Visi runā par brīvību. Dažādu ādas krāsu un tautību cilvēki visā pasaulē cīnās par brīvību. Kas īsti ir brīvība? Amerikāņi bieži runā par to, ka viņi dzīvo brīvā valstī. Bet vai mēs esam brīvi? Nē, neesam. Patiesībā brīvība meklējama cilvēka dvēselē. Būt brīvam nozīmē būt tam, kas tu esi.
Kas mums liedz kļūt brīviem? Mēs vainojam valdību, vecākus, reliģiju, Dievu. Bet kas gan mums liedz būt brīviem? Tikai un vienīgi mēs paši. Ko nozīmē būt brīvam? Dažkārt pēc kāzu ceremonijas cilvēki saka, ka nu viņi ir zaudējuši savu brīvību. Tad viņi šķir savu laulību, bet tik un tā nav brīvi. Kas mūs attur būt tādiem, kādi esam?
Mēs atceramies tās senās, tālās dienas, kad bijām brīvi, bet mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē būt brīvam.
Divus, trīs, četrus gadus vecs bērns ir brīvs. Kāpēc? Tāpēc, ka mazais cilvēks dara to, ko viņš grib. Cilvēks ir brīvs. Kā puķe, koks vai dzīvnieks, kas nav piejaucēts un pieradināts. Ja jūs pavērosiet divgadīgu bērnu, jūs pamanīsiet, ka lielāko daļu laika mazais cilvēks smaida un priecājas. Viņš atklāj sev pasauli. Viņš nebaidās rotaļāties. Viņš nobīstas tikai tad, kad savaino sevi, sajūt izsalkumu, kad nav apmierināta kāda no viņa vajadzībām, bet viņš neraizējas nedz par pagātni, nedz nākotni, viņš dzīvo šajā brīdi.
Bērni nebaidās atklāt savas jūtas. Viņi mīl visus, un, ja sastop pretmīlestību, viņi tajā izkūst. Viņi nebaidās mīlēt. Lūk, tāds ir normāls cilvēks. Bērnībā mēs neraizējāmies par nākotni un nekaunējāmies pagātnes dēļ. Cilvēka dabā ir priecāties par dzīvi, rotaļāties, atklāt, izzināt, būt laimīgam un mīlēt.
Kas gan noticis ar pieaugušajiem? Kāpēc mēs vairs neesam tādi? Kāpēc mēs vairs neesam dabiski? Upuris mūsos var teikt, ka ar mums noticis kaut kas bēdīgs, bet kareivim ir tiesības atbildēt, ka notikušais ir bijusi likumsakarība. Patiesais iemesls meklējams apstāklī, ka tagad mums ir savs likumu kodekss un mūsos mitinās soģis, kas valda pār mūsu dzīvi. Mēs vairs neesam brīvi, jo mūsu soģis, upuris un uzskatu sistēma neļauj mums būt tādiem, kādi esam. Mūsu prātā ir daudz lieka, kas liedz mums būt laimīgiem.
Pieradināšana, kas turpinās no paaudzes paaudzē, ir dabisks sabiedrības process. Nevaino vecākus, ka viņi mācīja tevi kļūt par tādiem kā viņi. Viņi tev varēja mācīt tikai to, ko zina paši. Viņi darīja, ko varēja. Ja viņi tev kādreiz nodarīja pāri, pie tā var vainot tikai viņu pieradinātību, viņu bailes un viņu uzskatus. Viņi nespēja mainīt to, kas viņos ieprogrammēts, viņi nespēja rīkoties savādāk.
Nav jēgas vainot vecākus vai kādu, kurš tev kādreiz nodarījis pāri, nav jēgas vainot pat pašam sevi. Pienācis laiks beigt ļaut darīt sev pāri. Pienācis laiks sacelties pret soģa tirāniju un slēgt citas vienošanās. Pienācis laiks beigt būt par upuri.
Patiesībā tu aizvien vēl esi bērns. Kādreiz, kad tev ir priecīgs prāts, tu kaut ko spēlē, esi laimīgs, glezno, raksti dzeju, spēlē klavieres vai kā citādi ļauj izpausties savai personībai, bērns, kas dus tevī, atkal pamostas. Un tie ir laimīgākie brīži tavā mūžā. Šajos brīžos tu esi tu pats. Tu neskumsti par pagājušo un neraizējies par to, kas notiks. Tu atkal esi bērns.
Bet ir kas tāds, kas visu izjauc. Mēs to saucam par pienākumiem. Soģis saka: “Pagaidi, tev ir pienākumi, tev jāizdara tas un jāpaveic tas, tev jāstrādā, tev jāiet uz skolu, tev jāpelna nauda.” Pienākumi piepilda prātu, un tava seja satumst un atkal kļūst nopietna. Pavēro, kā bērni spēlē pieaugušos. Viņiem ir pavisam savādāka sejas izteiksme. “Es esmu advokāts.” Un mazuļa sejas izteiksme mainās, viņš uzliek pieaugušā masku. Tādu, kādas var redzēt tiesas zālēs. Mēs vēl aizvien esam bērni, bet mēs esam zaudējuši brīvību.
Brīvība, pēc kuras mēs tiecamies, ir brīvība būt tiem, kas mēs esam un izpausties. Bet pavērtējot savu dzīvi, mēs pamanīsim, ka vairumā gadījumu mēs kaut ko darām tikai tāpēc, lai patiktu citiem. Mēs pat necenšamies dzīvot savu dzīvi un patikt sev. Lūk, kas noticis ar mūsu brīvību. Deviņdesmit deviņi procentu cilvēki ir pilnīgi pieradināti.
