Pirms vairākiem gadiem, Nepālas glavaspilsētā Kathmandu, manās rokās nonāca unikāla grāmata – The Dalai Lama’s Secret Temple. Tobrīd es vēl neapzinājos, cik nozīmīga un vērtīga informācija ir manās rokās. Tikai vēlāk, lasot šo grāmatu un pētot tās ilustrācijas, es sajutu bijību un apzinājos, cik ļoti man ir paveicies, ka spēju to visu redzēt, lasīt un sajust.
It īpaši tāpēc, ka jau tobrīd Tibetas Joga bija daļa no manas dzīves, un šī grāmata ir viens no retajiem un autentiskajiem avotiem, kas sniedz informāciju par šo tantriskā budisma mācību. Un bija tik neticami, vingrinājumus, ko pildījām kopā ar skolotājiem, ieraudzīt grāmatā. Jāpiebilst, ka Tibetas jogas vingrinājumus ieraudzīt grāmatā, vai izlasīt kādu autentisku aprakstu par tiem tiešām ir ļoti liels retums, jo tāpat kā šis templis, arī visa Budisma tantriskā mācība tiek turēta lielā slepenībā. Šajā grāmaā ir apkopota informācija par unikālu svētu vietu Tibetā, Lhasā. Lukhangas templis ir Budistu templis Tibetā; to rotā brīnumaini tantriskie gleznojumi, kas ir unikāla Tibetas kultūras vēsturiskā mantojuma sastāvdaļa. Būtībā šo templi ir paredzēts redzēt vien Dalai Lamas acīm, parastiem mirstīgiem, tas vienmēr ir bijis slēgts. Taču vienam amerikāņu fotogrāfam izdevās tur iekļūt, un šos unikālos gleznojumus iemūžināt fotogrāfijās. 1986. gada pavasarī, Tomas Lairds ieradās Tibetā un nonāca Lukhangas templī, Lhasā. Amerikāņu fotogrāfs bija viens no pirmajiem rietumniekiem, kurš jebkad ticis ielaists šajā templī. Turklāt viņam tika dota atļauja arī fotografēt. Šo templi radīja 5.tais Dalai Lama, lai tas kalpotu par privātu meditācijas templi viņa sekotājiem. 6. Dalai Lama bija tas, kas viņu radīja tādu, kāds tas ir tagad. Lukhangas templis ir viens no rūpīgāk slēptiem Tibetas civilizācijas dārgumiem. Tā augstākajā stāvā, uz kuru vēd pulētas koka kāpnes, atrodas maza istaba, kurā Tibetas Dalai Lamas nodevās ilgstošai meditācijai vientulībā jeb retrītam. Pirms trim gadsimtiem nezināms mākslinieks sienas apgleznoja ar unikāliem zīmējumiem, kuri iedvesmoja Dalai Lamas ceļā uz apgaismību. Tāpat kā Siksta Kapellas Romā zīmējumi sākotnēji bija paredzēti tikai Pāvesta acīm, arī šie gleznojumi bija zīmēti tikai priekš Dalai Lamas, tāpēc ļoti ilgu laiku vienīgie cilvēki, kas šos zīmējumus tiešām redzēja, bija Dalai Lamas un viņu asistenti.
Grāmatas priekšvārdā, Viņa Svētība 14.Dalai Lama dalās savās atmiņās par to, kā jaunībā stāvot uz Potalas pils jumta ar binokli lūkojies uz Lukghang templi un ezeru, kas to ieskauj. Diemžēl Viņa Svētībai bija jāpamet Tibeta, pirms viņam bija iespēja apmeklēt šo templi, un tikai dzīvojot Indijā, viņa skolotāji pastāstīja kāds templis izskatījās iekšpusē.
Kādreiz šim templim varēja piekļūt vien ar laivu, šodien uz to ved arī mazs ķīniešu stila gājēju tilts, pa kuru to apmeklēt steidz vietējie un ārzemju svētceļotāji un tūristi. Pirms Tibeta nokļuva Ķīnas sastāvā 1950.gados, šo templi (tikai apakšējos stāvus) publikai bija atļauts apmeklēt vien Tibetiešu ceturtā mēneša pilnmēness dienā – datumā, kad tiek svinēta Buddhas Šakjamunī dzimšana, nāve un apgaismība. Šajā īpašajā dienā svētceļotāji no visas Tibetas pulcējās, lai veiktu ziedojumus Lu jeb nāgām – ūdens čūsku dievībām, kas simbolizē pārticību un kurām šis templis patiesībā ir veltīts. Tibetieši godāja šīs divdomīgās būtnes ne tikai ar ezotēriskiem rituāliem, dejām un dziesmām, bet arī ar čang – alkoholisku dzērienu, kas tiek gatavots no raudzētiem miežiem. Savā entuziasmā, apreibušie svētceļotāji bieži krita laukā no laivām, kuras mēģināja nogādāt viņus atpakaļ uz sauszemes.
