Jogas popularitāte visā pasaulē pieaug ar katru dienu. Palielinās jogas veidu, skolu, semināru, kursu, apmācību un arī jogas skolotāju- instruktoru skaits.  Vēsturiski joga bija disciplīna, ko apguva daudzu gadu, lielākoties visas dzīves laikā, un šo mācību skolotājs nodeva savam māceklim mutvārdu ceļā. Par to, lai iegūtu skolotāja labvēlību un tiesības apgūt šo disciplīnu, sapņoja daudzi, bet tikai tie, kuru karma un dzīves apstākļi bija pietiekami labvēlīgi, ieguva šo iespēju.  Lai arī mūsdienās jogas popularitāte ir ievērojami augusi, un apgūt jogu var ikviens no mums,  man tomēr gribētos ticēt, ka neskatoties uz to, cik „garīga” vai „fiziska” ir mūsu motivācija uzsākt jogas praksi,  mūsu karma ir tas, kas nosaka, kur un kā mēs ar šo mācību sastopamies, un kas ir tie zinību nesēji, kas mūs iedvesmo un liek uzcītīgi praktizēt arī turpmāk.  Ir daudzi, kas ilgus gadus gaida savus īstos garīgos „skolotājus”,   kamēr citiem, kā tas bija manā gadījumā,  ir paveicies mazliet vairāk un viņi savu ceļu šajā pasaulē sāk tieši ar garīgā skolotāja sastapšanu.  Šeit un kopumā domājot/ runājot par jogas ”skolotāju”, jāatceras, ka šeit svarīgi ir nodalīt/ atšķirt/ izprast 2 kategorijas: jogas / meditācijas skolotājs- guru un jogas skolotājs – instruktors.  Tieši nespēja saprast un nodalīt šīs divas skolotāju kategorijas bija tas, kas man lika un joprojām liek ļoti kategoriski izturēties pret sevi (un citiem rietumniekiem, īpaši tiem, kas tikko pabeiguši 200h apmācības kursus) kā jogas instruktoru, skolotāju.

Tieši šī iemesla dēļ es izmisīgi pretojos savu skolotāju norādījumiem cītīgāk praktizēt Tibetas Jogu, lai vēlāk šīs zināšanas nodotu citiem. Kad sāku apmeklēt Tibetas Jogas nodarbības (tas vairāk bija piespiedu kārtā), man pat prātā neienāca, ka kādreiz tās vadīšu citiem. Kāpēc?  Tāpēc, ka es līdz šim savā ceļā biju sastapusi tikai augsta līmeņa garīgos skolotājus, starp kuriem ir arī mans saknes Guru. Un mana izpratne bija tāda, ka tieši šādam ir jābūt arī jogas skolotājam. Ne mazāk un ne vairāk. Jo joga taču arī ir garīgs ceļš. To, ka joga var būt tikai fizkultūra,  vingrošana vai pat terapija, es pat neiedomājos. Tāpēc arī izpalika staigāšana pa jogas studijām, fitnesa centriem utt. Jo es zināju, ka savu Jogas guru tur neatradīšu, un, patiesību sakot, vēl joprojām neesmu atradusi, jo esmu pārstājusi meklēt. Taču šī iluzorā pārliecība ietekmēja manu turpmāko attīstības ceļu.

Nu jau desmit gadus, kopš praktizēju un apgūstu budisma mācību, man ir bijusi tā laime sastapt, būt kopā, mācīties, kalpot un praktizēt kopā ar ļoti daudziem Tibetas budisma meistariem un, ne tikai redzot, bet arī izjūtot,  cik liela  un absolūta mīlestība, līdzjūtība un atdeve ir šajos skolotājos, cik  transformējoša var būt tikai būšana vienā telpā skolotāju,  es ļoti skeptiski raugos uz visiem, kas sociālajā telpā skaļi dēvē sevi par skolotājiem, guru, garīgās mācības nesējiem utt.  Šis attiecas ne tikai uz rietumniekiem, bet arī austrumniekiem, jo lielā pieprasījuma dēļ ”viltus guru” šodien ir sastopami ik uz soļa. Domāju, tieši šī iespēja iepazīt, būt blakus un sajust šo brīnumu budisma mācībā ir tas, kas ietekmēja manu jogas prakses fizisko pusi, radot piesardzību un reizēm arī galējības tajā. Vienu dienu  balstījos uz pārliecību, ka, lai praktizētu jebkuru disciplīnu ir nepieciešams skolotājs.  Kā jau minēju, mana  izpratne par to, kādam ir jābūt jogas skolotājam balstījās uz pieredzi par Budisma skolotājiem, un tas mani  atturēja no došanās uz vietējām jogas studijām. Nākamajā dienā pārliecināju sevi, ka svarīgi ir praktizēt, un tad atnāks skolotājs arī šajā disciplīnā. Un es arī sāku pašmācības ceļā apgūt visu, kas vien manā ceļā bija pieejams.

