–Ko jūs atbildētu, ja cilvēks, kurš vēlas pievērsties jogai, jautātu, vai viņš sākumā var iet uz sporta klubu? Tur šobrīd ir plašs jogas nodarbību piedāvājums.

–Sporta klubā noteikti var sākt vingrot. Ja pretim gadīsies labs fizioterapeits vai treneris, kurš nodarbībās spēs šim cilvēkam parādīt interesantu veidu, kā viņš var nomierināt savu prātu, tas būs lieliski. Ir treneri, kuriem piemīt tik labas pedagoģiskās un psiholoģiskās spējas, ka izdodas strādāt ne tikai ar cilvēka ķermeni, bet kaut kādā veidā pieskarties arī cilvēka garam. Vienmēr ir nozīmīgi, kas vada jogas nodarbību, jo starp cilvēkiem notiek enerģijas apmaiņa – ar dažiem izveidojas labāka saskarsme. Ja tā notiek, tad arī sporta studijā var notikt jogas pagaršošana, sagatavošanās jogas praksei. Pat, ja šis cilvēks, kamēr iekustina ķermeni, iet uz nodarbībām sporta studijā dažus gadus, es teiktu, ka viss rit labi. Tomēr, ja viņš 10, 15 gadus turpina būt atkarīgs no sporta kluba piedāvātā formāta un pats uzskata, ka praktizē jogu, es gan nodomātu, ka viņš tikai vingro. Jo nav radusies interese iet tālāk, kaut ko sevī mainīt.

–Kas šo interesi – iet tālāk jogas praksē – spēj atmodināt?

–Domāju, ka vispirms jāiegūst šī pieredze: ja esi satraucies un sasprindzis, pildot noteiktus vingrinājumus, jāspēj atslābināties. Pēc tam arī fizisko vingrinājumu jeb āsanu pildīšanā jāvirzās tālāk uz savas apziņas sfēru. Tikai tad vienā brīdī cilvēkam tiek dota iespēja pamanīt, ka viņam ir šķēršļi, lai veiktu kādu vingrinājumu, tāpēc rodas jautājumi. Tie noteikti jāapspriež ar jogas skolotāju, šajā situācijā – treneri. Nodarbības formātā jābūt laikam, kas atvēlēts, lai šādus jautājumus pārrunātu. Sporta klubos tas nenotiek. Kad pats vadīju jogas nodarbības sporta studijās, šī situācija pēc zināma laika bankrotēja.

No vienas puses joga Rietumu pasaulē tiek praktizēta, saglabājot akcentus uz veselību, mieru un harmoniju, bet no otras puses – arvien spēcīgāka ir tendence to sašaurināt, domājot tikai par fizisko veselību. Kāds poļu pētnieks(Dominik Wuyastuk) šo tendenci nodēvējis: “medicalisation of yoga”. Tā ir lielākā deformācija, kas notikusi, jogas praksei ienākot Rietumu pasaulē. Kāpēc tā izveidojies, var saprast, pētot 20. gadsimta Indijas vēsturi un dažādu jogas meistaru biogrāfijas. Ir vērts palasīt par Tirumalai Krishnamacharya un citu jogu biogrāfijas.

Tradicionāli Ha-Tha joga ir dziļa un daudzveidīga. Atkarībā no meistarības un rakstura, jogi atradās dažādās sociālajās nišās, vai arī ārpus tām. Uzvedās pieticīgi vai arī demonstrēja ko apbrīnojamu, piemēram, staigāt pa oglēm, u.t.t. Jogiem bija citas attiecības ar sabiedrību. Viņi jutās brīvi, bieži viņu apģērbs bija pieticīgs, viņi ēda to, kas bija atrodams. Klejojošs jogs varēja aiziet pie vietējā kalēja un palūgt, lai tas izgatavo viņam dēlīti ar naglām. Kalējs priecīgs par šo darbu, jo par to saņem no joga svētību. Jogs priecīgs, jo var atpūsties uz naglu dēlīša, viņam tiek akupresūra ķermenim. Un par citiem jogiem mēs zinām, ka tie atbildīgi pildīja arī sociālos pienākumus kā Ājūrvēdas ārsti vai arī pat pildīja valdnieka pienākumus.

