Kad mēs dzirdam vārdu meditācija, visbiežāk mēs domājam, ka tā ietver sevī divus komponentus – sēdēšanu nekustīgi un nekā nedarīšanu. Tieši šī nekustīgā sēdēšana lotosa pozā vai sakrustotām kājām ir tas, kas daudzus atbaida.
Patiesībā mēs uz meditāciju varam paskatīties arī daudz savādāk. Kā uz apzinātu darbošanos. Respektīvi, savas uzmanības un apzināšanās koncentrēšanu uz to, ko mēs tajā brīdī darām. Lai kas tas būtu.
Un kāpēc, lai mēs nepārvērstu meditācijā ikvienu darbību, ko veicam? Pat grīdas mazgāšanu un gludināšanu? Ja mēs izprotam meditācijas būtību, kas patiesībā ir uzmanības koncentrēšana un noturēšana, tad saprotam, ka ikviena mūsu apzināta darbība ir meditācija un būtībā visai mūsu dzīvei ir jābūt meditācijai.
Parasti, kad mēs veicam mājas uzkopšanas darbus, mazgājam traukus vai beržam grīdu, mūsu prāts nav klātesošs, tas ir pavisam citur un darbojas savā nodabā. Mūsu ķermenis veic konkrētas un noteiktas kustības un darbības, kas vainagojas ar rezultātiem, taču prāts tām neseko līdzi.
Tāpat kā reizēm vadot auto vai ejot ar kājām uz noteiktu galamērķi, mēs esam tik ļoti aizdomājušies par kaut ko citu, ka neatminamies, kā nokļuvām galamērķī. Neesam pamanījuši ne jaunas lietas savā ceļā, ne izmaiņas apkārtējā vidē. Tā gadās arī tad, ja šajā brīdī runājam pa telefonu.
Ja mēs nekoncentrējamies uz to, ko darām, tad tas ir tāpat kā darīt lietas runājot pa telefonu, automātiski un bez apzināšanās par notiekošo. Kā robotiem vai mašīnām. Ieslēdzam konkrēto pogu – mazgāt traukus un aiziet!…ķermenis veic šo fizisko funkciju, bet prāts klaiņo apkārt.
Lai šo situāciju labotu, respektīvi, lai nebūtu kā roboti, kas lietas dara automātiski, viss kas mums ir jādara, ir jāapņemas sekot līdzi tam, lai prāts zina, ko dara ķermenis. Mums ir jāpanāk tas, lai prāts un ķermenis darbojas kā viens vesels. Izklausās vienkārši, bet patiesībā iesākumā diezgan izaicinoši.
Lai to izdarītu, katrai darbībai, katrai kustībai, kuru veicam ar savu ķermeni, prāts seko līdzi un koncentrējas uz sajūtam, kuras rodas šīs konkrētās darbības laikā un rezultātā. Respektīvi, ja mēs mazgājam traukus, mēs sajūtam sūkli savā rokā, silta ūdens strūklu tekam uz rokām, ziepju putu pieskārienu. Sajūtam, kā darbojas mūsu ķermenis, kā mēs pieturam ar vienu roku šķīvi un kā ar otru roku mazgājam to. Kura no ķermeņa daļa mums šajā brīdī tiek nodarbināta. Ieklausāmies skaņās, kuras rodas mazgājot traukus. Kā tek ūdens, kā mūsu kustība rada skaņu, kā trauki saskaroties skan. Ja kādā brīdī jūti, ka prāts aizklīst un pieķeras pagātnes pārdzīvojumiem vai nākotnes cerībām, tad nenosodot sevi, atgriezies domās pie tā procesa, ko šobrīd veic. Lai palīdzētu sev, vari uzdot sev jautājumu – kas šobrīd notiek? Ko es daru? Ko es jūtu?
Šī pieredze var būt kas pilnīgi jauns un aizraujošs, jo parasti mūsu prāts ne mirkli nespēj būt mierā, visu laiku plānojot, organizējot nākotni vai atceroties pagāni. Būt šeit un tagad ir ļoti grūts uzdevums, taču ar laiku, apzināti vadot savu uzmanību uz noturot to uz notiekošo, mēs spējam samazināt prāta klaiņošanu un padarām savu ikdienu daudz produktīvāku.
Foto: freegreatpictures.com