No savas pieredzes varu teikt, ka šajā brīdī, kad esi nolēmis praktizēt bez skolotāja,  ir svarīgi saprast – ko īsti praktizēt? Ja ir atrasts konkrēts jogas veids, stils, kas uzrunā, ir daudz vieglāk; ja tāda nav, tad viens variants ir vienkārši iet un mēģināt visus jogas veidus pēc kārtas. Šis daļēji bija arī mans variants, bet es vairāk pieturējos pie klasiskās hatha jogas paveidiem. Taču neskatoties uz to, ka daudz lasīju un strādāju patstāvīgi,  arī šeit viss sākās ar to, ka satiku cilvēkus, kas iepazīstināja ar yin jogu, jogas veidu, kurš man līdz šim nebija zināms, bet tik ļoti saplūda un sasaucās jau ar apgūto budisma pasaulē. Pirmā, kas man pastāstīja, ka šāds jogas veids eksistē bija Diāna Mo, kuru es biju uzaicinājusi uz interviju. Ideja par pasīvu, meditatīvu jogu mani aizrāva. Es sāku meklēt iespēju praktizēt yin jogu, taču tajā laikā iespēju Rīgā bija ļoti maz, nemaz nerunājot par mazpilsētām.  Neilgi pēc tam, es ieraudzīju, ka Tija Kazāka vada 2 dienu yin jogas seminārus un uzreiz pieteicos. Tieši pateicoties Tijai es sajutu, cik spēcīga, transformējoša, atbrīvojoša un dziedinoša ir šī prakse, bet vēlāk jau tieši yin jogas skolotāju apmācībā es līdz ausīm iemīlējos šajā praksē un nolēmu to vadīt arī saviem jogīšiem. Tāpēc no savas pieredzes runājot, varu pavisam droši teikt, ka skolotājs (ja neuzveļam visus nopelnus tikai karmai) ir tas, kas mūs iedvesmo un motivē un tieši skolotājs ir tas, kas rada mūsu priekšstatus (pozitīvos un negatīvos) par šo konkrēto mācību. Tāpēc, ja vien mēs gribam virzīties tālāk par jogas grāmatu lasīšanu un vingrošanu pie youtube, mums ir nepieciešams skolotājs, kas ideālā gadījumā pārzina ne tikai fiziskā, bet arī enerģētiskā ķermeņa anatomiju un spēj mūs iedvesmot un motivēt kvalitatīvai ikdienas praksei.  (Šķiet arī šeit par sevi manīt liek mans perfekcionisms un iluzorie uzskati par to, kādām ir jābūt „skolotājam”. J )

Ja skolotāja nav, tad vieglākais ceļš ir atrast savu mācību, virzienu, ideju, praksi, filosofiju, kas aizrauj, kas šķiet tuva un pazīstama un kas motivē attīstīties tālāk.

Viedokļi par to, kādam jābūt jogas skolotājam mūsdienās dalās gan pašu jogas skolotāju, gan praktiķu vidū. Šoreiz piedāvāju dažus no tiem.

Ilvita Kļaviņa, fizioterapeite,  Taizemes masāžas terapeite (Body work) , jogas pasniedzēja, vienkārši cilvēks un arī vecmāmiņa.

”Patiesībā, neskatoties uz to, vai tu ietekmējies no reklāmas vai paļaujies uz draugu, paziņu ieteikumiem izvēloties jogas studiju/ skolotāju pie kā praktizēt jogu, jau pirmajā nodarbībā tu sajūti, vai šīs vieta, šis cilvēks, šī prakse ir ”tavējie”. Es uzskatu, ka vairumā gadījumu, tas nav tikai viens skolotājs, uz kuru mēs paļaujamies. Jā, mums var būt viens garīgais guru vai skolotājs, taču virzoties un attīstoties tālāk, mēs savā ceļā sastopam daudz skolotājus, no kuriem mācāmies, gūstam pieredzi, (gan pozitīvu, gan negatīvu). Manuprāt, ir vērtīgi ne tikai iet pa vienu ceļu, bet paskatīties apkārt, kas notiek pa labi, bet kas pa kreisi. Jo interesantāka, daudzpusīgāka pieredze, jo zinošāks skolotājs. Es savā darbā apvienoju gan fizioterapiju, gan Taizemes masāžu, gan jogas terapiju, tāpēc man skolotāju ir daudz.

