Pastāv kāda ar mērinstrumentiem izmērāma aksioma, kura pašsaprotama sķiet katram, kurš strādā ar cilvēku ķermeņiem – sākot no psihosomatiskajiem psihoterapeitiem līdz pat dažādu ķermeņa treniņu vadītājiem. Un šī aksioma skan: jo vairāk cilvēka dzīvē ir stresa, jo savilktāks un spazmātiskāks kļūst cilvēka ķermenis. Un otrādi – jo savilktāks kļūst un vairs dabiski atslābt nespēj cilvēka ķermenis, jo uzvilktāks vai kā citādi emocionāli neharmoniski jūtas cilvēks. Abpusgriezīgs zobens.

Ikdienas stresa iespaidā vispirms savelkas, saspringst un neatslābst visas tās ķermeņa daļas, kuras inervē jeb stūrē cilvēka veģetatīvā jeb autonomā nervu sistēma. Pie šiem saspringumiem pieder, piemēram, paaugstināts asinsspiediens – tonizētas, savilktas un vairs atslābt nespējīgas asinsvadu sieniņas. Dažādas spazmas, sāpes un vairs nepārejoši savilkumi vēdera dobumā esošajos orgānos. Sasprindzinājuma rezultātā tonizēta acs muskulatūra. Tā mēs varētu turpināt gari, izejot cauri visām ķermeņa sistēmām, kuru darbošanos autonomi, tas ir – bez prāta vai gribas piepūles – pārvalda autonomā jeb veģetatīvā nervu sistēma.

Pasaulē pastāv dažādas uzskatu sistēmas, kuras apgalvo to, ka konkrēta emocija savelk ļoti konkrētu vietu cilvēka ķermenī. Taču, redzot, ka šo klasifikācijas sistēmu piedāvātās interpretācijas savā starpā ne vienmēr sakrīt, gribētos domāt, ka arī šajā aspektā mēs katrs esam un paliekam unikāli. Vienam dusmas dos pa aknām, otram pa muguru. Un tālāk viss kā jau dzīvē – ilgstoši savilkumi pārvēršas slimībās.

Taču būtiski ir atcerēties, ka šis nav vienīgais cilvēka slimību rašanās veids. Slimības rodas arī no izteiktām ģenētiskām nosliecēm, kuras kaut kad iznāk gaismā. Tās rodas arī nomehāniskiem bojājumiem, no ilgstošas nepareizas kustēšanās, no nekustēšanās, no novājinātas imūnsistēmas, kura vairs nespēj aizsargāt pret saaukstēšanos utt. Tādēļ runāt par to, kaviņam sāp tas un tas tādēļ, ka viņš jūt tādas un tādas emocijas, ir absolūti nekorekti. Redzot, kā tas notiek šodien, kad dažādā informācija ir pārlādējusi informatīvo lauku un cilvēku prātus, un cilvēki šādā veidā viens otram uzstāda “viedas” diagnozes, saprotam, ka tas ir vienkārši augstprātīgi.

Vēl mūsdienu pētniekiem ir tapis zināms, ka ikdienas stresiem un emocionālajiem pārdzīvojumiem līdzi saspringst ne tikai autonomās nervu sistēmas vadītās ķermeņa daļas, bet arī pēdējos gados jaunā svarīguma pakāpē paceltais cilvēka fasciju ķermenis. Fascijas latviski varam saukt par muskulārajiem saistaudiem. Fascijas, kuras cilvēka fizioloģijas un funkcionēšanas kopsakarību pētījumos vēl nesen netika nopietni ņemtas vērā, nu ir kļuvušas gluži vai par svarīgāko apspriešanas objektu ārstu, fizioterapeitu, masieru, veselības vingrošanas un jogas pasniedzēju vidū. Jo izrādās, arī fascijas, gluži kā atsevišķs, dzīvs organisms reaģē uz katru cilvēka emocionālo pārdzīvojumu un stresu, savelkoties un saspringstot.

Nesen ir atklāts vēl kāds unikāls fenomens – fascijas savelkas un saspringst arī tad, kad cilvēks atceras kādu nepatīkamu, arī ļoti senu savas dzīves grāmatā ierakstītu pārdzīvojumu. Tātad – fascijas jeb fasciju ķermenis, kurš jūt sāpes septiņas reizes stiprāk nekā jebkura cita vieta ķermenī (arī to atklāja pavisam nesen), tāpat kā visas autonomās sistēmas inervētās daļas, glabā cilvēka emocionālo stresu sekas.

Fasciju tēma ir liela un plaša, un ik dienas ir iespējams atrast arvien jaunas ziņas šajā kontekstā, jo fascijas šobrīd ir zinātnieku topā. Šajā rakstā izmantoti dati, kurus Yin jogas studijās Hamburgā saņēmu no jogas pasniedzēja Dirk Bennewitz, kurš, savukārt, būdams absolūts fasciju fans, lielu daļu sava mācību laika pavada Ulmē (pilsētiņa Vācijas dienvidos) – Fasciju Pētniecības institūtā, kuru vada viens no vadošajiem fasciju zinātniekiem pasaulē Robert Schleip. Ja jūs šī tēma interesē dziļāk, šie ir droši uzticami vārdi, kurusiegūglēt internetā. Šleipam nupat ir iznākusi arī jauna grāmata par fascijām un to ietekmēšanas iespējām: “Faszien Fitness. Vital, elastisch, dynamisch in Alltag und Sport ”.