Jogiskā disciplīna, kas attēlota šajos sienu gleznojumos, ir zīmēti balstoties uz Njingmas meditāciju meistara, Rigdzin Pema Lingpa (1450-1521) instrukcijām, un ir tantriskā Budisma augstākā līmeņa mācība, precīzāk Dzogčens. Viņa Svētība Dalai Lama skaidro, ka šīs advancētās tehnikas tradicionāli tika turētas noslēpumā, jo to izpilde bez skolotāja vadības var būt kaitīga gan praktizētāja ķermenim, gan prātam. Pareizā kontekstā, prakse, kas attēlota uz tempļa sienām, var atbrīvot cilvēku no visām ciešanām. Iepazīstinot pasauli ar šiem zīmējumiem, Dalai Lama cer, ka ar autentiskas un patiesas informācijas palīdzību palīdzēs kliedēt visus aplamos priekšstatus un stereotipus par tantru. Viņa Svētība atzīst, ka viņam šie zīmējumi ir nevis mākslas darbs, bet gan pamudinājums un iedvesma garīgai praksei. Sienu gleznojumu uzdevums bija vadīt Dalai Lamas viņu ceļā uz apgaismību.
„Kad ieraudzīju šos zīmējumus, es biju apburts. Šīs krāsas – rozā, zelts, balts un zilais…”atzīst fotogrāfs Lairds. Tieši šīs toņu gammas rotā tempļa sienas. Zīmējumos bija attēloti jogi, kuri demonstrē jogas pozas, 84 tantriskie meistari, Budas, ūdenskritumi, meži, dzīvnieki un ļoti daudz simbolu, kurus fotogrāfs neatpazina. Pēc divdesmit gadiem Kalifornijā, Lairds bija viesnīcā Kalifornijā, un rādīja šīs fotogrāfijas Viņa Svētībai Dalai Lamam, kurš pats šajā templī nemaz nav bijis iekšā. Skatoties uz šīm fotogrāfijām, Viņa Svētība sniedza plašus komentārus par to, kas šajos zīmējumos ir attēlots. Sienu gleznojumos ir attēlotas arī dažas no Budisma slepenām tantras praksēm: vienā zīmējumā, jogs, kurš ir nomiris, pārnes savu garu uz kailu pāri, kuri attiecīgajā brīdī nodarbojas ar seksu; noslēpts citā stūrī, atrodas mazs kristāls, kuru apņem varavīksne, kas simbolizē apgaismību.
Lairds ir fotogrāfējis Tibetas gleznojumus jau vairākas dekādes un viņam ir visplašākais šo bilžu arhīvs pasaulē. Kad viņš 19 gadu vecumā pirmo reizi ieradās Nepālā, viņš iemīlējās šajā valstī un kultūrā. Nodzīvojis šajā zemē vairāk nekā 30 gadus, viņš kļuva gan par fotogrāfu, gan žurnālistu, gan Himalaju kalnu gidu. Kad 80 tajos Tibeta kļuva pieejama tūristiem, viņš nekavējoties devās uz Potalas pili, kas kalpoja par V.S. Dalailamas ziemas rezidenci un ezera vidū, Potalas aizmugurē, un atklāja Lukhangas templi.
Par Lukhangas ezera un tempļa rašanos klīst īpaša leģenda. Tā stāsta par īpašu piektā Dalai Lamas, kurš valdīja Tibetā no 1642-1682.g., vīziju. Potalas pils celtniecības laikā, materiāls pils sienām tika izrakts zem akmeņainā balsta, kas šobrīd kalpo par Potalas pils pamatiem. Pakāpeniski izveidojās liela bedre, kura piepildījās ar ūdeni no pazemes avotiem. Leģenda stāsta, ka tajā laikā Lumo, sieviešu Nāga apmeklēja piekto Dalai Lamu viņa meditācijas laikā un brīdināja par Nagas pirmatnējās apmešanās vietas iznīcināšanu.
Dalai Lama zvērēja, ka tad, kad Sarkanā pils – Potalas pils pamats, būs pabeigts, viņš uzcels īpašu templi nāgām ezerā, kurš izveidojies virs apgānītās zemes. Diemžēl piektais Dalai Lama nomira nerealizējot līdz galam šo savu solījumu, tāpēc tas bija jādara viņa nākamai inkarnācijai, 6.tajam Dalai Lamam – Tsangyang Gyatso.
