Izprast biomehāniskos procesus un mijiedarbību ir veids kā līdzsvarot spēkus un enerģiju ķermenī.  Ķermeņa biomehānika noris prāta apzinātā kontrolē. Smadzenes kontrolē skeleta  muskuļus, kas kustina kaulus un locītavas, dodot muskuļiem signālu saspringt vai atbrīvoties un novietot ķermeni konkrētā jogas pozā.  Katru locītavu apņem muskuļi, kurus iedala balstoties uz kustību, ko tie rada, kad sasprindzinās vai atbrīvojas. Runājot par muskuļiem, tos parasti iedala agonistos un antagonistos, taču, ja tos iedala vadoties pēc to funkcijām, iedalījums sanāk daudz plašāks.

Muskuļu grupu iedalījums, pēc funkcijas

• Agonisti– galvenokārt vienlocītavu fāziskie muskuļi, kam piemīt koncentrisks saraušanās kontrakcijas tips.
• Sinerģisti– galvenokārt divlocītavu fāziskie muskuļi ar koncentrisku kontrakcijas tipu, kuru darbība realizējas pēc agonistu aktivācijas, nodrošina plūstošu kustību no vienas locītavas uz otru.
• Neitralizatori– muskuļi, kas likvidē liekās agonistu kustības saraujoties vai nu ekscentriski, vai izometriski.
• Fiksatori– muskuļi, kas fiksē vienu no agonistu piestiprināšanās vietām ar izometriskas kontrakcijas palīdzību pirms agonistu aktivizēšanās.
• Stabilizatori– muskuļi, kuri saraujas izometriski kustības laikā, lai stabilizētu noteiktas ķermeņa daļas, ierobežotu kustību locītavā, saglabā līdzsvaru, lai pārējie muskuļi varētu veikt pilnvērtīgi savu funkciju.
• Antagonisti– muskuļi ar ekscentrisku kontrakcijas veidu, kuri pagarinās un saglabā spriegumu, kas nodrošina kustību plastiskumu un pietiekamu kustību apjomu.

Agonisti ir muskuļi- galvenie kustību veicēji, kas nodrošina konkrēto kustību. Sinerģisti ir palīg muskuļi, kas palīdz veikt konkrēto kustību, bet antagonisti veic pretēju kustību. Muskuļu lomas dažādās asanās var mainīties, vienā pozā tas var būt agonists, citā sinerģists, citā antagonists.  Lai nodrošinātu kustību bez sāpēm, nepieciešamas divas svarīgas ķermeņa daļu īpašības: mobilitāte un stabilitāte.

Locītavu mobilitāte un stabilitāte – biomehānikas iņ un jaņ.

• Mobilitāte ir muskulatūras elastīguma un locītavu kustību amplitūdas kombinācija;
• Stabilitāti galvenokārt raksturo spēja kontrolēt locītavu kustības.

Locītavu mobilitāte un stabilitāte darbojas iņ un jaņ režīmā – jo lielāka mobilitāte, jo mazāka stabilitāte un otrādi. Balsta un kustību aparāta biomehānika raksturo šo procesu.

Konkrētās locītavas kustību apjomu nosaka:

• Kaulu forma;
• Kapsulu un saišu sistēma;
• Muskuļi, kas apņem locītavu.

Locītavu veidojošo kaulu forma arī zināmā mērā nosaka iespējamo kustību apjomu locītavā. Gūžas locītavai kustības ir limitētas trīs plaknēs, un tai jābūt stabilai, lai noturētu ķermeņa svaru.  Pleca locītavā, savukārt ir daudz lielāka mobilitāte nekā gūžā, bet mazāka stabilitāte. Kapsulas un saites, kas apņem locītavu arī ietekmē tās mobilitāti un šajā kategorijā ietilpst arī saistaudi. Šīs struktūras savieno kaulus un nosaka locītavas mobilitāti un stabilitāti, jo darbojās kā mobili kaulu pagarinātāji locītavā. Saites, kapsulas, saistaudi -to forma tāpat kā kaulu forma atspoguļo to funkciju. Kauli, kas veido stabilas locītavas, kā piemēram sakroiliālo locītavu, notur kopā biezas, resnas saites, kas pieļauj vien minimālu mobilitāti. Kamēr kaulus, kas veido pleca locītavu, savieno daudz smalkākas, elastīgākas saites, nodrošinot lielāku mobilitāti.  Un visbeidzot muskuļi, kas apņem locītavu -stabilizatori. Muskuļu sasprindzināšana ne tikai nodrošina kustību, bet arī stabilizē locītavu.  Muskuļu sasprindzinājums arī ietekmē locītavas mobilitāti. Savilkti, saspringti muskuļi ierobežo locītavas mobilitāti, kamēr atbrīvoti muskuļi to palielina. Stiepšanās pagarina muskuļu stabilizatorus konkrētai locītavai, iedodot šai locītavai lielāku kustību apjomu. Jogas prakse pagarina muskuļus, kas apņem visas locītavas un palielina kustību apjomu visā ķermenī. Nespēju jeb ierobežojumus veikt kādu konkrētu āsanu, var radīt jebkurš faktors, kas nosaka locītavas mobilitāti un stabilitāti, ieskaitot muskuļu sasprindzinājumu, locītavu kapsulu, saišu elastību, garumu un kaulu formu vai visu šo faktoru kombināciju.

Kaulu forma ir nemaināma  kopš brīža, kad beidzies augšanas process. Lai arī kaulu forma katram indivīdam atšķiras,  ir grūti pateikt, ka tieši kaulu forma ir tas, kas ierobežo kādas konkrētas āsanas izpildē, jo to var ietekmēt arī locītavu uzbūve un tajā esošās kapsulas un tai piesaistītās saites. Vēl jo vairāk, saitēm ir limitēta spēja stiepties bez pārrāvumiem un traumām, kas rada nestabilitāti locītavā.

Tā kā kaulu forma nav maināma, un saites nevajadzētu mainīt, tad mums atliek vien darbs ar muskuļiem.

Kas ir stiepšanās?

Muskulim kontrahējoties (nervu impulsu vadībā) jeb saraujoties, viens gals ir mazkustīgs, to dēvē par muskuļa sākuma galu jeb origo, otrs gals ir piestiprināšanās gals –insertio, kas ir kustīgāks. Muskuļa stiepšana praktiski nozīmē pagarināt attālumu starp origo un insertio punktiem. Muskuli var pastiept nofiksējot origo punktu un attālinot insertio, vai otrādi.

Muskuļa pagarināšanās ietekmē arī citas struktūras -saistaudu elementus jeb fasciju, kas apņem katru muskuļa šķiedru un elementus, kas veicina saraušanos. Regulāri praktizējot, saistaudu garuma mainās. Sarauties spējīgie elementi jeb miomēri darbojas centrālās nervu sistēmas pakļautībā.