Ļaunākais ir tas, ka lielākā daļa cilvēku paši nemaz neapzinās, ka nav brīvi. Kaut kas mūsos klusi čukst: “Tu neesi brīvs,” bet mēs nezinām, kas tas ir un kāpēc mēs neesam brīvi.
Cilvēku nelaime ir tā, ka viņi dzīvo, neapzinādamies, ka pār viņu dzīvi valda soģis un upuris, tāpēc viņiem nav izredžu kļūt brīviem. Pirmais solis ceļā uz brīvību ir saprast, ka tu neesi brīvs. Lai taptu brīvs, jāsaprot, ka pašreiz tu neesi brīvs. Lai problēmu varētu risināt, tā vispirms jāsaskata.
Lai kaut ko mainītu, tev vispirms jāsaprot, kas ir tas, ko tu gribi mainīt. Ja tu nesaproti, ka tavs prāts ir rētains un pilns ar emocionālo indi, tu nevari sākt to atindēt un dziedināt ievainojumus, un tu turpināsi ciest.
Ciešanām nav pamata. Ja tu apzinies, ka ciet, tu vari sacelties pret savām ciešanām un teikt: “Pietiek!” Tu vari meklēt eliksīru, ar ko dziedēt savu sapni, tu vari sākt to mainīt. Planētas sapnis ir tikai sapnis. Tas nav īsts. Ja tu ieiesi šajā sapnī un sāksi apšaubīt to, kam līdz šim esi ticējis, tu sapratīsi, ka lielākā daļa tavu līdzšinējo uzskatu, kas vadījuši tavu savainoto prātu, nemaz nav patiesi. Tu sapratīsi, ka visus šos gadus tu esi nepamatoti cietis. Kāpēc? Tāpēc, ka tava uzskatu sistēma sakņojas melos.
Tāpēc tev jāiemācās valdīt pār savu sapni, tāpēc tolteki savulaik kļuva par sapņu valdniekiem. Tava dzīve ir tava sapņa izpausme, tā ir māksla. Ja tev nepatīk tavs sapnis, tu jebkurā brīdī vari to nomainīt. Sapņu mākslinieki rada īstus dzīves mākslas darbus. Viņi kontrolē savu sapni, izdarot izvēli. Visam ir savas sekas, un sapņa mākslinieks un valdnieks to zina.
Būt par tolteku ir dzīvesveids, kurā nav nedz līderu, nedz sekotāju, tajā tev ir sava taisnība, kurā tu dzīvo. Tolteks kļūst gudrs, nepieradināts un brīvs.
Pastāv trīs gudrības, kas ļauj ikvienam kļūt par tolteku. Pirmā gudrība ir saskatīt. Saskati sevī to, kas tu esi un kas tu vari būt. Otrā gudrība ir pārveide — kā mainīties, kā nomest pieradinātības važas un atkal kļūt brīvam. Trešā gudrība ir apņemšanās. Tolteki uzskata, ka apņemšanās ļauj mainīties enerģijai, tā ir dzīva būtne, kurā saplūdusi visa enerģija jeb tas, ko mēs saucam par Dievu. Apņemšanās ir dzīve. Apņemšanās ir beznosacījumu mīlestība. Apņemšanās māksla tādēļ ir arī mīlestības māksla.
Tolteku ceļš uz brīvību ir karte, kas rāda, kā atbrīvoties no pieradināšanas sekām. Soģi, upuri un uzskatu sistēmu tolteki pielīdzina parazītam, kas iekūņojies cilvēka smadzenēs. Tolteki uzskata, ka visi pieradinātie cilvēki ir slimi, jo viņus apsēduši parazīti, kas valda pār prātu un domām. Šie parazīti barojas no negatīvajām emocijām, kas rodas baiļu rezultātā.
Ja iedziļināsimies parazīta definīcijā, mēs atklāsim, ka parazīts ir dzīva būtne, kas dzīvo uz citu būtņu rēķina, izsūcot savu upuru enerģiju, nedodot neko pretī un pamazām sagraujot būtni, kurā tas iekūņojies. Gan soģis, gan upuris, gan mūsu uzskatu sistēma lieliski atbilst šai definīcijai. Visi trīs kopā tie veido vienu dzīvu būtni ar psiholoģisku un emocionālu enerģiju. Šī enerģija ir dzīva. Protams, tā nav materiāla, tāpat kā emocijas un mūsu sapņi nav materiāli, bet mēs zinām, ka tie eksistē.
Viena no smadzeņu funkcijām ir pārveidot materiālo enerģiju emocionālajā enerģijā. Mūsu smadzenes ir emociju rūpnīca. Es jau teicu, ka vēl viena svarīga smadzeņu funkcija ir sapņošana. Tolteki uzskata, ka parazīts, kas sastāv no soģa, upura un uzskatu sistēmas, valda pār cilvēka prātu un personisko sapni. Parazīts izmanto tavu prātu, lai sapņotu, un tavu ķermeni — lai dzīvotu. Tas pārtiek no tavām bailēm, tavas dzīves drāmām un tavām ciešanām.
