Kad es pirmo reizi saskāros ar terminu „skolotājs” budisma mācībā, pirmie vārdi, kas raksturoja šo savstarpējo saikni ar skolotāju bija pazemība, pilnīga uzticēšanās un paļaušanās. Tas bija 2006.gads, kad es klausot sirdsbalsij un tobrīd nesaprotamām emocijām, biju devusies uz savu pirmo Tibetas Budisma retrītu, lai gan pirms tam par Budismu biju dzirdējusi vien Pētera Kļava lekcijās un godīgi sakot, maz ko sapratu no visa tā, ko viņš savās lekcijās runāja. Jā, tieši Pētera Kļavas lekcijā es pirmo reizi dzirdēju par savu skolotāju, kurš tika raksturots kā saule. Tajā brīdī man šie vardi bija vien tukša skaņa, bet viss mainījās, kad sastapāmies aci pret aci. Es pat nespēju noraksturot tās sajūtas, kas tobrīd manī raisījās, es zināju vien to, ka šim cilvēka, kuru redzu pirmo reizi mūžā, esmu gatava sekot kaut uz pasaules malu. Mājinieki, protams, to dēvēja par hipnozi, reliģisko acu aizmālēšanu, sektantismu utt, jo mana kļūšana par budistu vienas dienas laikā viņus, protams, šokēja, bet es biju laimīga. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Tajā brīdī es to protams, neapzinājos, bet ar šī brīža sajūtām, es varu teikt, ka bija noticis tas, par ko Buddha ir runājis savās mācībās. Skolotājs atnāk pie mācekļa tad, kad skolnieks ir tam gatavs. Pēc šī pirmā retrīta, kas sagrieza kājām visu manu dzīvi, es sekoju šim skolotājam uz Londonas Budisma Centru, kurš viņš tobrīd un vēl joprojām strādāja, un pavadīju tur aptuveni gadu. Neliekuļojot varu teikt, ka, lai gan man bija vien knapi pāri 20 un es tikko biju atteikusies no maģistra studijām  Latvijas Universitātē, lai studētu budismu Londonā un kalpotu savam skolotājam,  tas bija laimīgākais laiks manā dzīvē. Vēl šobrīd melanholiskos brīžos, kad šķiet gribas atgriezties kaut uz mirkli tajā dzīves brīdī, kad jutos vislabāk, visdrošāk, vispiepildītāk, atskārstu, ka tas ir laiks, ko esmu pavadījusi kopā ar savu skolotāju – pirmais retrīts Drustos, ko organizēja Ganden centrs, mans laiks Londonā, kur ar lielāko prieku no rītiem mazgāju grīdu, lai vakarā klausītos skolotāja mācībās, mans pirmais svētceļojums uz Indiju 2007. gadā pa visām Buddhas svētvietām, sākot ar dzimšanas vietu Lumbini, kur pieņēmu laicīgā cilvēka jeb pratimokšas  solījumus,  sarnāti, kur buddha sniedza savu pirmo mācību, Bodgaju, kur Budda sasniedza apgaismību, gan vietu, kur Buddha aizgāja paranirvānā.  Kopš brīža, kad ierados Drustos uz savu pirmo retrītu baltā kleitā, lai mācītos meditēt, ir pagājuši jau gandrīz desmit gadi, bet visu šo laiku skolotājs vienmēr ir bijis blakus, lai atbalstītu. Brīžos, kad vajadzīgs padoms, viņš ir tikai viena zvana attālumā un izskaidrot to fenomenu, ka tieši viņš ir tas, kas spēj uzmundrināt, iedvesmot un pamācīt nepārmetot, es spēju tikai ar sajūtām sevī, kas saka – uzticies, paļaujies, sajūti ar sirdi.

Foto: Kopā ar savu pirmos Tibetas Budisma skolotāju Geshi Tashi Tsering Indijā, Bodgayā, vietā, kur Buddha sasniedza apgaismību.  2007.gads.

Savās mācībās Buddha daudz runā par to, cik grūti ir atdzimt kā cilvēkiem, cik grūti ir sastapties ar Buddhas mācību Dharmu, bet visgrūtāk mums ir atrast uzticamu skolotāju. Es jūtos neizsakāmi laimīga un priviliģēta, ka mans garīgais meklēšanas ceļš sākās tieši ar šo soli – sava skolotāja sastapšanu. Ir cilvēki, kuri savu Guru meklē visu mūžu, apzināti un nerimstoši, bet viņš mani atrada pats.

