Vai esat kādreiz domājuši par jogošanu mājās individuāli? Agri vai vēlu, uzsākot regulāru un patstāvīgu jogas praksi mēs līdz tam nonākam. Tajā brīdi ir svarīgi ieklausīties jogas meistaru padomos, lai nepārvērstu jogu par fizkultūru un nenodarītu sev pāri.
Izdevniecības Zvaigzne ABCB, grāmatā B.K.S. Ajengārs: “Jogas gudrība un prakse”, izcilais jogas meistars Ajengārs dalās savā pieredzē un zināšanās par to, vai mēs varam veikt āsanas nepareizi, un kas ir galvenais, kas mums ir jāatcerās veicot ikvienu āsanu.
„Es mācu ķermeņa, prāta un sevis paša pareizu izkārtojumu. Ja esat saprātīgs galvā, tad jums jābūt saprātīgam arī visās citās vietās, piemēram, kāju pirkstos.” B.K.S.Ajengārs
Ļaujiet man izskaidrot kā es praktizēju jogu. Es praktizēju tā, lai mana apziņa acumirklī izstiepjas un izplatās uz visām pusēm. Ja pamanu, ka apziņa uzturas tikai vienā vietā, es piestrādāju pie tā, lai tā vienmērīgi izpletos pa visu ķermeni. Tas nozīmē, ka izpildot āsanas vai pranajāmas vingrinājumus, es ļauju apziņai plūst uz ikvienu ķermeņa daļu tā, lai es zinātu un saprastu, kas jāpēta un jālabo, lai prāna jeb enerģija viscaur varētu plūst vienmērīgi. Tā es iemācījos jogu – uzmanīgi novērojot un izzinot – un esmu attīstījis progresējošu sekvenču metodi. Ja apziņa ceļo pa vienas rokas pirkstu, bet es to nejūtu otras rokas pirkstos, tad man jādomā un jāatrod veids, kā likt apziņai plūst pa to pašu zonu arī citā rokā. Gadiem ilga praktizēšana man ir ļāvusi attīstīt spēju vienlaikus novērot visniecīgākās atšķirības āsanu, pranājāmas un meditēšanas praksē.
„Nepareiza āsanas forma izsit no ierindas saprātu, apziņu un paša centru.”
Izkārtojuma novērošana
„Es vēroju savu labo pusi, savu kreiso pusi. Es vēroju, vai atrodos centrā. Izpildot jebkuru āsanu, es ķermenī pievēršu vienādu uzmanību visiem desmit virzieniem – austrumiem, rietumiem, dienvidiem, ziemeļiem, ziemeļaustrumiem, ziemeļrietumiem, dienvidaustrumiem, dienvidrietumiem, augšup (ūrdhva), lejup (adhara). Es panāku, ka enerģija (prāna) izplatās visos desmit virzienos, un lieku apziņai (pradžnā) plūst vienmērīgi, saplūstot ar enerģiju (prānu). Es lieku savai būtībai ceļot katrā āsanā tā, lai tā apdzīvotu pat vistālākos ķermeņa nostūrus, mērojot ceļu no centra – patiesā SEVIS PAŠA. Tad es nosprostoju (digbandha) visus desmit virzienus savā ķermenī, lai mans patiesais ES mierīgi uzturētos savā mītnē katrā āsanā un nekas nedz ienāktu iekšā, nedz izietu ārā un netraucētu to. Es padaru savu ķermeni par alu, kurā es esmu viens pats un visu apzinos.”
Lokans un stīvs ķermenis
Reizēm cilvēki skatās uz jogiem fotogrāfijās un domā: lai šādi izpildītu āsanas ir nepieciešama tikai ķermeņa lokanība. Bet jāņem vērā, ka bieži arī lokans ķermenis nespēj dot nepieciešamās atbildes reakcijas prātam un smadzenēm, jo tam pietrūkst jūtīguma. Lai arī lokani ķermeņi neizjūt sāpes, nepareizi izpildīta āsana rada papildus slodzi nervu sistēmai, nogurumu, nemieru, galvassāpes un smaguma sajūtu. Cilvēki zaudē enerģiju. tā vietā, lai saņemtu enerģiju, šūnām tā tiek atņemta, un tas var izraisīt dažādas slimības un kaites. Lokans ķermenis neliek saprātam domāt, kas ir pareizi un kas – nepareizi, izpildot āsanu. Savukārt stīvā ķermenī, tieši pretēji, rodas pretestība, pretdarbība darbībai, kas uzjunda saprātu, lai tas pētītu āsanas pareizā perspektīvā. Lokans ķermenis neatbild darbībai ar pretdarbību, ar pretestību, kas ierosinātu intelektuālo domāšanu un radītu priekšnoteikumus emocionālajai stabilitātei. Lokanajam izdodas pieņem āsanas formu bez iekšējās pretestības un atbildes reakcijas. Ja sieviete ir stāvoklī un nejūt nekādas iekšējās kustības, viņai rodas bažas, ka bērns ir nedzīvs. Līdzīgi, ja izpildot āsanu, nerodas nekāda pretreakcija, arī āsana ir kā bez dzīvības.
Izjūtu precizēšana
„Iedomājaties, ka jūs no galvas, vārds vārdā zināt dzejoli, bet nezināt šo vārdu nozīmi. Vai jūs saprotat dzejoļa jēgu, vai tas jums kaut ko izsaka? Bet brīdī, kad jūs saprotat vārdu nozīmi un dzejoļa jēgu, jūs sākat to novērtēt. Šī novērtēšana ir mijiedarbība. Jūs sākat domāt par dzejoļa saturu, un šīs pārdomas bagātina jūs ar jaunām domām un izjūtām.
Līdzīgi, izpildot āsanas, ir nepieciešama mijiedarbība starp ķermeni un prātu, kā arī starp prātu un iekšējo zinātni, intelektu. Ķermenis darbojas, bet prātam ir jāreaģē. Savukārt iekšējai izpratnei jāanalizē ķermeņa un prāta mijiedarbība. Citādi ķermenis darbosies savā nodabā, nesniedzot nekādu informāciju prātam vai intelektam. Tas neatvērs iekšējās izpratnes vārtus, lai tā iedziļinātos āsanas pilnībā un piesātinātos ar to. ”
B.K.S, Ajengārs: “Jogas gudrība un prakse”, Zvaigzne ABC