Mēs tiecamies pēc prāta un ķermeņa brīvības, un brīvība nozīmē dzīvot savu, nevis savas uzskatu sistēmas uzspiesto dzīvi. Kad esam sapratuši, ka soģis un upuris mūsu patieso “es” iespiedis stūrī, mums ir tikai divas iespējas: turpināt dzīvot tā, kā mēs dzīvojam, turpināt pakļauties soģa un upura tirānijai, turpināt dzīvot planētas sapnī vai rīkoties tā, kā rīkojas mazi bērni, kad vecāki cenšas viņus pieradināt — sacelties un teikt: “Nē!” Mēs varam pieteikt karu parazītam, soģim upurim, mēs varam sākt cīņu par savu neatkarību un tiesībām pašiem izmantot savu prātu un ķermeni.
Tādēļ Amerikas šamaņi no Kanādas līdz pat Argentīnai dēvē sevi par kareivjiem. Viņi karo ar parazītu, kas ieperinājies viņu smadzenēs. Lūk, ko šamaņi saprot ar vārdu “kareivis”. Kareivis sadumpojas un piesaka karu. Taču ne visi kareivji atgriežas no kaujas kā uzvarētāji. Mēs varam gan uzvarēt, gan zaudēt, bet mēs vismaz cenšamies un mums ir iespēja atkal kļūt brīviem. Ja izvēlamies šo ceļu, mēs iegūstam vismaz dumpinieka slavu un garantiju, ka mēs nekļūsim par savu emociju kaprīžu un citu cilvēku emocionālās indes upuriem. Pat ja mēs neuzvaram cīņā ar parazītu, mēs nekad nepiederēsim tiem upuriem, kas nemēģina vēlreiz.
Kareivja ceļš dod mums iespēju pārveidot planētas sapni un savu personisko sapni pārvērst par debesu valstības sapni. Tāpat kā elle, debesis ir vieta, kas meklējama mūsu prātā. Tur valda prieks, visi ir laimīgi, tur mēs varam mīlēt un būt mēs paši. Mēs varam nokļūt debesu valstībā vēl savas dzīves laikā. Mums nav jāgaida, kad nomirsim, un tad nokļūsim debesīs. Dievs vienmēr ir ar mums, un debesu valstība ir visapkārt mums, mums tikai jāspēj to saredzēt un sadzirdēt. Mums jāatbrīvojas no parazīta.
Parazīts ir kā tūkstošgalvains pūķis. Ikkatra no bailēm, ko mēs jūtam, ir viena pūķa galva. Ja mēs gribam atgūt brīvību, mums jānogalina šis pūķis. Mēs varam cirst pūķa galvas pa vienai, tas nozīmē, ka mēs pakāpeniski tiekam galā ar savām bailēm. Tas prasa laiku, bet vainagojas ar labiem panākumiem. Ikreiz, kad mums izdevies atbrīvoties no kādām bailēm, mēs esam soli tuvāk brīvībai.
Mēs varam arī nomērdēt puķi badā. Tādā gadījumā mums jāsāk kontrolēt savas emocijas, mēs nedrīkstam ļaut uzliesmot bailēm. To ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt, jo soģis un upuris vēl aizvien valda pār mūsu prātu.
Trešo paņēmienu dēvē par nāves izspēlēšanu. Šo tradīciju piekopj daudzas ezotērisko mācību skolas visā pasaulē. Nāves izspēlēšana bija pazīstama senajā Ēģiptē, Indijā, Grieķijā un Amerikā. Tā ir simboliska nāve, kas iznīcina parazītu, bet mums pašiem nenodara nekādu ļaunumu. Kad mēs simboliski “mirstam”, jāmirst arī parazītam. Ar šo paņēmienu var ļoti ātri uzveikt parazītu, taču to izmantot ir nesalīdzināmi grūtāk nekā pirmos divus. Lai ieskatītos nāves eņģelim acīs, vajadzīga neizmērojama drosme un spēks.
Mazliet par katru no trim parazīta apkarošanas metodēm.

Pārveides māksla: otrās uzmanības sapnis

Tagad tu zini, ka sapnis, kurā tu dzīvo, radies no tā, ka tavu uzmanību kādreiz piesaistījis ārējais sapnis un piepildījis tavu prātu ar daudziem un dažādiem uzskatiem. Pieradināšanas procesu var saukt arī par pirmās uzmanības sapni, jo tā laikā pirmo reizi tava uzmanība tika piesaistīta, lai radītu pirmo tavas dzīves sapni.
Viens no veidiem, kā mainīt savus uzskatus, ir pievērst uzmanību visiem saviem uzskatiem un noslēgtajiem līgumiem, lai mainītu tos. Ja tu tā rīkojies, tu otro reizi saasini savu uzmanību, bet šoreiz, lai radītu jaunu sapni — otrās uzmanības sapni.
Tu vairs neesi nevainīgs. Bērnībā tev nebija citas izvēles. Bet tagad tu vairs neesi bērns. Tagad tev ir iespējams pašam izvēlēties, kam ticēt, un kam neticēt. Tu vari ticēt jebkam, arī pats sev.
Vispirms tev jāsaskata migla, kas padarījusi tavu prātu neskaidru. Tev jāapzinās, ka tu nemitīgi sapņo. Tikai tad, kad esi to sapratis, tu vari sākt mainīt savu sapni. Ja tu apzinies, ka tava dzīves drāma ir tavu nepatieso uzskatu radīta un inscenēta, tu vari sākt mainīties. Taču, lai mainītu savus uzskatus, tev vispirms jātiek skaidrībā par to, ko tieši tu gribi mainīt. Tev jātiek skaidrībā par to, kuras vienošanās tu gribi lauzt vai mainīt.