Kopš tā brīža esmu sastapusi ļoti daudz pseido skolotāju, cilvēku, kas „grib” būt skolotāji un tikai nedaudz patiesas mīlestības pilnas būtnes, kuras var nosaukt ne tikai par guru, bet apgaismotām būtnēm.  Tā kā mans budisma skolotājs bija pirmais tibetiešu mūks, ko savā dzīvē sastapu, tad automātiski savā galvā pieņēmu, ka visi mūki ir kā viņš, ka tikai cilvēka vizuālais tēls – sarkanais apģērbs ir kā zīme viņa prāta skaidrībai un viedumam.  Šis ilūzijas plīvurs ātri izzuda brīdī, kad ilgāku laiku padzīvoju Indijā un Nepālā.  Tieši tur izpratu Buddhas padomu pārbaudīt savu skolotāju, pirms akli paļauties un uzticēties, jo Buddhas vārdu valkā daudzi, bet cik daudzi ir patiesi pieredzēji šo mācību savā dzīvē un garīgajā praksē? Kā gan tu vari mācīties meditēt no cilvēka, kurš par meditāciju ir lasījis tikai grāmatās, bet nav mēģinājis  meditēt pats?

Foto: ar Viņa Eminenci Garčenu Rinpoči, kuru uzskatu par savu saknes Guru. Rīga, 2008.gads.

Buddha mudināja ne tikai skolotājus, bet arī viņa paša vārdus pārbaudīt caur savu pieredzi, nevis vienkārši uztvert kā neapgāžamu patiesību. Par to, cik svarīgi ir atrast savu īsto skolotāju un Guru runā arī Viņa Svētība Dalai Lama. Viņa Svētība Dalai Lama ir pieminējis guru kvalifikācijas analīzi. Kvalifikācija, kas nepieciešama, lai mācītu mazā rata ceļu ir triju augstāko mācību sasniegums – ētika, koncentrēšanās un viedums. Lai mācītu Mahajānu, skolotājam ir vajadzīgs kas vairāk par šo, viņam vai viņai ir jāpiemīt 10 Majtrejas Buddhas Mahajānas sutras dārgakmenis mācībās pieminētajām kvalitātēm.  Guru kvalitātes ir pieminētas arī tekstā 5 panti par paļaušanos uz Guru, Lamas Tsongkhapas komentārā šim tekstam Visu cerību piepildījums, kā arī Guru pudžas tekstā, vietā, kur tiek slavinātas guru īpašības – labi disciplinēts ķermenis, runa un prāts; vieda gudrība un tolerance, patiess, taisns prāts bez viltībām slēpt paša kļūdas un 10 iekšējās kvalitātes, kas nepieciešamas, lai mācītu augstākās jogas tantru un 10 ārējās kvalitātes, kas nepieciešamas, lai mācītu zemāko tantru.

Tibetas Budisma skolotājs Lama Zopa komentējot šo uzsver, ka „Neskatoties uz to vai tu vari ieraudzīt visas šīs kvalitates skolotājā vai nē, pati būtība ir, lai tev būtu skolotājs,kurš akcentē ētiku. Viena svarīga pamata, fundamentāla kvalitāte, kurai ir jāpiemīt skolotājam, ir ētikas akcentēšana – pratimokšas, boddhisattvas un tiem,kuri praktizē tantru, tantras solījumi. Skolotājs, kurš neizceļ ētisku uzvedību, nevar vadīt mācekļus pat uz labu atdzimšanu nākamajās dzīvēs, kur nu vēl uz atbrīvošanos no samsāras un apgaismību.”

Buddha savās mācībās ir teicis – Atrodi skolotāju un paļaujies uz to! Arī visu laiku slavenākais Tibetas Buddisma stāsts par Milarepu un Mārpu savā ziņā stāsta par paļaušanos uz savu guru, par pilnīgu uzticēšanos skolotājam un viņa mācībai.

Kas ir tas motivējošais faktors, kas liek mums ilgoties pēc sava skolotāja? Ošo ir teici, ka cilvēks vēlas tikt kontrolēts un vadīts, lai noņemtu atbildības slogu no saviem pleciem.  Iespējams, daļa taisnības šajā apgalvojumā ir, bet mana pieredze rāda, ka atrodot savu skolotāju tu vienmēr jūties drošībā, jo zini, ka neesi viens. Un šī drošības sajūta ir tā, pēc kuras tiecamies jau no savas dzimšanas un kura mums ir svarīga līdz pat pārdzimšanas brīdim.

Bet ko darīt, ja guru pats neuzrodas uz durvju sliekšņa?

Jāpraktizē, jāpraktizē, jāpraktizē, lai uzkrātu nopelnus un radītu karmu sava guru sastapšanai.

Lama Zopa ir teicis: ”Visaugstākais, vissvarīgākais labums, ko mēs varam piedāvāt citām dzīvajām būtnēm ir radīt cēloņus viņu apgaismībai, pilnīgai  visu ciešanu pārtraukšanas un  realizācijas īpašību sasniegšanai. Lai varētu veikt šo darbu visu dzīvo būtņu labā pilnīgi, bez kļūdām, vispirms tev pašam ir jāsasniedz apgaismība.”  Kad meklējat savu skolotāju, un ne tikai tad, atcerieties par šiem vārdiem.

Titulfoto Nikolaja Rēriha glezna Milarepa