Sestais Dalai Lama tika kronēts Lhasā, 1697.gadā. Daudz mazāk, kā citi viņa priekšgājēji, viņš tiecās pēc saviem reliģiskajiem un ceremoniālajiem pienākumiem. Tsewang Gyatso bija vienīgais no Dalai Lamām, kurš atteicās no saviem mūku solījumiem. Integrējot garīgās vīzijas ar pasaules baudām, viņš sacerēja mistiskas mīlas dziesmas, un izklaidēja ar tām savas mīļākās Lukhangas ezera krastā, aiz Potalas pils. Nav precīzas ziņas par to, kad Lukhangas templis tika pabeigts, taču informācija liecina par to, ka lielākoties tā izskatu ietekmēja tieši sestā Dalai Lamas un viņa skolotāja, Desi Sangje Gjamtso vīzijas. Atspoguļojot 17.gadsimta kulturālās un politiskās ietekmes, Lukhang templis apvieno sevī Tibetas, Ķīnas un Mongoļu arhitektūras elementus. Lūkojoties uz templi no Potalas pils jumta, templis parādās no ūdens kā trīsdimensiju mandala -Budistu visuma mikrokosmisks attēlojums.
Lukanghas tempļa pirmie divi stāvi ir veltīti ūdens gariem Lū jeb nāgām. Visā Āzijā, šīs čūskveida būtnes tiek uzskatītas par lietus un auglības dievībām. Vēl šodien zemnieki nes ziedojumus uz Lukhangas ezeru, lai pielūgtos labu ražu. Ezotēriskā līmenī, nāgas tiek uzskatīti par garīgo zināšanu sargātājiem. Lukhangas tempļa pirmajā stāvā, altārī atrodas čūskveida dievības nāgas – Maldrozichena atveidojums zeltā, kura sieviešu emisārs apmeklēja piekto Dalai Lamu viņa meditācijas laikā. Stāvs augstāk ir mājvieta apzeltītai Nagendraradža statujai; tā ir forma, kuru ieņēma Buddhas Šakjamunī, lai pieradinātu Nāgas pazemes valstību. 9 čūskas, kas paceļas virs viņa galvas, simbolizē deviņu Nāgas karaļu konversiju.
Dienvidu un austrumu sienas vidējā stāvā attēlo ainas no populārās Tibetiešu operas „Pema Obar”. Drāma stāsta par Tantriskā meistara Padmasamhavas agrākās reinkarnācijas ceļojumu uz Nāgu zemūdens pasauli, kur viņš atguva vēlmju piepildošu dārgakmeni – simbolu Tibetas budismā, kas simbolizē cilvēku psihes apslēptās spējas.
Simboliski, Nāgas, kuri atrodas tempļa zemākajos stāvos, apsargā tempļa lielāko dārgumu – Dalai Lamas privāto meditācijas telpu augstākajā stāvā. Lai arī Ķīnas kultūras revolūcijas laikā daudzas no Lukhangas tempļa statujām tika iznīcinātas, šie sienu gleznojumi mistiskā veidā nav nopietni sabojāti.
Lai arī Tibetas māksla iekļauj sevī plašu vēsturisko un reliģisko tēmu spektru, Budisma Tantras mistiskās prakses vienmēr tika nodotas mutvārdu veidā no skolotāja māceklim. Vienīgi Lukhangas tempļa sienās šīs slepenās jogiskās prakses ir tik brīvi pieejamas. Ilustrējot garīgās prakses, kuras piekopa Dalai Lamas savā ceļā uz apgaismību, šīs sienas sniedz unikālu ieskatu Ņingmas tradīcijas slepenajās praksēs.
Gleznojumi ilustrē metodes, kuras, kā tic praktizētāji, ātri ved uz garīgo atmošanos. Ziemeļu sienā, gleznojumi koncentrējas uz jogiskām tehnikām fiziskā ķermeņa smalko esenču transformēšanai, un iekšējās mandalas jeb čakru un enerģētisko kanālu attīstībai. Rietumu siena attēlo Dzogčen tradīcijas prakses, kurās prāts tieši apzinās tajā mītošo Budas dabu. Tantrisko meistaru portreti, kas nosedz austrumu sienu, svin līdzjūtību un garīgās spējas, kuras spontāni rodas no to metožu praktizēšanas, kas attēlotas uz pārējām sienām.