Nākamais solis ir saskatīt visus baiļu radītos uzskatus, kas tevi ierobežo un kuru dēļ tu jūties nelaimīgs. Tev jāveic savu uzskatu un vienošanos inventarizācija, un jau šī procesa laikā tu sāc mainīties. Tolteki to sauca par pārveides mākslu. Un tā patiešām ir īsta māksla. Pamazām mainot bailēs noslēgtās vienošanās, kas pakļauj tevi ciešanām, un pārprogrammējot savu prātu, tu kļūsti par pārveides mākslinieku. Viens no veidiem, kā to panākt, ir atklāt un pieņemt alternatīvu uzskatu sistēmu, piemēram, četras vienošanās.
Lēmums noslēgt četras spēcīgās vienošanās ir pieteikums karam ar parazītu, lai atgūtu zaudēto brīvību. Četras vienošanās sniedz iespēju izbeigt emocionālās sāpes. Tās atver durvis uz dzīvesprieku un jaunu sapni. Ja tevi tas ir ieinteresējis, tev pašam jāatklāj sava sapņa potences. Četras vienošanās ir uzrakstītas, lai palīdzētu tev mainīties, lauzt vienošanās, kas tevi sasaista, vairot savu enerģiju un kļūt stipram. Jo stiprāks tu kļūsti, jo vairāk vienošanos tu spēj lauzt, līdz pienāk diena, kad tu esi ticis ar tām galā.
Es to saucu par došanos tuksnesī. Tuksnesī tu satiecies ar saviem dēmoniem aci pret aci. Atgriežoties no tuksneša, tavi dēmoni ir pārvērtušies par eņģeļiem.
Četru vienošanos noslēgšana ir radikāla rīcība. Tev vajag daudz spēka un enerģijas, lai atbrīvotos no melnās maģijas lāstiem, kas gulstas pār tavu prātu. Katru reizi, kad tu lauz kādu vecu vienošanos, tevī vairojas spēks. Sāc ar tām, kuras ir mazas un kuru laušana prasa no tevis maz enerģijas. Pamazām, laužot mazās vienošanās, tu kļūsti stiprāks, līdz tu esi tik stiprs, ka vari uzsākt cīņu ar lielajiem dēmoniem, kas mīt tavā prātā.
Kāds piemērs. Atcerēsimies meitenīti, kura kautrējās dziedat. Viņai tagad ir divdesmit gadu, un viņa vēl aizvien izvairās dziedāt. Viņa var teikt sev: “Labi, pamēģināšu kaut ko nodziedāt. Nekas, ka mana balss varētu nebūt skaista.” Tad viņa var iztēloties, ka kāds viņai aplaudē un saka: “Tu ļoti skaisti dziedi.” Tas mazinās vienošanos, bet neiznīcinās to pavisam. Taču tagad meitenei ir vairāk spēka un drosmes mēģināt atkal un atkal, līdz beidzot viņai izdodas lauzt vienošanos pavisam.
Tas ir viens no veidiem, kā izkļūt no elles sapņa. Taču, laužot katru vienošanos, kas likusi tev ciest, tev tās vietā jānoslēdz jauna vienošanās, kas dara tevi laimīgu. Tad vecās vienošanās vairs nevarēs atgriezties pie tevis. Tām vairs nebūs vietas, jo to vietā būs jaunas vienošanās.
Mums ir daudz uzskatu, kuru dēļ mani padomi var likties neizpildāmi. Tev jāvirzās uz priekšu soli pa solim un jābūt pacietīgam, jo šis process ir lēns. Tavs pašreizējais dzīvesveids ir veidojies garu pieradināšanas gadu rezultātā. Tu nevari gribēt atbrīvoties no tā vienas dienas laikā. Nav viegli lauzt vienošanās, jo katrā no tām mēs esam ieguldījuši vārdu spēku, kas ir arī mūsu gribasspēks.
Lai mainītu vienošanās, mums vajag tieši tikpat daudz spēka, cik esam ieguldījuši, lai tās noslēgtu. Pie tam gandrīz visu mūsu enerģiju patērē noslēgto vienošanos ievērošana. Mēs esam atkarīgi no tām. Mēs esam pieķērušies savam dzīvesveidam. Mēs esam kļuvuši atkarīgi no dusmām, greizsirdības un sevis žēlošanas. Mēs esam atkarīgi no tādiem uzskatiem kā “es neesmu pietiekami labs, es neesmu pietiekami gudrs. Kāpēc vispār censties? Gan jau to paveiks citi, jo viņi ir labāki par mani”.
Visas vecās vienošanās, kas valda pār mūsu dzīves sapni, ir labi iesakņojušās, jo mēs tās atkal un atkal esam rūpīgi pārlasījuši. Pārlasi četras jaunās vienošanās. Sāc pildīt tās, un tu kļūsi labāks. Atceries teicienu, ka darbs dara darītāju.

Kareivja disciplīna: kontrolē savu izturēšanos

Kādā agrā rītā tu pamosties entuziasma pārņemts. Tu jūties labi. Tu esi laimīgs. Tev ir daudz enerģijas, un tu esi gatavs sākt dienu. Bet tad pie brokastu galda tu saķīvējies ar savu laulāto draugu, un uzvirmo emocijas. Tu sadusmojies, un dusmas tev atņem spēku un enerģiju. Pēc strīda tu jūties noguris un gribi tikai vienu — nolīst kādā kaktiņā un izraudāties. Tu esi tik noguris, ka dodies atpakaļ uz savu istabu, sabrūc gultā un mēģini atgūties. Visa diena paiet emociju varā. Tev nepietiek enerģijas, lai kaut ko darītu, tāpēc tu vienkārši gribi no visa aizbēgt.
