi un tā ir daļa no manas ikdienas – mana elpa, ritms, līdzsvars, klusums, pārveidošanās, patstāvīgs darbs ar sevi. Kundalini joga man ir kā apziņas joga – sadzirdēt un pamanīt to, kas iedvesmo manu iekšējo spēku. Esmu apguvusi kundalini jogu 2009.gadā Latvijā Starptautiskās Kundalini jogas skolotāju apmācības programmā. Katrs no mums, praktizējot jogu, var apzināti mainīt savu ķermeņa informāciju, veidolu, enerģiju, kas tajā mājo. Joga ir kā instruments, lai atmodinātu savu iekšējo uzmanību, jo uzmanība ir tā, kas dod mums enerģiju. Un, jo vairāk pievērsīsim uzmanību saviem nodomiem, vēlmēm un paši savai dzīvei, savam ķermenim, iekšējai būtībai, tad viss pārējais, kam mēs vairs nepievērsīsim tik lielu uzmanību, laika gaitā izzudīs ( arī mūsu kaitīgie ieradumi – našķoties, sēdēt ilgstoši pie televizora vai pavadīt mums nezināmu laiku facebook vai twitter). Joga man palīdz dzīvot, apzināties sevi, nepazaudēt sevi un nosargāt cilvēciskās attiecības ar citiem šajā tik straujajā ekonomiskās izaugmes, brendu pielūgsmes un tehnoloģiski modernizētajā pasaulē. Jogai piemīt arī liels dziedinošs spēks un tas arī galvenokārt piesaista, vēlos būt vesela un stipra gan fiziski, mentāli un garīgi.

 Mana mīļākā mantra vai afirmācija ir…

Man tāda patiešām ir  „Es esmu laimīgs, es esmu labs …….” tālāk vēl ir turpinājums šai afirmācijai vai meditācijai. Tā ir meditācija bērniem no Kundalini jogas prakses, bet pieaugušajiem tā ir vēl noderīgāka un svētīgāka. Iemīlēt sevi tas ir būtiski un tad es varu mīlēt arī citus un vidi, kur dzīvoju.

Mana īpašā jogas poza…

Jogu sāku praktizēt savā apzinātajā vecumā un man vēl priekšā ir vairākas jogas pozas, bet viena no tām – stāvēt uz galvas.

Grāmata, kas noteikti jāizlasa ikvienam jogotājam…

Grāmatas par jogu sākumā gan neiesaku lasīt, svarīgākā lieta jogā ir pieredze un prakse, vispirms to vajadzētu piedzīvot un izjust…  Grāmatu lasīšana katram ir ļoti individuāla lieta, kā arī mainās vēlmes un sajūtu bagāža. Ieteikt es nevēlos, jo katrs nonāk tieši tajā brīdī pie SAVAS grāmatas, tā viņu atrod pati .  Varbūt atnes kāds draugs, vai uzrunā no plaukta. Grāmatu lasīšana tā ir viena no baudām kā ēšana. Grāmata ir kā ēdiens, tā dod savu enerģiju dzīvot, priecāties, padomāt, pasapņot un dažkārt arī paskumt. Es grāmatas lasu vasarā, jo tad man ir brīvi vakari, dažkārt  arī rīti. Ir autori, kuru grāmatas mani ir iedvesmojušas – Marks Levī, Lūsinda Railija, Nina George … un tās nebūt nav „jogas grāmatas”

Spilgtākās jogas atmiņas…

Visspilgtākās jogas atmiņas ir no grūtnieču jogas pie Sarmītes Brūveres, jo tā ir  sevišķi īpaša pieredze, kas rada šo saikni un vienotību ar sevi.  Joga šajā laikā palīdz sevi apzināties kā sievieti – topošo māti un rada spēcīgu saikni ar jauno radību, ko sevī sargājam.  Es vēl grūtniecības 32- 33 nedēļā stāvēju koka pozā uz vienas kājas un spēju noturēties svecītes pozā ar kājām uz augšu.

Ja man būtu tikai 1 vēlēšanās – tā būtu… lai pasaulē būtu MIERS, dzīvot bez vardarbības, kara un citām graujošām  manipulācijām pret cilvēci.

Laimīgākā diena manā mūžā…

Es nevaru to stingri nodalīt vai izcelt, laimīga diena man ir tā, kad spēju to nodzīvot ar atvērtu sirdi un izbaudīt katru mirkli tagad. Ir laimīgi posmi dzīvē – kad piepildās kāda klusa vēlēšanās, kad ģimenē ienāk bērns un tas maina dzīvi un rada jaunas izjūtas, vai arī kad ievāc ražu no pašas audzēta un kopta dārza. Laime ir dzīvot saskaņā ar savu iekšējo būtību un priecāties par sava darba augļiem un ģimeni.

Foto no personīgā arhīva.