Viena no manām visu laiku mīļākajām zupām, kad gribas piesiet dūšu vai ko pamatīgāku. Nelietojot uzturā gaļu, uzvārīt garšīgu zupu, var būt liels uzaicinājums, jo nav īsti skaidrības kā dabūt to treknumiņu un sātīgumu, lai nav tā, ka zupai nav ne garšas, ne sāta, tik vien kā bezgaršīgs šķidrums. Nevajadzētu izmantot galējo variantu un ķerties pie vegetas un tamlīdzīgiem maisījumiem, bet izvēlētie kvalitatīvas garšvielas. Man zupām ir nemainīga garšvielu kombinācija – lauru lapas, asafetīda, malts koriandrs, smaržīgie pipari, papildus, atkarībā no zupas veida, mēdzu pievienot kūpinātu papriku, tomātu pastu, citrona sulu un nedaudz brūno cukuru. Un, protams, bio buljona kubiciņus. Neesmu vēl iesākusi buljonu vārīt mājās, tāpēc iztieku ar bio dārzeņu buljona kubiciņiem, kas vienmēr garantē „ēdamu rezultātu”. Lai zupa būtu treknāka tai pielej labu eļļu, un asafetīda ir tas, kas iedot sāta sajūtu un jāatceras, ka zupai ir jādod laiks savilkties. Lai arī asafafetīdu lieto ķiploka un sīpola aizvietošanai, man liekas, ka šī garšviela apcepoties smaržo tieši pēc gaļas, tāpēc prasmīgi pagatavota, šī vegānā soļanka, pārliecinās pat gaļēdājus. Pavisam nesen gatavoju biešu zupu ar sojas gabaliņiem, un cilvēki pat nenojauta, ka ēd soju. Pēc tam, kad uzzināja, tad, protams, bija neapmierināti, tāpēc labāk par zupas sastāvu klusējiet kā partizāns, īpaši, ja barojiet vecāko paaudzi. Soļanka laikam ir viena no lietām, kas man ļoti pietrūka pievēršoties veģetārismam, tāpēc saprotams, ka tieši tā bija viena no receptēm, ko iezubrīju no galvas. Vislielākais paldies jāsaka Ditai Lasei, kur man nu jau pirms gana daudz gadiem iemācīja šo recepti un arī to, kā pagatavot soju, lai tā negaršo pēc švammes. Neatceros gan precīzi receptes oriģinālo versiju, bet domāju, ka pamatsastāvu atceros diezgan tuvu oriģinālam. Šī ir mana versija par to, kādai jābūt zupai, respektīvi, zupai jābūt nevis šķidrai, bet biezai. 
Sastāvdaļu daudzumu parasti ņemu uz aci, tāpēc varat skatīties pēc savām vajadzībām, ja vēlaties pievienojiet kaut ko vairāk, vai mazāk. Droši varat iztikt bez turku zirņiem, vai, piemēram, spinātiem un paprikas, bet, kā jau teicu, man patīk, ja zupā visa kā ir labi daudz.
SASTĀVDAĻAS:
- 4ēk olīveļļas
- ½ tk asafetīdas
- 2 lauru lapas
- 1tk malta koriandra
- Sāls pēc garšas
- 1/2tk smaržīgo piparu
- ½ tk kūpinātas paprikas
- 1/2tk malta ingvera
- 2 ēk sojas mērces sojas cepšanai un 2 ēk zupai.
- 2ēk citronu sulas
- 3 ēdamkarotes tomātu pastas
- ½ ēk brūnā cukura
- 2 krūzes rīvētu burkānu
- 1 ½ krūzes mazos gabaliņos sagriezti kartupeļi
- ½ krūze sagrieztu marinētu gurķīšu
- ½ paprikas, sagriezta mazos gabaliņos
- 1 glāze vārītu turku zirņu
- Spināti (viena paciņa, aptuveni 200-300g)
- 2l dārzeņu buljona (var no buljona kubiciņiem)
- 1-2 krūzes sojas gabaliņu (sausu)
PAGATAVOŠANA
- Vispirms mazā katliņā liek vārīties soju. Vai nu ūdenī, vai buljonā. Es parasti pavāru vismaz 10-15 minūtes.
- Pa to laiku lielākā katlā, eļļā apcep garšvielas, pēc tam liek klāt burkānus un papriku, apcep pāris minūtes, visu laiku maisot.
- Mazliet pasautē un tad lej pāri buljonu. Kad tas vārās pievieno kartupeļus un vara līdz tie mīksti.
- Pa to laiku soja ir pavārījusies, to ņem nost no uguns, nokāš. Ja vajag, ar rokām izspiež lieko ūdeni.
- Pannā uzkarsē eļļu. (Atceros, ka Dita teica, ka jākarsē tik karstu, ka dūmiem jākūp! J) un ber sojas gabaliņus karstajā eļļā. Nedaudz apcep no abām pusēm un uzlej nedaudz sojas mērci. Galvenais daudz nemaisīt, lai cepas, nevis sautējas. Samaisa.
- Kad kartupeļi gandrīz gatavi, pievieno apcepto soju, turku zirņus, tomātu pastu, sojas mērci, citrona sulu un marinētos gurķīšus. Izmaisa.
- Pašās beigās, kad zupa jau gandrīz gatava, pievieno spinātus.
- Ļauj brīdi, vismaz 30 minūtes, visām garšām savilkties.
- Pasniedzot var pārkaisīt zaļumus pēc izvēles.