Katru rītu mēs pamostamies ar noteiktu daudzumu garīgās, fiziskās un emocionālās enerģijas, kuru dienas laikā patērējam. Ja mēs ļaujam savām emocijām noplicināt savu enerģiju, mums vairs nav spēka, lai mainītu savu dzīvi vai palīdzētu citiem.
Tavs pasaules redzējums ir atkarīgs no tava emocionālā stāvokļa. Kad tu esi dusmīgs, tev liekas, ka viss ap tevi ir slikts un nevienam nav taisnība. Tu vaino pilnīgi visu, ieskaitot laika apstākļus. Tev nepatīk, ja spīd saule, un tev nepatīk, ja līst lietus, viss tevi kaitina. Kad tu esi noskumis, viss liekas skumjš un tev gribas raudāt. Tu paskaties uz kokiem, un tevi pārņem skumjas, tu pavēro, kā līst, un tev atkal uzmācas skumjas. Varbūt tu jūties neaizsargāts, jo nezini, kurā brīdī tev atkal kāds uzbruks. Tu neuzticies nevienam un nekam. Un tā notiek tikai tādēļ, ka tu raugies pasaulē ar baiļu aizmiglotām acīm.
Pamēģini iztēloties, ka tavs prāts ir līdzīgs ādai. Pieskārieni veselai ādai ir patīkami. Tava āda spēj sajust pieskārienu, un tev tie šķiet patīkami. Bet ja tava āda ir savainota un ievainojums sācis strutot, pieskārieni nodara sāpes, un tu centies paslēpt un pasargāt to no pieskaršanās. Tev nepatīk pieskārieni, jo tev sāp, kad kāds tev pieskaras.
Tagad iedomāsimies, ka visiem cilvēkiem ir savainota āda. Cilvēki izvairās pieskarties cits citam, jo apzinās, ka tas var būt sāpīgi. Katram ir savi ievainojumi, tāpēc neviens par tiem nebrīnās. Neviens nebrīnās arī par sāpēm, jo tās šķiet pilnīgi dabiska parādība. Mēs sākam ticēt, ka tā jābūt, tā ir normāli.
Vai tu spēj iedomāties, kā mēs izturētos viens pret otru, ja tiešām pilnīgi visi cilvēki ciestu no kādām ādas vainām? Mēs nekad neapkamptos, jo tas sagādātu sāpēs. Mēs nelaistu nevienu sev tuvumā.
Cilvēka prāts šai ziņā ne ar ko neatšķiras no ādas. Ikvienam no mums ir savs emocionālais ķermenis, kas no vienas vietas noklāts ar rētām. Un visās brūcēs iekļuvusi naida, dusmu, skaudības un skumju inde, kuras dēļ mēs mokāmies ciešanās. Netaisnīga rīcība vai attieksme uzplēš šīs rētas, un mēs reaģējam, ražojot emocionālo indi, jo mums ir savs viedoklis par to, kas ir taisnīgi un kas — netaisnīgi. Pieradināšanas procesa laikā mūsu prāts ir tik ļoti savainots un saindēts, ka nevienam pat nešķiet, ka šie ievainojumi ir kaut kas pretdabisks. Mums liekas, ka tā jābūt, bet es zinu, ka tas nav normāli. Planētas sapnis ir slimīgs, un mēs sirgstam ar baiļu slimību, kuras simptomi ir visas tās negatīvās emocijas, kas pakļauj mūs ciešanām — dusmas, naids, skumjas, skaudība un nodevība. Kad bailes kļūst nesamērīgi lielas, cilvēks vairs nespēj loģiski domāt, un mēs sakām, ka viņš ir garīgi slims. Kad bailes kļūst pārlieku lielas un sāpes vairs nav panesamas, cilvēks norobežojas no pasaules un sāk izturēties neadekvāti.
Ja mēs spējam saprast, ka mūsu prāts ir slims, mēs atklājam, ka to var dziedināt, ka nevajag turpināt ciest. Vispirms mums jāļauj patiesībai vēlreiz uzplēst brūces, izskalot no tām indi. Tikai tad tās var sākt dzīt. Kā to izdarīt? Mums jāpiedod tiem, kas nodarījuši mums pāri, un ne jau tāpēc, ka viņi to būtu pelnījuši, bet gan tāpēc, ka mēs sevi tik ļoti mīlam, ka vairs negribam maksāt par netaisnību.
Piedošana ir vienīgais ceļš uz dziedināšanu. Mēs varam piedot, jo mēs jūtam līdzcietību pret sevi. Mēs varam atbrīvoties no aizvainojuma un teikt: “Pietiek! Es vairs nebūšu bargs soģis, kas tiesā pats sevi. Es vairs nesitīšu sev un nedarīšu sev pāri. Es vairs nebūšu upuris.”
Vispirms piedosim saviem vecākiem, māsām un brāļiem, draugiem un Dievam. Kad esi piedevis Dievam, tu beidzot vari piedot arī pats sev. Kad esi sev piedevis, tu pārstāj sevi noliegt. Tu sāc sevi pieņemt un mīlēt tādu, kāds tu esi. Tas ir durvis uz brīvību. Un piedošana ir atslēga, ar kurām tās atslēgt.
Kā zināt, ka esi kādam piedevis? Ja tu satiec šo cilvēku, dzirdi kādu nosaucam viņa vārdu, un tas vairs neizraisa tevī emocionālu pretestību, kad kāds tev pieskaras tur, kur agrāk tev sāpēja, bet tagad pieskāriens vairs nesāp, tu esi viņam piedevis.
