Stiepšanās un pieņemšana

Fiziskā ķermeņa stiepšana jogas praksē AIZSTIEPJAS tālu aiz stereotipa par to, ka cilvēks uz jogas paklāja stiepjas tādēļ, lai ieņemtu arvien sarežģītākas un augstu lokanību prasošas jogas pozas.

Fiziskā ķermeņa stiepšana, protams, nodrošina cilvēkam svarīgas un nepieciešamas funkcijas – muskuļu, cīpslu, saišu un vadu lokanību, elastību, kā arī kustību brīvību – spēju bez sāpēm noliekties un pacelt kādu nokritušu priekšmetu vai aizšņorēt savus zābakus.

Taču fiziskā ķermeņa stiepšanas jēga jogas praksē izrādās daudz dziļāka – emocionāla, mentāla un enerģētiska.

Izjūtas, domas un emocijas, kuras pārņem cilvēku statiskas, fiziskas stiepšanās laikā, ir ārkārtīgi dažādas. Stiepjošās pozas tiek pildītas, sākot no 5 minūtēm līdz pat pusstundai un vairāk. Jo ilgāks ir pozā izturētais laiks, jo dziļāki cilvēka zemapziņas slāņi atsedzas, paverot brīnišķīgu pašizpētes lauku.

Jāpiebilst, ka fiziskā ķermeņa stiepšana notiek ne tikai prakses noslēgumā, apsēžoties uz grīdas. Stiepšanās izraisītie „blakus efekti” cilvēka psihē parādās arī citās statiskajās pozās, piemēram, stāvot Trīsstūra pozā, kurā ar trīcēšanu vai kādu citu pretestības izpausmi mēdz „signalizēt” taisni nostieptās kājas.

Tradicionālākās reakcijas, kuras izsauc statiska palikšana mierā un stiepšanās, ir no zemapziņas uznirstoša trauksme, nepacietība, dusmas un izjūta, ka notiekošais tracina. Praktizētājs, kurš ir ceļa sākumā un nespēj transformēt sevī aktivizējušās izjūtas, mēdz dusmīgi iziet no pozas. Šādā gadījumā viņā pašā mītošās dusmas joprojām paliek aktīvas, tās nav apzinātas un netiek transformētas. Tas pats attiecināms uz trauksmi, nepacietību un citām izjūtām.

Jogas terapija stiepšanos iesaka praktizēt

cilvēkiem, kurus ikdienas situācijās ātri aizkaitina notikumi, kas nenotiek pēc viņu prāta un „tūliņ, te un tagad!”;
cilvēkiem, kuri ātri aizsvilstas dusmās, meklējot vainīgos ārpus sevis paša;
cilvēkiem, kuriem „viss krīt uz nerviem!”;
tāpat arī tiem, kuri „cepas”, „vārās” un „bubina” par „slikto pasauli” ilgtermiņā;
izteikti egocentriskiem cilvēkiem;
cilvēkiem, kuri cieš paši no savas tolerances un iecietības trūkuma;
cilvēkiem, kuri dažādās dzīves situācijās nav apguvušipieņemšanu un pazemību, tādējādi joprojām ciešot un neizprotot cēloņu – seku virknes paši savā dzīvē;
tāpat arī cilvēkiem, kuri cieš no grūti pārvaramas emocionālas trauksmes, kuras cēlonis ir stresu un emociju novājināta veģetatīvā nervu sistēma. Šādu trauksmi mēdz papildināt paātrināts pulss, svīšana, trīce un citi veģetatīvās distonijas simptomi.

Fiziskā ķermeņa stiepšana ir cieši saistīta ar cilvēka spēju pieņemt.

Iesākumā pieņemt to, ka, iespējams, es pats esmu nepieņemošs un neiecietīgs. Ka neesmu pazemīgs. Psihoterapijā teiktu – pieņemt pašam savu „ēnu”.
Pieņemt pašam sevi kā īpašu, vienreizēju un neatkārtojamu Dabas brīnumu!
Ar pateicību pieņemt savu fizisko ķermeni, nesalīdzinot to ar otra cilvēka ķermeni („Redz, kā viņš tik dziļi nostiepies!”).
Pieņemt to, ka dzīves plūdums nav ar varu un ātri sakārtojams.
Pieņemt, ka dzīvē ir lietas, kuras es nekad nespēšu ietekmēt un mainīt. Piemēram, to, ka mēs visi reiz nomirsim.
Pieņemt to, ka otrs domā un rīkojas savādāk, nekā es.
Pieņemt, ka ego bez mīlestības nespēj veikt izmaiņas sevī un savā apkārtnē.
Pieņemt sāpes savā fiziskajā ķermenī, tā palīdzot tām kļūt mazākām.
Un vēl un vēl, un vēl…….. pieņemt. Caur pieņemšanu mācoties mīlēt, izprast un piedot.

Pieņemšana prakses un dzīves laikā kļūst iespējama,vispirms mācoties iekšēju atslābināšanos un izplešanos. Iekšēja un ārēja nomierināšanās tām seko jau pavisam dabiski. Lai cilvēks spētu sevī uzņemt un pilnībā pieņemt notiekošo, pasauli un cilvēkus, viņam pašam vispirms ir jāizplešas un jāatveras.

Stiepšanos, ķermeņa elastību bieži mēdz salīdzināt ar cilvēka prāta elastību. Jo lokanāks, elastīgāks ķermenis, jo elastīgāks un dzīvi pieņemošāks prāts. Jo vairāk cietu, stīvu, kontrolējošu un kategorisku emociju un attieksmes, jo stingrāks un neelastīgāks ir cilvēka fiziskais ķermenis. Un jo vairāk tajā ir dažādu fizisku sāpju.