–Kā jūs dažos teikumos Rietumu cilvēkam izskaidrotu – kas ir joga tā tradicionālajā izpratnē? Jogas kultūra respektē bez glaimošanas to praktizētāja unikālo dzīves situāciju kādā tas atrodas, rēķinās bez koķetērijas, bet bieži gana humoristiski, ar individuālo psihoenerģētiskās uzbūves disbalansu un māca kā veikt nepieciešamās pārmaiņas saskaņā ar  universālajiem dzīves.

–Kā lai iesācējs saprot, ka viņam ir enerģijas apmaiņa ar skolotāju, kurš jūt sevī joga brīvību?

–Gadās, ka tu aizej uz kādu semināru, klausies runātājā un tev galvā sarosās dīvainas domas, ka tu jau to visu zināji, tikai neviens līdz šim nebija tik skaidri šo tēmu izklāstījis. Līdzīgi var notikt, sākot pievērsties jogai. Ir cilvēki, kuriem vajadzīgs vien neliels grūdiens, kad viņi jau plūstoši peld šajā praksē. Bet ir cilvēki, kuriem, uzsākot jogas praksi, traucē daudzas pretrunas un šķēršļi. Protestē ne tikai ķermenis fiziskajā plāksnē, bet ir arī grūti uztvert, ko vēsta jogas mācība, kas, no mūsu skatu punkta raugoties, radusies eksotiskā kultūras vidē. Mums, Rietumu cilvēkiem, patiešām ir citi priekšstati par to, kas mēs esam, kā mēs sevi projecējam sabiedrībā. Jogas apmācībā to nedrīkst ignorēt, es pat teiktu, ka tas ir viens no fundamentālajiem jautājumiem, kam skolotājam jāpievērš uzmanība.

Pirms jebkura mācību kursa, vai tas notiek auto skolā, valodas skolā vai citur, notiek anketēšana. Vismaz minimālu aptauju, kas ietver jautājumus par veselību, nodarbošanos, ēšanas paradumiem, katram jogas skolotājam jānoorganizē, viņam jābūt skaidrībai, kas katrs jogas zālē ir. Lai arī bāzes programma visiem ir vienāda, visi nevar un visiem nevajag darīt līdzi vienlīdz intensīvi. Kāds būs ļoti apņēmīgs un mēģinās darīt kā visi, kaut arī to nevar. Viņu jānomierina, lai nepārcenšas. Kādam būs grūti sevi iekustināt, ja viņa enerģija ir tāda kā sabiezējusi nafta. Tad skolotāja uzdevums ir šai naftai piešķilt dzirksteli. Jāvēro, kas notiek ar katru cilvēku.

Kas ir Ha-Tha joga?

Pēdējo simt gadu laikā Rietumu zemēs ir radies milzum daudz pārpratumu par to, kas ir joga. Tas, kas notiek ar ķermeni fiziskajā aspektā, ir tikai sākums, sagatavošanās tam, lai sasniegtu jogas prakses mērķi. Bet Rietumu pasaulē uzskata – ja cilvēks pilda āsanas, citiem vārdiem sakot – veic noteiktu vingrinājumu virkni, tā jau noteikti Ha-Tha joga. Taču fiziskā puse ir tikai viens no veidiem, kā sasniegt galveno mērķi – mierpilnu sajūtu, ka esi saistīts ar Visumu. Šos apzināti vai neapzināti radītos pārpratumus droši var salīdzināt ar 20gs. 20 līdz 50 gados piekopto lobotomijas procedūru psihiatrijas slimniekiem. Šo kaunpilno traipu nesenajā medicīnas vēsturē mūsdienu psihiatrijā apzinās kā medicīnisko barbarismu. Arī daudzas modernās “jogiskās innovācijas” slēpjoties aiz ekzotisku un ezotērisku priekšvārdiņu intriģējošajām birkām ne tikai nenodrošina Jogas procesu praktizētājā bet arī dažādos veidos grauj cilvēka termoregulācijas, vielmaiņas un citus funkcionālās anatomijas mehānismus un psiholoģisko līdzsvaru. Kauns par šiem “jogas barbarismiem” atnāks vēlāk, līdzīgi kā sajūsmu par lobotomijas izcilo vērtību nomainīja šķērmīga atskurbuma sajūta. Bet tagad vadzētu sākt atpazīt indikācijas drošai jogas praksei no vieglprātīgajām fantāzijām.

