Vienreiz mani nodarbībā  „atkoriģēja”, un es sajutu asas sāpes vairākās vietās vienlaicīgi sava prakses nogurdinātā ķermeņa locītavās un cīpslās. Un nav arī brīnums –sieviete, ne būt tā tievākā būtne universā, pienāca un sirsnīgi uzgāzās ar savu ķermeni virsū „grēciniekiem” un tiem, kas „par maz cenšas”. Neskatoties uz maniem protestiem, sieviete centās mani „palabot”, līdz es pažēlojos vadošajam skolotājam. Gribētos ticēt, ka viņa to darīja labāko nodomu vadīta, taču traumu bīstamību tas nemazināja.  Es nebūtu pieminējis šo gadījumu, ja šāda situācija nebūtu tik ļoti izplatīta. Diemžēl,  daži jogas skolotāji bieži pielieto slaveno olimpisko devīzi „Vairāk, augstāk, stiprāk” arī jogā un tas par daudz ko liecina – par paviršu jogas uzdevumu un galējo mērķu izpratni, kā arī par nepietiekamām zināšanām jogas nodarbību vadības metodikā, kam klāt var nākt arī novirze personiskajā praksē.  Mani secinājumi: tādus cilvēkus nevar ne tuvu laist pie nodarbības vadīšanas un „korekciju veikšanas”, un vēl vairāk, viņi ir bīstami arī paši sev, jo visticamāk šo pašu attieksmi viņi uztur arī savā individuālajā praksē. Skolnieks, kas ieguvis traumu, pretenzijas un sūdzības par pasniedzēju, vai pat tiesvedība no neapmierināto klientu puses ejot  šādu maldu ceļu ir tikai laika jautājums.  Kā nenokļūt šo neveiksminieku sarakstā? Par to mēs šodien parunāsim.

PAR KOREKCIJU ĀSANĀS

Nevēlos kritizēt korekciju āsanās kā tādu un noliegt to vispār, lai gan ir skolas, kas principiāli aizliedz saviem jaunajiem skolotājiem veikt jebkādas korekcijas. Piemēram, Anandaswami tradīcijas jogas skola, kurā es agrāk praktizēju. Iespējams, neveikt korekcijas vispār ir ļoti radikāls solis. Taču arī tajā pašā Indijā daudzi klasiskās jogas skolotāji neveic korekcijas, neko nelabo.  Viņi neskraida apkārt pa zāli un nelabo skolniekus. Tā vietā viņi ieiet īpašā stāvoklī, „notur zāli” (enerģētiski atbalsta klātesošos) un demonstrē pareizu āsanu izpildi. Un skolnieku uzdevums ir kopēt skolotāja darbības.  Tas trenē uzmanību, iemāca atbildību un izveido distanci, kā arī rada vietu cieņai pret skolotāju un pret savu ķermeni un stāvokli.

KAD VEIKT KOREKCIJAS IR PAREIZI?

