Ja interesējaties par jogu vairāk kā tikai par fizisku nodarbi, viena no pirmajām filozofijām, ar ko saskarsieties, ir „astoņas pakāpes”.
Ja iepriekš esat nodarbojušies ar jogu, zināt vismaz vienu no tiem, āsanas jeb pozas, varbūt arī prānajāmu jeb elpošanas vingrinājumus un djānu jeb meditāciju.
Šīs astoņas jogas pakāpes jeb sastāvdaļas aptuveni pirms 2 tūkstošiem gadu „Jogas sūtrās” izklāstījis indiešu jogs Patandžali. Sūtras ir praktisks ceļvedis, kas palīdz virzīties uz jogas mērķi – nomierināt prātu, lai pieredzētu stāvokli ārpus meditācijas, samādhi. Samādhi ir stāvoklis, kad esam pilnībā iegrimuši savā patiesajā „ES”, un tas mūs ved pretī atbrīvošanai.
Patandžali šo astoņu soļu jogu nosauca par aštanga jogu. Ašta nozīmē astoņi, ānga – pakāpe (nedrīkst sajaukt ar dinamisko hatha jogas praksi, ko dēvē tāpat).
Ja vēlamies iepazīt savu dziļāko „Es”, Patandžali piedāvā garīgās attīstības kāpnes, astoņas pakāpes, kas piešķir mūsu gājumam noteiktu struktūru. Šeit nav jāievēro noteikta pakāpju secība, toties ir noteikti jāņem vērā katra indivīda konkrētās vajadzības”.
JĀMA – UZVEDĪBAS NORMAS
Patandžali stāsta, ka atturība palīdz sasniegt jogas mērķi. Jāma ir veids, kā attīrīt savu uzvedību. Tā aicina nezagt, būt patiesam jeb nemelot, nekaitēt, ievērot seksuālo atturību un izvairīties no alkatības.
NIJĀMA – IEKŠEJĀS NORMAS
Tas ir šķīstums, apmierinātība, askētisms, sevis izzināšana un Dieva pielūgsme. Patandžali nav radījis Jāmu un Nijāmu morālu apsvērumu dēļ. Tie ir tikai nosacījumi, lai nodrošinātu, ka mūsu prātā ir iespējami mazāk traucēkļu un varam vieglāk sasniegt samādhi (meditatīva iegrimšana sevī, astotā pakāpe). Diez vai mums izdosies rast mieru un meditatīvu stāvokli, ja pavadīsim laiku melodami, zagdami, nogalinādami un ļaudamies iekārei.
ĀSANA – POZA
Patandžali laikā tās bija stabilas un ērtas pozas meditācijai. Kopš tā laika uzskati ir mainījušies un vairums cilvēku pa jogu uzskata tieši āsanas – hatha jogas praksi, lai saglabātu veselu ķermeni un mierpilnu prātu.
PRĀNĀJĀMA – KONTROLĒTA ELPA
Patandžali apgalvo, ka ir jāpārvalda elpošana, lai stiprinātu sava patiesā „Es” būtības izpratni. Ar noteiktiem prānājāmas vingrinājumiem tiek iznīcināts plīvurs, kas aizsedz iekšējo gaismu, un prāts spēj pievērsties dhāranai (koncentrēšanās, sestā pakāpe).
Tiek uzskatīts, ka tādi izplatīti paņēmieni kā udžāji elpa, attīrošā elpa, bhastrika jeb kalēju plēšu elpa u.c. ir radušies vēlāk, līdz ar tantras uzplaukumu 8.gs. mūsdienās ar prānajāmu nodarbojamies arī, lai rastu enerģijas kanālu (nadi) līdzsvaru un nomierinātu prātu.
PRATJĀHĀRA – MAŅU KONTROLĒŠANA
Patandžali skaidro, ka pratjahāra nozīmē novērst maņas no ārējiem objektiem, lai tās pilnībā pārvaldītu. Pratjāhāras paņēmieni nomierina un spēcina prātu, lai pavērstu iespēju uz samādhi. Pratjāhāra ir pretstats mūsdienu pasaules patstāvīgajiem maņu stimuliem. E-pasta signāls, uzmācīgās reklāmas, iecienīto smaržu aromāts, fona mūzika lielveikalā – tas viss liek mums koncentrēties ārpus sevis. Meditācijā ir jāvērš visa uzmanība iekšēji, tāpēc jogas nodarbībās, lai sāktu pievērsties pratjāhārai , jāmēģina koncentrēties tikai uz savu elpu un ķermeni, nevis jālūkojas apkārt.
DHĀRANA – KONCENTRĒŠANĀS
Tas nozīmē vērst uzmanību tikai uz kaut ko vienu. Parasti koncentrējamies uz elpu, pauzēm starp ieelpām vai iekšēju mantru, kas palīdz tuvoties meditācijai. Patandžali nav strikti noteicis, uz ko ir jākoncentrējas. Teorētiski varat vērst uzmanību kaut uz galda spēli.
DHJĀNA – MEDITĀCIJA
Patandžali skaidro, ka dhjāna nozīmē izplest koncentrēšanos pāri punktam, kas izvēlēts dhāranā. Tātad dharāna māca koncentrēties, savukārt dhjāna stiprina uzmanību, lai tā kļūtu pietiekami spēcīga patiesā „Es” saskatīšanai. Patandžali skatījumā meditācija ir uzmanības plūsmas koncentrēšana. Mūsdienās ir izstrādāti simtiem meditācijas paņēmienu.
SAMĀDHI – MEDITATĪVA IEGRIMŠANA PATIESAJĀ „ES”
„Iegrimšana ” nozīme stāvokli, kad visa uzmanība ir pievērsta vienīgi samādhi pieredzei. Prāts un domas ir pilnībā norimuši, neatliek vietas komentāriem, sūdzībām par notirpušām kājām vai prātojumiem par to, cik ilgi vēl šādi jāsēž.
Rietumniekiem ir grūtāk izprast, kas ir patiesais „Es”. Agrāk upanišadas to skaidroja kā tīru esamību, apziņu un svētlaimi, bet Patandžali bija askēts, tāpēc svētlaime nebija viņa saraksta augšgalā. Samādhi viņu vairāk interesēja kā ceļš uz atbrīvošanu no nebeidzamā dzimšanas un nāves loka. Rietumniekiem, kas pievēršas jogai, šāda tiekšanās pēc atbrīvošanas var šķist tāla un nesaprotama, jo mūsu pasaules skatījums neietver atdzimšanu un atbrīvošanos, tomēr tas nenozīmē, ka nevaram izbaudīt Patandžali piedāvātā jogas ceļa priekšrocības.
Mēs varam radīt sev citu mērķi –ar jogas palīdzību atbrīvoties no visa tā, kas mums liedz sasniegt mieru harmoniju un svētlaimi.
Avots: Viktorija Vudhola, Džonatans Setins, “Joga ikvienam.”