Ir būtiski apzināties, ka lokanība nenozīmē mēģinājumus ar varu izstiept savu ķermeni tā, lai ieņemamā poza līdzinātos blakus esošā praktizētāja jeb fotogrāfijās redzētajai pozai.Elastības vairošana notiek tikai attiecībā pašam uz sevi.Piemēram, pēc ilgu gadu prakses es pats izjūtu, ka varu pastiepties pāris centimetrus tālāk, dziļāk, izdarīt to ar pavisam citu emocionālo attieksmi. Arī šis ir viens no terapeitiskajiem stiepšanās pozu aspektiem – spēt nesalīdzināt sevi ar kādu citu. Apzināties un priecāties par īpašo, par individuālo!

Stiepšanās praksi, kuras laikā tiek transformētas cilvēku pašu saindējošas emocijas, iespējams dēvēt arī par mentālu attīrīšanos. Tas nozīmē, ka stiepšanās atbrīvo dažādas fiziskas sāpes cilvēka ķermenī, kuru iemesls bijis pašsaindējošas emocijas, piemēram, neiecietība un vainošana.

Apzināta stiepšanās prakse ir cilvēka individuālās jeb ego apziņas izplešanas process.

Kā iespējams „trenēt” pieņemšanu prakses laikā?

Atrodoties jogas pozā, kura izraisa muskuļu trīcēšanu, „gaismā iznāk” stīvās ķermeņa vietas un tām sekojošās emocijas, kuras ir iespējams apzināti vadīt un transformēt – kā fiziski, tā emocionāli, un līdz ar to arī enerģētiski. Enerģētiski, tas nozīmē – atslābinātajās un izstieptajās vietās atjaunojas brīva gaismas plūsma cilvēka pirmajā smalkajā – prāniskajā jeb ēteriskajā ķermenī.

Iekšēja izplešanās un pieņemšana ir vārdos grūti aprakstāms stāvoklis, kurā iespējams nonākt, pašam sev dažādi piepalīdzot.Pirmais spēcīgais un iedarbīgais līdzeklis nonākšanai „pašam sevī”, no kurienes tad arī izriet atslābināšanās un pieņemšanas spēja, ir elpošanas prakse.

Lai transformētu emocionālu mutuļošanu un nomierinātu fiziskā ķermeņa pretestību stiepšanās laikā, iespējams veikt dziļu, mierīgu diafragmas elpu, īpašu uzmanību pievēršot garai izelpai, kuras laikā tiek praktizēta ujjayi jeb „okeāna” elpošanas tehnika. Mirklī, kad šķiet, ka vairs nav ko izelpot, ir iespējams, ievelkot vēdera lejasdaļu, izelpas noslēgumu vēl kādu laiku paildzināt. Dažu minūšu elpošana šādā ritmā izraisīs pirmo nepieciešamo fizisko un mentālo atslābumu.

Cilvēka fiziskais ķermenis kļūst paļāvīgāks tieši garas izelpas laikā.

Vēl viens līdzeklis prāta un ķermeņa nomierināšanai stiepšanās sākumposmā ir elpas aizturēšana, paralēli pozai domājot par maksimāli iespējamu sejas muskuļu (žokļa) atslābināšanu. Praktizētājs, ejot stiepjošā pozā, ieelpo „ar diafragmu”, aiztur elpu, un pēc ieelpas šajā laikā domās atrod tās ķermeņa vietas, kuras „protestē”. Domās un emocionāli stīvo vai trīcošo vietu samīļojot un pieņemot, iespējams tajā iepludināt paļaušanās (siltu, plūstošu) enerģiju. Garas izelpas laikā iespējams izelpot caur „saspazmoto” vietu, domās no tās izelpojot arī uznirušās (dusmīgās, niknās, nepacietīgās, trauksmainās u.c.) emocijas.

Stiepšanās praksei labi piemērota ir „trīs soļu tehnika”- apzinies, pieņem, ļaujies! Transformēšanas procesā liela nozīme ir spējai notiekošo vispirms apzināties un novērot (kā fiziski, tā emocionāli).

Cilvēki, kurus iedvesmo un kuriem palīdz afirmācijas, stiepšanās laikā var sev ar iedvesmu domās atkārtot: es pieņemu, es izplešos, es ļaujos, es paļaujos, es nomierinos, es plūstu utt.

Stiepšanās, kuras laikā cilvēks pakāpeniski nonāk dziļā mierā un tuvu pats sev, ir laiks, kurā iespējams praktizēt arī dziļas sarunas pašam ar sevi, ar savu ķermeni, skaitīt lūgšanu vai sev pašam vien zināmu, mīļu tekstu.

Cilvēka ķermenim, katrai tā šūnai piemīt atmiņa, un cilvēka smadzenes ir pārstrukturējamas – tajās ir iespējams izveidot jaunus, cilvēkam pašam veselīgākus reaģēšanas un attieksmes veidus (neironus ceļus). Tādēļ cītīga un apzināta stiepšanās prakse ir brīnišķīga vieta, kura pieņemšanas spēju no jogas paklāja ienes arī viņa ikdienā.

Stiepšanās prakse, tāpat kā visa jogas prakse, izrādās dziļi dziedinoša un veido harmonisku rezonansi ne tikai cilvēka dzīves un sevis paša uztverē, bet arī viņa līdzcilvēkos un apkārtnē.

Foto: https://www.instagram.com/mandukayoga/