 

Šeit fasciju skaidrošanā tālāk sīki neiegrimsim, tas lai paliek yinjoga semināriem un nodarbībām. Taču, lai vēl mazliet izprastu fasciju savilkšanās sekas, varam atcerēties, ka viens no daudzajiem fasciju uzdevumiem, ir būt par iepakošanas materiālu cilvēka ķermenī. Fascijas iepako lielos muskuļus, tālāk sīkākas muskuļu šķiedras līdz pat pavisam sīkām muskuļu daļām. Tāpat tās iepako visu citu, kas fiziskajā ķermenī ir atrodams – orgānus, kaulus, asinsvadus utt. Un iztēlojoties to, ka emocionāls stress fascijas savelk un ilgstošs stress neļauj tām vairs atslābt, varam iztēloties arī to, ka šī procesa rezultātā tiek savilkts, sažņaugts un saspiests viss, kas cilvēkā atrodams. Tad arī varam labi iztēloties to, ka visā, kas ir savilkts un sažņaugts, izbeidzas normāla šķidrumu plūsma un aprite – dzīvības funkcijas tiek nopietni bloķētas.

Ja šeit vēl pievienojam jauno teoriju par to, ka miofasciālās ķēdes – vietas, kur fascijas savienojas, kļūst biezākas un veido noteiktu, konkrētu tīklojumu cilvēka ķermenī, un šī teorija diezgan tuvu sakrīt ar Tradicionālajā Ķīniešu Medicīnā aprakstītajiem meridiāniem, caur kuriem plūst vitālā dzīvības enerģija jeb chi (jogā – prāna), tad mēs atkal nonākam pie secinājuma, ka nav tik būtiski – pa kuru ceļu to mēģinām izskaidrot, jo visi ceļi beigu beigās krustojas. Svarīgāk ir saprast – kā sev metodiski un funkcionāli pareizi palīdzēt, lai nesažņaugtos, nesavilktos un nesaruktu stresa izraisītajos saspringumos un tiem sekojošās sāpēs arvien vairāk. Un tā ir tēma, ar kuru šodien intensīvi nodarbojas cilvēka ķermeņu vingrināšanas pētnieki.

Fascijas ir viens ķermenis – tās savstarpēji ir pilnīgi savienotas visā cilvēka organismā. Tās satur ļoti daudz šķidruma, turklāt tagad ir nodēvētas par sesto maņu orgānu, un iedarbība uz tām notiek dažādos, diezgan daudzos, specifiskos veidos. Visbiežāk iedarbība nenotiek tajā vietā, kurā cilvēks jūt sāpes. Piemēram, lai atbrīvotu stresa izraisītas sāpes muguras lejasdaļā – lumbālajā fascijā, tiek ietekmētas citas vietas ķermenī, kuras fasciāli ar muguras lejas daļu ir sajūgtas. Piemēram, augšstilbs. Šo kopsakarību izpratnē būtiskas ir padziļinātas cilvēka anatomijas un biomehānikas zināšanas. Kā arī izpratne par to, ka tad, ja cilvēka muguras lejasdaļā ir mehānisks bojājums, ar fasciju masāžu vien nepietiks – ir jādodas pie ārsta un jāuzsāk ārstniecība un rehabilitācija, kurā viens no pasākumiem, visticamāk, būs arī fasciju specifiska ietekmēšana.

Kā iespējams ietekmēt fasciālos savilkumus? Kā tos atslābināt? Kā atbrīvoties no fasciālu savilkumu izraisītām sāpēm un justies emocionāli harmoniskāk? Kā atjaunot pakāpeniski pazūdošo ķermeņa locītavu, īpaši iegurņa, ar gadiem sarūkošo kustīgumu – tas pamazām aizvelkas ar fascijām un salīmējas? Kā atbrīvot emocijas, kuras iegravējušās kādā no cilvēka ķermeņa segmentiem un nelaiž vaļā? Jā, te mēs vēl varētu uzdot daudzus un dažādus jautājumus – kā vēl visādi labvēlīgi iedarboties uz fascijām? Un, paldies Dievam, paldies Robertam Šleipam un visiem citiem pētniekiem, atbildes ir un nāk tikai klāt.

Viens no veidiem, kurš man pašai šķiet pilnīgi un absolūti vienreizējs, ir Yin jeb pasīvā joga, kurā notiek daudzpusēja, multidimensionāla fasciju stimulācija, attīrīšana, atjaunošana ar tai sekojošu fizisku, emocionālu un mentālu atslābumu. Tā patiesi ir viena no efektīvākajām pašterapijas formām, kādu līdz šim esmu iepazinusi. Ne velti pastāv uzskats, ka tā ir nākotnes joga, jo, līdzās sēdošā un stresainā dzīvesveida izraisīto savilkumu atlaišanai, tajā ir iespējams iemācīties meditēt. Kā zināms, meditācijas uzdevumi ir līdzīgi – fokusēties, pieņemt, atlaist. Cilvēkiem, kurus dažādas nepatīkamas pieredzes rezultātā biedē vārds joga un viņi bēg, to tikai izdzirdot, šādas nodarbības iespējams nosaukt par fasciju stimulāciju, fasciju treniņu, pasīvu stiepšanos utt.