1. Kad students veic āsanu acīmredzami ļoti nepareizi. Piemēram, ir jāsagriežas pa labi, bet cilvēks griežas uz kreiso pusi vai arī aizmirst kādu svarīgu āsanas elementu (piemēram, roku vai galvas pozīciju utt.) Mana pieredz rāda, ka absolūtie līderi šādu kļūdu gadījumos ir Ardha Matsjendrāsana, Garudāsana un MatsjaKridāsana. Šīs pozas pieprasa uzmanību , jo tajās ir daudzvirzienu vērpes kājās un rokās. Ja esat jogas skolnieks, pievērsiet šīm pozām īpašu uzmanību, ja esat pasniedzējs – nesēdieties lotosā, jo pavisam noteikti jums būs jāpastaigā pa zāli un kāds „jāpalabo”.
2. Kad praktizētājs elpo nepareizi (arī to var uzreiz pamanīt). Elpošana ir svarīga āsanu prakses sastāvdaļa. Ja cilvēks elpo ātri un sekli, vai pārlieku spēcīgi to uzreiz var redzēt. Elpošanai lielākajā daļā āsanu ir jābūt lēnai un dziļai, lai gan ir arī izņēmumi. Nedomājiet, ka elpošana nav svarīga, tā ir viena no svarīgākajām āsanu sastāvdaļām.
3. Kad cilvēks nepareizi strādā ar muskuļiem, pārlieku sasprindzinās. Vēl viena vienkārša acīmredzama korekcija. Piemēram, Džanu Širšāsanā vai Budžangāsanā daudziem ir tieksme sasprindzināt seju. Tas notiek neapzināti, no spriedzes vai „ļoti cenšoties”. Daudzi sasprindzina seju un plecus aktīvas Prānājāmas laikā (Kapalabhati, Bhastrika, retāk- aizturot elpu). Cita muskuļu kļūda – mugurkaula sagriešana ar spēku, tas ir ļoti bīstami un var būt traumējoši. Piemēram, Ardha Matsjendrāsanā un Parivritta Trikonāsanā roku uzdevums ir atbalstīt, nevis papildus veikt korpusa sagriešanu un tā ir ļoti liela atšķirība.
4. Kad cilvēks ir aizmaldījies. Diemžēl, uzmanības novēršana ir daudz grūtāk pamanīt no malas (ja mēs runājam par pasniegšanu) vai novērot iekšējo (ja runa ir par personīgo praksi). Taču, kad cilvēks sāk ar skatienu klīst apkārt zālei un apskatīt citus praktiķus, tad pavisam noteikti viņam trūkst uzmanības konkrētās āsanas pareizai izpildei. Tāda uzvedība ir skaidra liecība par „izgāšanos”.

KOREKCIJAS METODES

• Kad stāvoklis ir kļūdains – tūlīt pat izlabojam. Tas nenozīmē „izmainīt pozu lēcienā” (viena no sliktākajām idejām jogā vispār). Ir jāizanalizē, kur ir kļūda un jānosaka, vai var veikt korekcijas neizejot no pozas, neatgriežoties sākuma pozīcijā.  Ja var, akurāti, neizmainot elpošanas ritmu, mainām stāvokli pozā.
• Ja ir nepieciešams iziet no pozas, atgriezties sākuma stāvoklī un sākt visu no gala, tā arī darām. Sekojam līdzi sinhronai elpošanai un ķermeņa kustībām. Apmācības procesā (iesācējiem) pavisam noteikti daudz labāks ir otrais variants, jo ķermenis atcerēsies pareizu muskuļu kustību secību.  Ja kļūda atkārtojas, tad noteikti izejam no pozas un sākam visu no sākuma.
• Ja ir nepareiza elpošana: analizējam, „kas traucē” elpot pareizi. Ja vienkārši „aizmirsa” (traucē prāts) pārejam uz pilno jogisko elpošanu, kas nepieciešama āsanā. Ja „traucē ķermenis”, teiksim krūškurvis ir saspiests vai ir muskuļu pārslodze, domājat tālāk. Ja pozā krūškurvis ir saspiests, piemēram Ardha Matsjendrāsana vai Garudāsana, pilna jogiskā elpa netiek praktizēta, mēs vienkārši pēc iespējas palēninām elpu.  Ja jūs nespējat elpu padarīt lēnu un dziļu uz tā rēķina, ka esat saspringti fiziski un jums ir grūti pozā, bet muskuļi dreb, jūs acīmredzami darāt kaut ko nepareizi un te problēma vairs nebūs elpošanā, bet pašā pozas izpildē. Ir jāatgriežas daudz komfortablākā stāvoklī vai jāiziet no pozas pavisam un jāatpūšas pirms nākamā mēģinājuma izpildīt pozu (ja tas ir pieņemami).
• Saspringums muskuļos, kuriem nebūtu jāieslēdzas. Tūlīt pat izejam no pozas. Vairāku elpošanas ciklu garumā noturam šo rajonu atslābinātu, „atceroties” pareizu stāvokli. Tālāk (vairāku nākošo nodarbību laikā) sekojam līdzi tam, lai kļūda tiktu izlabota. Pēc tam – aizmirstam par šo problēmu! Nodarbību laikā galvai ir jābūt tukšai, citādi mēs nodarbojamies ar vingrošanu, nevis jogu. Šerloks Holmss nezināja, vai Saule griežas apkārt Zemei vai Zeme griežas apkārt Saulei, jo tas nebija svarīgi viņa darbam. Tas pats ir ar jogu, nav noderīgi galvā risināt dažādas āsanu precizitātes, izpildījuma nianses. Ja jūs regulāri izpildāt tās pareizi un vēl jo vairāk, ja tās „strādā” (pirmie 3 punkti nākamajā sarakstā). Domāšanas process faktiski nozīmē muskuļu saspringumu, un otrādi.
• Uzmanības novēršanās. Nodarbojoties ar jogu, tādus brīžu izsekot ir ļoti svarīgi un maigi, bet uzstājīgi atgriezt uzmanību atpakaļ uz praksi. Pasniedzējs var gandrīz nemanāmi un neuzbāzīgi (neaizvainojot cilvēka cieņu ar izsmieklu) atgriezt skolnieka uzmanību atpakaļ pie viņa prakses.