Patiesība ir kā skalpelis. Patiesība ir sāpīga, jo dziedināšanas nolūkā tā atver ar meliem apaugušās brūces. Es šos melus saucu par noliegumu sistēmu. Savā ziņā tie ir pat vajadzīgi, jo tie pārklāj mūsu ievainojumus un mēs varam turpināt darboties. Bet tiklīdz mūsu ievainojumi sadzijuši, mums vairs nav vajadzīga šī noliegumu sistēma, jo tāpat kā veselai ādai arī veselam prātam pieskārieni vairs nenodara sāpes. Ja prāts vairs nav ievainots, pieskārieni tam ir patīkami.
Vairums cilvēku zaudē kontroli pār savām emocijām, un emocijas sāk kontrolēt viņu izturēšanos. Kad mēs esam zaudējuši kontroli pār savām emocijām, mēs nejauši pasakām to, ko nemaz negribam teikt, un izdarām to, ko negribam darīt, tādēļ nedrīkst grēkot ar vārdiem. Mums jākļūst par garīgiem kareivjiem. Mums jāiemācās kontrolēt savas emocijas, lai mums pietiktu spēka mainīt bailēs noslēgtās vienošanās, izkļūt no elles un izveidot savu debesu valstību.
Kā kļūt par kareivi? Visā pasaulē cilvēkiem ir samērā līdzīgi uzskati par to, kādam jābūt labam kareivim. Pirmkārt, kareivim ir skaidra apziņa un viņš izprot situāciju. Šī īpašība ir ļoti svarīga. Mēs apzināmies, ka esam uz kara takas un mums jāievēro disciplīna — ne jau zaldāta, bet senā, drosmīgā kareivja disciplīna. Tā nav disciplīna, kad tev jāpaklausa tam, ko tev pavēl. Šī disciplīna paredz, ka, lai kas arī atgadītos, tev jābūt tev pašam.
Otrkārt, kareivis kontrolē situāciju. Garīgajam kareivim ir jāvalda nevis pār citiem cilvēkiem, bet gan pār savām emocijām. Viņam ir jākontrolē pašam sevi. Mēs apspiežam sevī emocijas nevis tad, kad mēs tās kontrolējam, bet gan tad, kad esam jau zaudējuši kontroli pār tām. Kareivis atšķiras no upura ar to, ka upuris apspiež savas emocijas, bet kareivis tās apvalda. Upuris baidās paust savas emocijas, baidās teikt to, kas viņam sakāms. Emociju apvaldīšana nav tas pats, kas to apspiešana. Apvaldīt emocijas nozīmē paust tās īstajā brīdī un īstajā situācijā. Kareivji negrēko pret sevi un savām emocijām. Viņi kontrolē gan savas emocijas, gan rīcību.

Nāves izspēlēšana: sastapšanās ar nāves eņģeli

Viens no radikālākajiem veidiem, kā atgūt brīvību, ir sagatavoties nāves spēlei un uzskatīt nāvi par skolotāju. Nāves eņģelis spēj mums iemācīt, ko nozīmē dzīvot. Mēs sākam apzināties, ka jau rīt varam būt miruši. Mums ir tikai šī diena. Mēs nezinām, vai rīt vēl būsim starp dzīvajiem. Neviens to nezina. Mums liekas, ka priekšā vēl garš mūžs, bet mēs nezinām, vai tā tiešām ir.
Ja ārsts saka, ka mums atlicis dzīvot vairs tikai vienu nedēļu, ko mēs iesāksim? Kā jau teicu, ir divas iespējas: ciest, jo mēs apzināmies, ka drīz mirsim, un stāstīt visiem: “Ak, es nabadziņš, es drīz miršu,” pārvēršot visu par milzu traģēdiju vai arī tvert katru mirkli un būt laimīgiem, darīt to, kas sagādā prieku. Ja tev atlikusi vairs tikai viena nedēļa, izbaudi to. Dzīvo! Tu vari teikt: “Tagad es būšu es pats. Es vairs netaisos izpatikt citiem. Es vairs netaisos satraukties par to, ko citi par mani domā. Kāda jēga uztraukties par citu domām, ja man atlikusi tikai viena nedēļa? Es būšu es pats.”
Nāves eņģelis var mums iemācīt, kā dzīvot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā. Mēs varam sākt dienu ar vārdiem: “Es esmu pamodies. Es redzu sauli. Es pateicos saulei un ik visam, ka esmu dzīvs. Man dota vēl viena diena, kurā es varu būt es pats.”
Tā skatīties uz dzīvi man iemācīja nāves eņģelis. Viņš man iemācīja būt atklātam un nebaidīties ne no kā. Un es paužu savu mīlestību tiem, kas man tuvi un dārgi, jo rīt varbūt es vairs nevarēšu teikt, ka viņus mīlu. Es nezinu, vai vēl redzēšu savus mīļos, tāpēc es negribu strīdēties un ķīvēties ar viņiem.
Iedomājies situāciju. Mēs esam sastrīdējušies. Es apšļācu tevi ar pamatīgu emocionālās indes šalti. Un nākamajā dienā tu jau esi miris. Mīļais Dievs, soģis mani par to bargi tiesās un es rūgti nožēlošu ļaunos vārdus, ko vakar tev teicu. Es nožēlošu, ka tā arī neesmu pateicis tev, cik ļoti tevi mīlu. Mīlestība dara laimīgu tikai tad, ja tajā dalās, ja tajā atzīstas. Kāpēc man noliegt, ka es tevi mīlu? Nav svarīgi, vai tu arī mani mīli. Jau rīt viens no mums var būt miris. Bet atzīšanās savā mīlestībā pret tevi darīs mani laimīgu jau šodien.