Tas, kam es pievērstu uzmanību, izvēloties savu jogas skolotāju, instruktoru ir šī cilvēka personīgā pieredze un stāžs. Cik ilgi viņš praktizē? Kāda ir viņa personiskā pieredze? Ja viņš ir tikko pabeidzis 200h jogas apmācības kursu, tad viņš var saukties tikai par instruktoru un vēl nav zināms, vai viņš būs labs instruktors. Manuprāt, ir nepareizi šos absolventus dēvēt par jogas skolotājiem, jo instruktors un skolotājs nav viens un tas pats.

Es skatītos uz jogas pasniedzēja vecumu. Ja viņš būs ļoti jauns, viņam visdrīzāk nebūs ilgstošas personiskās pieredzes, jo ir vajadzīgi gadi, lai iegūtu pieredzi. Kā šī pieredze tiek gūta ir cits jautājums.  Manuprāt, ir svarīgi, lai būtu kontakts ar skolotāju, instruktoru vai pasniedzēju, nepietiek tikai ar grāmatām un vingrošanas pie youtube.

Atgriežoties pie skolotāja, es pievērstu uzmanību arī tam, kā viņš izturas, atsaucas par citiem jogas virzieniem, stiliem, pasniedzējiem. Ir Jogas ”guru”, kas uzskata un atklāti propagandē to, ka tikai viņu jogas veids un virziens ir tas pareizākais un „īstākais”, kamēr viss pārējais ir muļķības. Manuprāt, tas nav pareizi, un mani tas uzreiz dara piesardzīgu.

Jogas skolotājam ir jājūt, kas katram cilvēkam ir vajadzīgs, piemērots, lai viņš varētu augt un attīstīties dabiskā ceļā, lēnām un pakāpeniski, nevajadzētu uzspiest savas zināšanas, prakses un tehnikas vardarbīgā veidā. Ir instruktori, kam patīk uzspiest savu ”taisnību”, tāpēc praktizētājam pašam ir rūpīgi jāseko līdzi notiekošajam, nevis tikai akli jāseko instrukcijām. Zināšanu nodošana ir ļoti smalks process.  Ir nepieciešamas ne tikai zināšana, bet arī liela empātija, lai to spētu. Es to dēvēju par profesionālismu.

Par profesionālismu liecina arī paša jogas skolotāja tālākā attīstība, viņa personīgā prakse, pašizaugsme, kas ir ļoti būtiska, lai spētu kaut ko iemācīt citiem.

Vēl pastāv jautājums, vai šis jogas pasniedzējs vispār grib dalīties? Vai viņš ir gatavs ar atvērtu sirdi nodot zināšanas tālāk? Šie, manuprāt, ir galvenie aspekti, kas ir jāņem vērā, domājot par jogas pasniedzējiem, instruktoriem, skolotājiem.”

Juris Brants –  dziednieks, Cigun- Taidzi skolotājs.