KAD „LABOT” POZU NEVAJAG UN NEVAJAG ĻAUTIES „KOREKCIJAI” NO MALAS

1. Kad jūs ieņemat pozas galējo stāvokli, tas ir jānofiksē (jāiegaumē ar ķermeni) un jānotur neizmainot. Tā ir galvenā Hatha jogas ideja. Katru āsanu nosacīti var iedalīt 3 daļās: ieiešana pozā (iekārtošanās), noturēšana un izeja no pozas (atgriešanās sākuma pozīcijā vai stāvokļa maiņa uz citu, teiksim daudz advancētāku pozas variāciju vai pretēji – uz otru pusi. Tad lūk, noturēšanas fāzē nekāda „iekārtošana” vai „labošana”, (kura pēc loģikas taču ir bieža parādība) ir nepieļaujama. Noturot āsanu, ir jāsastingst un jāvirza visa uzmanība iekšup, jau advancētā prakses līmenī – „jāievelk” maņu orgāni, lai nonāktu Chitta Vrittti Nirodha stāvoklī jeb mentālajā pauzē.  Uzmanībai ir jābūt vai nu uz „strādājošās” ķermeņa daļas (iesākuma līmenis), vai jāsakoncentrējas uz Drišti (koncentrācijas punktu). Taču tā nekādā gadījumā nevar klīst pa ķermeni vai vēl sliktāk, apkārt pa zāli, vai smagākā gadījumā vispār ārpus nodarbību telpas. Ir skaidrs, ka jebkura iejaukšanās iekšēji (patstāvīgi koriģējot pozu) vai ārēji (pasniedzēja korekcija), šeit, vidējā pozas stāvoklī, āsanas „sirdī” ir pilnīgi neloģiska un neharmoniska. Mēģināt „labot” pozu vai cilvēku šajā vidus posmā ir tas pats, kas rallija braucējam piedāvāt nomainīt riepas, kad viņš traucas pa trasi lielā ātrumā un mēģina izbraukt asu līkumu.
2. Kad jūs jūtat, ka komforta robeža un līmenis pozā ir sasniegts, poza izpildās ar nelielu spriedzi, bet bez asām sajūtām un jūs varat vēl vairāk. Pasniedzējiem. Ja jums liekas, ka jūs redzat, ka „students var vairāk.” Abās situācijās darbība ir sekojoša – NEDARIET NEKO! Riskēšu šķist pamācošs savā perfekcijā, bet atkārtošu: ir acīmredzami, ka jogā „vairāk nenozīmē labāk!” Kāpēc? Pārlasiet rakstu vēlreiz. Un vēl secinājumi: jogas āsanas nav treniņu secības, kas domātas muskuļu trenēšanai. Tie ir statiski ķermeņa stāvokļi, kas iedarbojas uz iekšējām struktūrām (iekšējiem orgāniem, hormonālās sekrēcijas dziedzeriem, kā arī enerģijas centriem – čakrām). Tāpēc faktiski nav svarīgi, cik „dziļi” cilvēks veic visus nepieciešanos procesus. Atslābināšanās, turklāt, gan mentāla, gan fiziska ir nepieciešamais faktors veiksmei.