Ha-Tha joga ietver sevī būtisku, varētu pat teikt, kosmisku simbolu, kas apzīmē enerģijas polaritāti. Lai teiktu, ka tu praktizē tradicionālo Ha-Tha jogu, tev jāiepazīst, kas ir šī enerģijas polaritāte, un, kā strādā dzīvības spēks, ko dēvē par prānu. Ha-Tha jogā mēģina apvienot fizisko enerģiju un mentālo enerģiju, kas mēdz būt svārstīga, padarot šo kopumu par monolītu enerģiju. Tas ir gluži kā apvienot zemeslodes Dienvidpolu ar Ziemeļpolu. Lai arī šī poētiska metafora izklausās kā utopija, praktizētāja, kurš veic tradicionālās Ha-Tha jogas āsanas un prānajamas elpošanas vingrinājumus, uzdevums ir tieši tāds – apvienot pretējos spēkus, savākt tos vienkopus tā, lai atmostas potenciālais spēks. Meditācijas māksla palīdz cilvēkam pietuvoties savam iekšējam ES. Kad mērķis sasniegts, enerģiju polaritāte sabalansēta un šī potenciālā spēka atmodināšana notikusi – tad šo patiešām var saukt par Ha-Tha jogas praksi, jo cilvēks ir nonācis jogas stāvoklī.

–Bet tagad ir stilīgi rīkot lielus jogas pasākumus, kur sanāk kopā daudz cilvēku, par kuriem organizatoriem nekas nav zināms.

-Ja nodarbība notiek 100 cilvēkiem vai pat vairāk, ir jautri un interesanti, bet – vai tā ir joga? Es teiktu, ka tas ir jogas festivāls, nevis jogas process. Bet pēc tam, iesācējiem sanākot kopā mazākā grupā, tāpat jārunā par jogas filozofiju. Diemžēl daudzās jogas studijās redzu ļoti daudz paviršību, visbiežāk virspusējā attieksme izpaužas tajā, ka akcents tiek likts nevis uz visaptverošo jogas praksi, bet uz kaut kādu vienu šķautni. Uz to pašu vingrošanu, piemēram.

Savās atklātajās nodarbībās, uz kurām mēdz nākt arī cilvēki bez jebkādām priekšzināšanām, vienmēr mēģinu pēc iespējas vienkāršiem vārdiem runāt par jogas filozofiju. Riskējot, ka daudzus tas var samulsināt. Dažreiz ir ļoti labi, ka rodas šāds apjukums. Jo tas parāda, ka cilvēkam nobrukušas iedomas par to, uz kādu pasākumu viņš ir atnācis, kā te visam jānotiek.

–Ja grūti uztvert vai pieņemt jogas filozofiju, labāk doties mājās un mēģināt ko citu?

–Ir dažādi skolotāji, varbūt cits skaidros saprotamāk. Bet visiem arī tiešām nevajag nodarboties ar jogu.

–Vai jūs kādreiz sakāt, lai cilvēks labāk iet mājās, ja jogas nodarbībās grib tikai pildīt āsanas, lai uzlabotu veselību?

–Pa visiem šiem gadiem vien divas vai trīs reizes esmu atļāvies kādam tā pateikt. Lai cilvēkam izdotos mainīt savus priekšstatus, mēģinu mainīt situācijas. Ja ar kādu pārrunājam, kas jogā ir svarīgākais, un nākamajā reizē šis cilvēks neparādās, nejūtos laimīgs par to.

–Bet, ja kāds grib strīdēties pretim?

–Tas nekas. Grūtāk, ja cilvēks atnāk uz nodarbībām ar saviem uzstādījumiem, knosās un izrāda nepacietību, kad mēs beidzot ķersimies klāt vingrošanai, jo – cik var runāt! Cilvēks atnācis uz jogu ar konkrētu mērķi: atgūt spēku dzīvot un veselību, bet nevēlas piedzīvot  pārmaiņas  sevī. Grib, lai ir vairāk enerģijas, grib uzlabot figūru, grib, lai atgriežas veselība, bet negrib mainīt ieradumus, sākt citādi uzvesties un domāt savā ikdienas dzīvē.