„Esmu dzīvē, pēdējā laikā jo īpaši, sastapies ar daudziem, tā saucamiem, “garīgiem skolotājiem”, no dažādām tradīcijām un valstīm. Patiesi sakot,  cilvēks ir un paliek tikai cilvēks. Kā kurš sevi izpauž ir viņa personīgā izvēle. Ja mēs runājam par “Garīgiem skolotājiem”, tad, lai cik bēdīgi man nebūtu to teikt, viņiem ir vislielākais egoisms. Tas attiecas arī uz mani un visiem pārējiem skolotājiem, kuri māca, mācās un vispār pastāv. Paskaidrošu: Daudzās tradīcijās runā par vienlīdzību un beznosacījuma mīlestību un tamlīdzīgi. Tai pašā laikā, šie skolotāji sevi uzskata par lieliem, citiem ir piesprausts tituls, bet citi vēl sevi nosauc par Budām, vienlaikus sēžot cilvēku priekšā savos troņos, skatuvēs pacelti un izcelti. Mācības tiek pasniegties, neuzņemoties atbildību par cilvēku, bet citējot tikai un vienīgi senos rakstus un izpildot dažādus rituālus. Man viņi līdzinās pēc papagaiļiem, kuri atkārto vienu un to pašu un ir kā aklie, kuri uzcītīgi meklē ceļu neredzot to, ka tie uz tā jau stāv. Fanātisms un akla sekošana ir šo mācību un skolotāju viena puse. Otra puse ir zināšanu glabātāji un tradīciju glabātāji. Es neuzskatu, ka pastāv garīgie skolotāju, es tam neticu. Es neticu nevienam no viņiem, tai pašā laikā man patīk paklausīties ko un kā runā, mācīties nevis sevi meklēt, bet sevi pilnveidot. Visi pasaules cilvēki ir meistari savā būtībā, garīgie skolotāji un skolnieki vienlaikus, kā piepildījums viens otram. Mums, pēc savas būtības, nevajadzētu akli nevienam sekot, mums vajadzētu dzīvot dzīvi, pēc savas sapratnes un izpratnes. Mācības par apzināšanos, mācības par astroloģiju un astronomiju, mācības par filozofiju un rituāliem, ir tikai piesaistes, lai no cilvēka gūtu labumu un iedzītu tam Dievticību. Dievticība pastāv visās reliģijās un arī ezotērikā, bet arī Dieviem es neticu… un es arī nebaidos no tiem, jo mēs katrs tāds esam un varam būt savās izpausmēs. Visa garīgā mācība, katram cilvēkam sākas no mirkļa, kad viņš sāk būt par piepildījumu. Cilvēks un citas būtnes ir radušās kā iekāres domas avots un pēc tam kā piepildījums, kā pašam tā visam pastāvošajam; visuma skaidrā apziņa tikai manifestē piepildījumu ar maksimālu kapacitāti, ar skatījumu un redzējumu uz nākotni no katra indivīda un paša subjekta piepildījumu aspekta. Tāpēc piedod, tu man esi tikpat garīga skolotāja kā kāds Tibetas Lama vai cits “Garīgais skolotājs” un tādi man ir visi cilvēki. Jo es skatos uz dzīvi un citiem kā piepildījumu, bet sev es parasti uzdodu jautājumu: ”kāds piepildījums es varu būt, kāds esmu un kāds biju?”.”

Vineta Klotiņa, Jivamukti  un yin jogas skolotāja.

Foto: priekšplānā kopā ar Jivamukti Yoga dibinātājiem Sharon Gannon un David Life un advancētām Jivamukti Yoga skolotājām Emma Henry un Camilla Veen.

“Man ir ļoti paveicies, jo vairāku gadu laikā bijusi iespēja mācīties gan no brīnišķīgiem jogas skolotājiem tepat Latvijā, gan no visā pasaulē atzītiem jogas skolotājiem, tostarp Sarah Powers, Emma Henry, Camilla Veen, Jim Abelson. Īpaši jūtos pagodināta, ka varu saukt par saviem skolotājiem vienus no mūsdienu ievērojamākiem jogas skolotājiem – Jivamukti yoga dibinātājus Sharon Gannon un David Life.  Tie ir skolotāji, kuri nepārtraukti spēj pievilināt studentus no visas pasaules, kuru meistarklases ir pilnībā izpārdotas, pa ja zāles ietilpība pārsniedz 200 cilvēku skaitu.

Jivamukti joga izvirza 3 galvenos kritērijus, kas nepieciešami labam skolotājam: 1) izcelšanās – zināšanas skolotājam ir jābūt nodotām tieši no viņa skolotāja, kā arī viņam jābūt no sava skolotāja saņēmušam svētību mācīt jogu; 2) prakse –skolotājam  ikdienā regulāri jāpraktizē; 3) mīlestība – skolotājam ir ļoti jāmīl studentus un jāvēlas viņiem pilnīgi pakalpot, labs skolotājs nenostāda sevi pārākā vai neieinteresētā pozīcijā, bet spēj nostāties līdzās studentam, kā tradicionālajā Saha Navavatu mantrā.

Atbildot uz jautājums- “kāds ir labs jogas skolotājs?”, man uzreiz prātā nāk Bhagavad Gīta, kurā teikts, ka lielas personības vada ar savu piemēru, uzstādot standartus, kuriem seko visa pasaule. Tas arī pilnībā sakrīt ar manu viedokli par to, kādam ir jābūt labam skolotājam. Tādēļ arī ir svarīgi laiku pa laikam būt skolotāja klātbūtnē, jo tādējādi ir iespējams uzņemt to īpašo enerģiju, ko sniedz skolotāja attieksme, izturēšanās, konsekventa rīcība, ticība tam, ko viņš dara un māca. Tieši ar savu piemēru skolotājs spēj iedvesmot visvairāk un attiecīgi lielā mērā ietekmē arī skolnieka garīgo izaugsmi.”

Foto no personīgā arhīva.