3. Kad jūs jūtat, ka patīkamais stāvoklis „strādā”. Tas ir ļoti smalks mirklis, kura izpratne notiek tikai ar daudzgadēju pieredzi vai ja jums ir īpašās dotības. Tagad cilvēku ar tādu paranormālu jūtīgumus (tā nav diagnoze) ir arvien vairāk.  Ja jūs esat iegājuši pozā un pēkšņi sajūtat spēku pieplūdumu, komfortu šajā stāvoklī, „svaiguma vilni” (par to ļoti pārliecinoši un skaidri raksta A.Siderskijs un M.Čia), čakru atmošanos, emocionālo ekstāzi (prieku bez īpaša iemesla), citas neparastas sajūtas, viss norāda uz to, ka jūs esat atraduši pareizo pozas stāvokli. Es nepiedāvāju pozā „ķert kaifu”, taču katrā āsanā ir kāds 100% trāpīšanas punkts un to ir jāiemācās noķert, principiāli neiesaistoties emocionāli blakus efektos, ja jūs baidāties kļūt atkarīgi no tādām izmaiņām apziņā.
4. Ir skaidrs, ka pozas korekcija no atrastā 100% trāpīšanas stāvokļa aizvedīs jūs no patiesības. Kurš nomainīs atrasto dimantu pret stikla gabaliņu? Diemžēl jūs nevarēsiet uzzināt, kas iekšēji notiek ar citiem praktizētājiem āsanā. To var novērot tikai attiecīgajā brīdī (ja cilvēku āsanā pēkšņi pārņem drudzis, tā ir prāniskā atmošanās). Ir vieglāk iemācīties izsekot „trāpīšanu” pašam, to veicina uzmanīga prakse klusumā un vientulībā, tā ir vieglāk izsekot līdzi šīm smalkajām niansēm.  Starp citu, ne vienmēr „pareiza” ķermeņa novietošana āsanā ir limits. Bieži vien tas ir kaut kur pa vidu starp stāvokli, kurā jūs nejūtat neko (un iekšējā balss saka priekšā, ka jūs „nestrādājat”) un maksimāli jums šodien pieejamā pozas versija (kas izsauc asu diskomforta sajūtu, elpošanas ritma traucējumus, bieži muskuļu trīcēšanu). Ir pasniedzēji, kas stūrgalvīgi mēģina savus klientus iedzīt galējā, maksimālā pozas variantā, garantējot viņiem lūzuma praksē, muskuļu sāpes , blokus un iespējams pat traumas. Atšķirīgiem cilvēkiem strādā atšķirīgi ķermeņa stāvokļi (izejot no pozas dziļuma), tāpēc divi cilvēki, kas ieņēmuši atšķirīgus ķermeņa stāvokļus āsanā, var vienlaicīgi sajust to, ka poza strādā. Tāpēc nav jēgas izpildīt pozu tā, kā to dara kāds cits, vai pieprasīt no skolniekiem vienādu izpildījumu. Joga nav  lēta un banāla lieta, kā arī ne vingrošana, kā var izrādīties iesācējam.
5. Un visbeidzot, diezgan banāli. Gadās, ka pieskāriens un labošana no pasniedzēja puses, īpaši, ja tas ir pretējais dzimums, ir iemesls, lai atbalstītu/uzturētu skolnieku. Tas ir ļoti smalks moments, kur emocionālais atbalsts, kuru reizēm nav iespējams atšķirt no flirta vai seksuālas agresijas. Manā izpratnē, lai izvairītos no iespējamās nesaprašanās, kā arī, lai neradītu iemeslu gaidām un nenovirzītu studentus no galvenā mērķa, no pieskārieniem vienmēr var izvairīties.  Ja jūs uzskatiet, ka pasniedzēja pieskārieni ir nevēlami, tad pasakiet viņam par to pēc nodarbības.

Prakse rāda, ka augstākminētās kļūdas pieļauj daudzi, jo  uzskaitītie padomi bieži aizmirstas.

Avots: https://hanuman.ru/blog/yoga-dlya-nachinayushchikh/korrektsiya-v-asanakh-chto-mozhno-i-chto-nelzya