Tu vari dzīvot, apzinoties, ka rīt tevis var arī nebūt. Tā tu sagatavo sevi nāves spēlei, kuras laikā tavs vecais sapnis aizies bojā. Jā, tu atcerēsies savu parazītu, bet viņš būs miris. Nāves izspēlēšanas rituāla laikā iet bojā parazīts. Šo rituālu veikt nav viegli, jo gan soģis, gan upuris, kas mājo tevī, pretosies tam, cik spēdami. Viņi negrib mirt. Nevienam no mums negribas mirt.
Planētas sapnī mēs esam miruši. Tie, kas pārcieš nāves spēles rituālu, saņem visskaistāko dāvanu kāda vien var pasaulē būt — augšāmcelšanās dāvanu. Augšāmcelšanās nozīmē atgriešanos no mirušo valstības, atgriešanos dzīvē un atgriešanos pie sevis. Pēc tam mēs atkal esam brīvi un nepiejaucēti, bet tomēr ne vairs tādi kā bērnībā. Mēs vairs neesam brīvi un nevainīgi. Tagad mēs esam pieredzējuši un brīvi. Mēs visi spējam atbrīvoties no pieradināšanas sekām, atgūt brīvību un sadziedēt savu savainoto prātu. Mēs ļaujamies nāves eņģeļa pieskārienam, jo zinām, ka parazīts aizies bojā, bet mēs paliksim dzīvi un iegūsim skaidru apziņu un spēsim paši valdīt pār savu dzīvi.
Tā, saskaņā ar tolteku garīgiem likumiem mūs māca nāves eņģelis: “Viss, kas pastāv šai pasaulē, pieder man. Tev nekas nepieder. Tavs dzīvesbiedrs, bērni, māja, mašīna, karjera, nauda — tas viss pieder man, un es jebkurā brīdī tev varu to atņemt. Pagaidām es to visu esmu uzticējis tev.”
Ja mēs nepretosimies nāves eņģelim, mēs nekad nebūsim nelaimīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka nāves eņģelis atbrīvo mūs no pagātnes, lai dzīve varētu ritēt uz priekšu. Nāves eņģelis rūpīgi atbrīvo mūs no tā, kas kļuvis par pagātni, lai mūsu dzīve varētu turpināties. Parazīts grib, lai mēs staipām sev līdzi savu pagātni, bet tā dzīvi padara grūtu un smagu. Ja tu kavējies pagātnē, tu nevari dzīvot tagadnē. Kāpēc mums jāapkrauj sevi ar pagātnes nastu pat tad, kad mēs sapņojam par nākotni. Kad mēs beidzot sāksim dzīvot šeit un tagad? Nāves eņģelis māca mūs dzīvot tagadnē.

JAUNAIS SAPNIS
Debesu valstība zemes virsū

Aizmirsti visu, ko tu līdz šim esi mācījies. Šodien tu vari sākt raudzīties uz pasauli pavisam savādāk. Šodien var dzimt jauns sapnis.
Tu pats esi radījis sapni, kurā dzīvo. Tu jebkurā brīdī vari sākt raudzīties ar pavisam citām acīm. Tu vari radīt elli, tu vari radīt debesu valstību. Kāpēc gan nesākt sapņot citu sapni? Kāpēc neizmantot prātu, iztēli un emocijas, lai radītu debesu sapni?
Izmanto savu iztēli pareizi, un notiks brīnums. Iztēlojies, ka tu spēj redzēt pasauli savādāku, kad vien pats to vēlies. Iztēlojies, ka, ikreiz atverot acis, tu redzi pasauli savādāku.
Tagad aizver acis, atver tās un paraugies apkārt.
Tu redzēsi, kā no kokiem, debesīm un gaismas staro mīlestība. Viss, kas ir ap tevi, izstaros mīlestību. Tu būsi laimīgs. Tu spēsi pavisam savādāk uztvert mīlestību – arī to mīlestību, kas plūst no tevis un citiem cilvēkiem. Pat tad, ja kāds būs dusmīgs vai noskumis, tu pamanīsi, ka no viņa tik un tā strāvo mīlestība.
Es gribu, lai tu ar savām jaunajām gara acīm un iztēles palīdzību redzētu sevi dzīvojam citu dzīvi citā sapnī — dzīvi, kurā tev nav jātaisnojas un tu vari būt tu pats. Iztēlojies, ka tu esi saņēmis atļauju būt laimīgs un priecāties par dzīvi. Tu vairs neesi konfliktā nedz ar sevi, nedz citiem.
Iztēlojies, ka tev vairs nav bail paust savus sapņus. Tu zini, ko tu gribi un ko negribi. Tu vari veidot savu dzīvi tādu, kādu tu to vēlies. Tev vairs nav bail prasīt pēc tā, ko tu gribi, un teikt jā, kad gribi teikt jā, un nē, kad kaut kam nepiekrīti.
Iztēlojies, ka tev vairs nerūp tas, ka tevi vērtē citi. Kaut ko darot, tu vairs nedomā par to, ko teiks citi. Tu vairs neesi atbildīgs par citu cilvēku viedokļiem. Tev vairs negribas nevienu kontrolēt, un neviens vairs nekontrolē tevi.