–Kas jūsu ikdienas dzīvē un ieradumos visspēcīgāk mainījies kopš praktizējat jogu?

–Psihosomatiskā gudrība pārvaldīt savu veselību ir no pundurkociņa tundrā izaugusi par dižkoku un turpina dzīt jaunas saknes. Kaut kur paceļam pazuda tā “kosmiskā bāreņa” sajūta, ka esi viens, nesaprasts un nevajadzīgs. Kāds droši var apgalvot, ka tādām pārmaiņām nav vajadzīga joga, bet man ir milzīgs komforts būt saziņā, saskarsmē ar patiesās jogas kultūras meistariem gan šobrīd dzīvajiem, gan leģendārajiem.

–Izpētīts, ka vajadzīgi aptuveni septiņi gadi, lai apgūtu kritisko domāšanu. Tādu pašu gadu skaitli man kāda jogas skolotāja nosauca, kad jautāju par laiku, kurā veidojas izpratne par jogu, un cilvēkā notiek spēcīgas pārmaiņas. Vai varat tam piekrist?

–Jā, tā tas varētu būt. Vispirms cilvēks izdomā, ka viņš negrib tādu dzīvi, kāda viņam ir, tāpēc sāk kaut ko mainīt. Viņš varbūt pat līdz galam nav noformulējis, ko tieši vēlas, bet, jogas ceļu ejot, svarīgi, ka pārmaiņas ir viņa paša aicinātas. Arī zinātniski nepārbaudītā jogas teorijā runā par to, ka cilvēkam enerģētiskie centri attīstās katrus septiņus gadus. Šamaņa zināšanas varot iegūt vien, kad cilvēks ir sasniedzis 49 (7×7) gadu vecumu. Bet, lai apgūtu kādas jaunas mācības pamatus, vajadzīgi divi, divarpus gadi. Pēc tam septiņu gadu laikā jaunās zināšanas nostiprinās.

–Tikmēr ir labi, ja blakus ir skolotājs?

–Jā, sākumā pārmaiņu process ir jārosina, un jādod laiks tam, ko angļu valodā apzīmē ar selfprocessing, ko latviešu valodā  varētu nodēvēt par laiku, kas vajadzīgs domu pārstrādāšanai.

–Vai jogas filozofiju var izteikt tikai ar vārdiem?

–Esmu horeogrāfs un zinu, ka daži cilvēki prot domāt arī ar ķermeni. Vadot jogas apmācību dejotājiem, redzu šo spēju domāt caur enerģiju plūsmu, caur ķermeni, caur kustību. Bet visi nav kinestētiķi, tāpēc ir jārunā.

Piemēram, praktizētājam jāzina, ka Sveicienā Saulei ir ļoti svarīgi fokusēt uzmanību uz elpošanas fāzi. Katra kustība tiek pavadīta vai nu ar ieelpu, vai izelpu, tās cikliski atkārtojas. Un – katrā kustībā prātam jākoncentrējas uz noteiktu lokālu enerģijas centru. Pirmajā kustībā – uz sirds, otrajā – uz kakla, trešajā – uz krusta daļas enerģijas centru un tā secīgi tālāk. Pildot Sveicienu Saulei, nodarbībās aizrokamies līdz tam, ka šajos enerģētiskajos centros jau arī ir tās čakras. Par enerģijas centriem ir daudz pārpratumu, arī daudz vieglprātīgas blēņošanās, jo pie mums daudzi uzņemas atbildību par čakru tīrīšanu, ignorējot reālās tīrīšanās metodes, kuras ir nepieciešamas.

–Vai Latvijas universitātē izveidojāt jogas studiju programmu, lai mazinātu pārpratumu skaitu par to, kas ir jogas tradīcija?

