Ēdiens, ko mēs ēdam, satur barības vielas, kas mums nepieciešamas, lai izdzīvotu, funkcionētu un augtu. Ogļhidrātus, olbaltumvielas un taukus sauc par makroelementiem, jo tie ir nepieciešami lielos daudzumos. Tie sastopami pārtikas produktos kā sarežģītas formas, kuras organisms neuzsūc viegli. Kompleksie ogļhidrāti satur cukura molekulu ķēdes. Olbaltumvielas satur aminoskābju ķēdes. Tauki galvenokārt rodas kā triacilglicerīns – trīs taukskābju molekulu komplekss, kas piestiprināts pie cukuram līdzīgas molekulas, ko sauc par glicerīnu.
Mūsu gremošanas sistēma palīdz mums sadalīt šīs barības vielas mazās, šķīstošās vielās, kuras var absorbēt asinīs un pārvērst enerģijā. Šis process sākas mutē, kur košļāšana sadala ēdienu gabalos, lai tos ir vieglāk sagremot. Siekalas kalpo kā lubrikants un palīdzēt apstrādāt un norīt pārtiku. Siekalas satur arī svarīgas molekulas, ko sauc par fermentiem, kas sašķeļ lielās molekulas mazākās.
Pēc norīšanas, ēdiens no mutes nokļūst barības vadā un tālāk kuņģī. Kuņģī muskuļu kontrakcijas turpina mehāniski sadalīt pārtiku, to sakuļot un sajaucot ar gremošanas fermentiem un sālsskābi. Tievā zarnā barības vielas uzsūcas caur zarnu sienu un asinīs. Tikai nelielas, šķīstošas vielas var iziet cauri sienai. Tātad, tāpat kā kuņģī, tievajai zarnai ir savs īpašs enzīmu maisījums, kas turpina sadalīt ēdienu mazākās molekulās. Pēc tam specializētās šūnas palīdz absorbētajiem materiāliem šķērsot zarnu oderi asinsritē.
Iekļūstot asinsritē, sagremotās pārtikas molekulas tiek pārvadātas pa visu ķermeni. Ar uzturvielām bagātās asinis vispirms nonāk aknās, kas absorbē lielu daudzumu cukuru un aminoskābju. Kad asinis nonāk aizkuņģa dziedzerī, pieaugošais glikozes līmenis izraisa hormona insulīna izdalīšanos. Tas ķermenim signalizē, ka jāsāk lietot glikozi kā galveno enerģijas avotu, un visu lieko glikozi uzglabāt nākotnē kā glikogēnu aknās un muskuļos. Tauki enerģijas iegūšanai tiek uzkrāti taukaudos, un aminoskābes tiek izmantotas jaunu olbaltumvielu pagatavošanai, papildinot tās, kuras zaudētas dabiskā apritē.
Cukuru un aminoskābju absorbcija sasniedz kulmināciju aptuveni 30 līdz 60 minūtes pēc ēšanas. Tauku absorbcijas maksimums ir aptuveni trīs stundas, un visas vienas ēdienreizes barības vielas parasti tiek pilnībā sagremotas un absorbētas četru līdz piecu stundu laikā. Pēc ēšanas, pazeminoties absorbēto barības vielu līmenim asinīs, insulīna līmenis pazeminās, bet paaugstinās cita hormona – glikagona – līmenis. Šis hormona līmeņa slēdzis signalizē ķermenim, lai tas pārtrauktu glikozes un tauku uzkrāšanos un sāktu tos atbrīvot, lai uzturētu enerģijas ražošanu.
Organisma glikogēna krājumi tiek pārveidoti atpakaļ par glikozi un var nodrošināt enerģiju apmēram 12 līdz 24 stundas. Tauku krājumi taukaudos var nodrošināt enerģiju atbrīvojot brīvās taukskābes vairākas nedēļas, kas nozīmē, ka tauki darbojas kā ilgtermiņa avots vai avārijas avots, ja pārtikas produktu ir maz. Olbaltumvielas var izmantot arī enerģijas nodrošināšanai bada laikā. Bet, tā kā nav īpaša olbaltumvielu noliktava, it īpaši enerģijas ražošanai, ķermenis enerģijas dēļ sadalīs olbaltumvielas no muskuļiem un citiem orgāniem.
Raksta tapšanās izmantoti mācību materiāli no Sheffield Universitātes mācību kursa “Muskuloskeletālā sistēma”.