Iztēlojies, ka tu vairs nevienu netiesā. Tu viegli piedod un esi atbrīvojies no saviem vecajiem spriedumiem. Tev vairs negribas, lai tev būtu taisnība, un tu vairs nedomā, ka citiem nav taisnība. Tu cieni sevi un pārējos, un citi cilvēki savukārt ciena tevi.
Iztēlojies, ka tev vairs nav bail mīlēt. Iztēlojies, ka tev vairs nav bail no tā, ka tevi neviens nemīlēs. Tu vairs nebaidies no tā, ka kāds varētu tevi atraidīt, jo tu neizjūti vajadzību pēc tā, lai tevi pieņemtu. Nekautrējoties un nemeklējot pamatojumu tu spēj izrunāt vārdus es tevi mīlu. Tu vari doties pasaulē ar atvērtu sirdi, un tev vairs nebūs bail, ka kāds tevi varētu ievainot.
Iztēlojies, ka tu vairs nebaidies uzņemties risku un atklāt sev dzīvi. Tev nav bail, ka varētu kaut ko zaudēt. Tev nav bail nedz dzīvot, nedz mirt.
Iztēlojies, ka tu mīli sevi tādu, kāds tu esi. Tu mīli savu ķermeni, tu mīli savas emocijas. Tu sevi uzskati par pilnību.
Es tev lieku iztēloties šādu dzīvi, lai tu saprastu, ka tas viss ir iespējams. Tu vari dzīvot žēlsirdībā, svētlaimē un debesu valstībā. Bet vispirms tev jāiepazīst šis debesu sapnis.
Tikai mīlestība var dāvāt svētlaimi. Mīlestība ir svētlaime. Kad tu esi iemīlējies, tu dzīvo svētlaimē. Tu lidinies pa mākoņiem un it visā redzi mīlestību. Bet tā var dzīvot visu mūžu. Ir cilvēki, kam izdevies tā nodzīvot visu mūžu, un viņi ne ar ko nav labāki par tevi. Viņi dzīvo svētlaimē, jo viņi ir lauzuši savās vecās vienošanās, to vietā noslēguši jaunas un sapņo jaunu sapni.
Pamēģini dzīvot svētlaimē, un tev iepatiksies. Tu sapratīsi, ka debesu valstība zemes virsū nav nekas neiespējams. Ja esi sapratis, ka debesu valstība pastāv un ka tu vari tajā dzīvot, tev atliek tikai censties tajā nokļūt un palikt. Pirms diviem gadu tūkstošiem Jēzus sludināja par debesu un mīlestības valstību, bet bija maz tādu cilvēku, kas viņam ticēja. Viņi teica: “Ko tu runā? Manā sirdī ir tukšums, es nejūtu mīlestību, par kuru tu runā. Es nepazīstu mieru, par kuru tu stāsti.” Nedari tā. Iztēlojies, ka šī mīlestība ir iespējama, un drīz tev tā būs.
Pasaule ir ļoti skaista. Ja tu iesi pa mīlestības ceļu, dzīve tev vairs nešķitīs grūta. Tu spēj mīlēt bez apstājas. Tev tikai jāgrib. Ja tev nav iemesla mīlēt, tu vari mīlēt tikai tāpēc, ka mīlestība sniedz tev laimi. Mīlestība dāvā laimi un mieru. Mīlestība ļaus tev visu ieraudzīt pavisam savādāku.
Ar mīlestības acīm tu spēj saskatīt pilnīgi visu. Tu pamanīsi, ka mīlestība ir tev visapkārt. Ja tu dzīvosi mīlestībā, tavā prātā vairs nebūs miglas. Mitote būs devusies atvaļinājumā, kas nekad nebeigsies. Cilvēki pēc tā tiekušies gadsimtiem ilgi. Tūkstošiem gadu mēs esam tiekušies pēc zaudētās paradīzes, ko dēvē par laimi. Cilvēki visiem spēkiem centušies sasniegt šo prāta attīstības stāvokli. Viņiem tas viss vēl ir priekšā.
Tu vari sasniegt to, ko Mozus sauca par apsolīto zemi, Buda par nirvānu, Jēzus par debesu valstību, bet tolteki — par jauno sapni. Tev tikai jāgrib. Diemžēl tevi saista arī planētas sapnis. Šajā miglā vēl aizvien ir tavi uzskati un tavas vienošanās. Tu jūti parazītu, kas tevī iekūņojies, un domā, ka tas esi tu pats, tāpēc tev ir tik grūti atbrīvoties no šī parazīta un izbrīvēt vietu mīlestībai. Tu esi pieķēries savam soģim un savam upurim. Ciešanas tev rada drošības sajūtu, jo tu tās pazīsti.
Taču nav nekādas vajadzības ciest. Tu ciet tikai tādēļ, ka pats to gribi. Parakņājoties savā dzīvē, tu atradīsi daudz iemeslu tam, kādēļ tu ciet. Bet neviens no tiem nav īsts. Līdzīgi ir ar laimi. Vienīgais iemesls, kādēļ tu esi laimīgs, ir tas, ka tu pats gribi būt laimīgs. Tu pats izvēlies kā laimi tā ciešanas.
Iespējams, mēs nevaram aizbēgt no sava likteņa, bet mēs varam izvēlēties — ciest no tā vai mīlēt to, dzīvot ciešanās vai mīlestībā un laimē, ellē vai debesu valstībā. Es esmu izvēlējies debesu valstību. Un ko esi izvēlējies tu?

Avots: Dons Migels Rīzs: “Četras vienošanās”