Var izrādīties, ka parasta vecmāmiņa ir daudz lielāks „jogs” nekā pieredzējis jogas praktiķis ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi.
Ko rietumu cilvēks un arī mēs praktiķi bijušajās Padomju Savienības valstīs, lielākoties, domājam par jogu? To, ka joga ir unikāla metode, ar ko kaut ko var sasniegt. Iespējams, veselību, prāta mieru, interesantus, neparastus stāvokļus vai varbūt neatkārtojamu lokanību. To visu var iemācīties.
Taču pamēģināsim uz jogu paskatīties mazliet citādāk. It kā joga nebūtu ārējais stāvoklis, bet iekšējais. Un kā tad būt ar ārējām pazīmēm, pēc kurām mūsdienu sabiedrība un pilsētas jogiskā subkultūra mēģina orientēties? Ja joga ir nevis ārējais, bet iekšējais saturs, ar kādu lineālu tādā gadījumā var pamērīt jogas zināšanu dziļumu, izpratni un pieredzi?
Manuprāt, tādas metodes, ar kuru palīdzību varētu nomērīt un pārbaudīt jogiskuma dziļuma līmeni nav. Taču ir metodes, ar kurām mēs varam pārbaudīt, piemēram, lokanību, pulsa biežumu un citas ārējās pazīmes. To visu var salīdzināt izejot no kaut kādām vispārpieņemtām normām. Pārbaudīt mēs varam tikai kaut kādas ārējās pazīmes. Saprast, iemācīji vai nē, var tikai orientējoties uz ārējām pazīmēm. Ja līdzsvaru noturi uz velosipēda, negāzies apkārt, tas nozīmē, ka vari braukt un to ir viegli noteikt pēc šī pazīmes – Tu nekrīti no velosipēda, ja krīti, tad tas nozīmē, ka prasme „noturēt līdzsvaru” vēl nav apgūta. Taču ar jogu viss nav tik vienkārši. Ar visu, ko nevaram aizsniegt pa tiešo, nav tik vienkārši.
Jogu nevar pārbaudīt, bet to, ko pārbaudīji – tā nav joga. Tā var būt pazīme, bet ne pati joga. Redzēt, ir vai nav joga, var redzēt tikai tas, kas pats sevi to ir atklājis, pilnībā pazaudējis, un pats kļuvis par jogu. Tas, kurš par jogu pats vēl nav kļuvis, mēģinās orientēties pēc ārējām, dotajam mirklim novecojošām pazīmēm. Un šajā plānā pēdējo 100 tūkstoš gadu laikā nekas nav mainījies – tā laika jogi, tāpat kā mūsdienu censoņi imitēja formu, kā maratona skrējēji skrienot pēc ārējām pazīmēm, iegūstot daudzas „balvas”, bet pašu jogu tā arī nesasniedzot, jo jogas „sasniegšana”, kā es jau minēju, piestāda palielu rēķinu – maksu par visām jūsu pazīmēm un sasniegumiem, visām jūsu vēlmēm un cenšanos, visām jūsu pieredzēm. Cena nebūt nav maza, tā ir pati augstākā. Adatas acī ar bagāžu vis neiesprauksies, tādi ir nosacījumi.
Kas ir tas iekšējais saturs par ko es runāju? Runa ir par uzmanību, par iekšējo zinātkāri. Un ar uzmanību lieta ir tāda, ka ar ārējām pazīmēm šo dziļumu nekā nepārbaudīsi. Te vienkārši var gadīties tā, ka vecmāmiņa, kas ir pārdevēja tirgū, kas vispār neko nezina par jogu, āsanām un Patandžali, ir daudz lielāks jogs, nekā praktiķis, kas vairāk kā 30 gadus nodarbojas ar jogu, ir jogas instruktors un lieliski pārzina senos rakstus, anatomiju un spēj 3 stundas nosēdēt lotosa pozā.
Ārējās formas prakse, pat visrūpīgākā, var vienkārši nekā nekorelēt ar iekšējo, un mana pieredze rāda, ka bieži vien tieši tā arī notiek.
Uzmanība, padziļināta interese par ķermeni, attiecībām, elpošanu – tas pavisam nav tas, ko varētu praktizēt, tas ir tas, kas ar jums kādreiz var notikt – patiesa, iekšēja interese. Jūsu interese, kas nekādā mērā nebūs saistīta ne ar vienu sasniegumu. Zinātkāre pa citu pusi no mērķiem, tiekšanās, piepūles utt. bet skatoties no malas, iekšējā interesē tas viss ir, bet ārējā nav.
No viltības, meliem un imitācijas neviens nav pasargāts un apdrošināts. Katrs, agri vai vēlu, pavisam noteikti satiksies ar saviem meliem. Bet, protams, var visu dzīvi „noslīpēt uznācienu”, pirmklasīgi imitējot ārējo formu. Spējot daudz no tā, ko var nodemonstrēt, bet tā arī nepieskarties tam, ko nodemonstrēt nav iespējams.
Un joga ir tieši tas, kas nepadodas demonstrācijai. Tā nav prasme, tas ir saturs. Un nevis kaut kā saturs, bet tieši tavs saturs. Neiluzorais saturs. Kā gan nekļūdīties un neuzķerties uz ārējās formas, ārējām pazīmēm un tiekšanos pēc tām?
Anatolijs Tokarskijs, psihologs, jogas pasniedzējs, bloga «ATOQi – Искренность как эликсир» autors.
http://yogajournal.ru/blogs/anatoliy-tokarskiy-/pochemu-vne-zavisimosti-ot-togo-khochesh-ty-ili-net-profanatsiya-yogi-vsegda-byla-i-ostayetsya/
Foto: facebook/adellbridgesyoga/