–Šo kursu beidzot, nekļūst par jogas skolotāju, tas ir tikai ievadkurss. Pēc tā seko jogas tradīciju prakse, pēc kuras katrs ir spējīgs piekoriģēt savu personīgo praksi un attīstīt. Bet par jogas skolotājiem… zinu, ka daudzi, kas pie manis mācās, jau vada jogas nodarbības. Man ir svarīgi, lai kāds nevis atsakās no tā, bet veic būtiskas korekcijas savā darbībā. Piemēram, jāpārtrauc tiražēt tādu pārāk samākslotu  optimismu. Jogas skolotājam jāspēj orientēties pamattēmās, jāpalīdz cilvēkiem, kas atnākuši uz nodarbību, atklāt savus resursus, nevis sevi nomākt un kropļot gan fiziski, gan mentāli. Zinu, ka arī Latvijā tiek praktizētas “meditācijas”, kurās cilvēkos ar mākslīgiem paņēmieniem mēģina pastāvīgi uzturēt emocionālo eiforiju. Tas nesaskan ar jogas tradīcijām un kultūru. Ir normāli, ka tad, kad cilvēkam dzīvē ir grūtības, viņam rodas nomākts noskaņojums, jo ir jāapzinās kļūdas un to labošanas iespējas. Ja šādā brīdī kāds “instruktors” mēģina uzkurbulēt viņā eiforisku jūsmu, tas var kaitēt, pēc ilgāka vai īsāka laika radot paģiras, krišanu atpakaļ depresīvajā noskaņojumā vēl smagāk. Es to sauktu par sektantisku pārpratumu, tā nav tradicionālās jogas prakses daļa.

Bet vietu, kur cilvēki tiekas, lai dziedātu un gavilētu, saucot to par jogas praksi, pie mums nav mazums. Pēc tam šo prakšu dalībnieki brīnās, kāpēc viņu jūsma nerezonē ar tuvinieku emocijām, kāpēc darbā kolēģi ar pirkstu rāda pie deniņiem. Ja cilvēka dvēseles sāpes nav tik spēcīgas, ka draud viņu sagraut, nevajag viņam dot anestēziju. Medicīnā opiātus un morfiju jau arī nedod, kamēr cilvēks var izturēt fiziskās sāpes. Jā, jogā ir zināmi paņēmieni, ar kuriem var panākt tādu pat efektu, kādu dod apreibinošas vielas, bet vēlreiz uzsveru – jogas tradīcijā nav tāda mērķa, lai cilvēks visu laiku atrastos eksaltētā stāvoklī. Ir cilvēki, kas nāk uz jogu, jo vēlas tieši to. Šo cilvēku psiholoģiskā drāma ir nespēja atrisināt savas problēmas, tāpēc viņi vēlas anestēziju pret reālo dzīvi. Atzīstu, ka pats agrāk dažas reizes esmu kurbulējis eiforisko jūsmu, par ko meistari man aizrādīja, lai to izbeidzu.

–Kādam, jūsuprāt, jābūt jogas skolotājam?

Ir jāiemācās skatīties un redzēt. Man patīk upanišādiskais uzstādījums, ka cilvēku līdzsvarošanas un garīgo meklējumu ceļi nav formāli reglamentēti bet ir saskaņojami ar to ko Indijā dēvē par Sanatana Dharmu – mūžīgās patiesības dzīvo -Dinamisko likumu. Bet ļoti bieži cilvēkiem gribas, lai kāds viņam pasaka recepti kā rīkoties, iedod brīnumlīdzekli, kas atrisinās viņa problēmas bez personīgās izaugsmes pūlēm.

Pirms 20, 15 gadiem biju priecīgs, ka cilvēki uz manām nodarbībām nāca regulāri. Tagad es esmu priecīgs, ka pēc tam, kad cilvēks apguvis jogas pamatus, atzīst ka vēlas un spēj praktizēt patstāvīgi.

–Man gribētos, lai arī jogas skolotāji ir tie, kas aicina cilvēkus dzīvot mierā.

Tas ir jautājums??? Miers un saticība kā augstākais humanitārais mērķis ir jāizrauj no utopisko fantāziju sfēras kurai mēs neticam. Īstenojot šo mērķi mums arī jāatbrīvojas no mokošā antropocentrisma žņaugiem.

Ar Arni Siliņu sarunājās ILZE OLŠTEINA

Pirmpublikācijax pilnais teksts žurnālā “Annas psiholoģija” 2016. jūnija izdevumā.