Pēc šīs āsanas izpildes jums nebūtu jāpiedzīvo nepatīkamas vai nepierastas sajūtas ķermenī.

Pirmajā laikā iesaka šo pozu veikt ar atbalstu, vai nu blakus esoša cilvēka atbalstu, vai veicot āsanu istabas stūrī pa diognāli, lai novērstu kritienu uz sāniem.  Stāvot uz galvas nevajadzētu arī pielipt pie sienas, tāpēc, ka tādējādi no sienas nekad neatlipsi un ā arī nespēsi izpildīt šo pozu bez atbalsta.  Iesākumā ir pieļaujama galvas stāja, atstumjoties ar grīdām no zemes vai ar vienas kājas kustības palīdzību, kad viena jau ir izstiepta virzienā uz augšu. Vēlāk, kad mugura un rokas sāks „izstiept” gurnu apvidu un kājas augšup bez īpašas piepūles, nepieciešamība pēc šīm darbībām izzudīs pati no sevis.

Širšāsanā rokas netiek atvirzītas (elkoņi, pie plaukstām) uz sāniem vairāk kā 90 grādus. Atbalsta punkts galvā – 4 pirkstus augstāk par matu līnijas robežu galvā, vai arī 2 pirkstus zemāk par visaugtāko galvas punktu (pieres virzienā), kad seja ir un galva ir pilnīgi taisna.

Ja galvasstājas laikā tiek pazaudēts līdzsvars, un stāvot istabas vidū, jūs sākat svērties uz aizmuguri, nevajadzētu izstiepties kā lokam, nokrītot zemē ar lielu būkšķi, radot iespēju traumēt kājas un muguru, bet gan saliekties jostas vietā, ieņemot pareizu pozu kritienam.

CIK ILGI STĀVĒT UZ GALVAS?

Uzsākot Širšāsanas praksi, vispirms ir jāpierod pie apgrieztā stāvokļa, lai kaut cik adaptētu vestibulāro aparātu. Pie mazākā noguruma rokās un/vai kaklā, tūlīt ir jāiziet no pozas. Sākumā noturi pozu 10 sekundes, pakāpeniski ar katru reizi pievienojot 5-10 sekundes laika. Iesācējiem kopējais laiks līdz 3 minūtēm.  Dienā ir pieļaujama tikai viens mēģinājums ieņemt šo pozu.  Vairāk par 1 reizi nevajadzētu šo pozu veikt, jo pieaug pārslodzes un traumu risks.

Iesākumā atbalstam zem galvas un elkoņiem lieto salocītu segu vai vairākās kārtās salocītu jogas paklāju.

Pat tiem, kuri ir spēcīgi, bet bez ilgstošas pieredzes ar šo āsanu, nevajadzētu šo āsanu turēt ar spēku.  Ķermenim ir jābūt maksimāli taisnam, tas nozīmē, ka mugurkaulam nav jābūt izliektam. Āsanu ir jātur tik ilgi, kamēr ķermenim var to noturēt nekustīgi.  Tajā brīdī, kad ķermenis sāk šūpoties, no pozas jāiziet.  Tas nozīmē to, ka šajā pozā ir jāpaliek tik ilgi, cik ilgi ķermenis tajā jūtas komfortabli, spēj palikt nekustīgs bez jebkādas piepūles un ķermenis nesāk svērties uz kādu no pusēm. Elpošanai ir jābūt pilnīgi mierīgai! Kad visi šie parametri ir iespējami,  un pozu var noturēt 10- 15 minūtes, tiek uzskatīts, ka širšāsana ir apgūta un tā sniedz vislielāko labumu.

Ieejot šajā pozā parādās spiediens ausīs, kurš pazūd pēc 2-3 minūtēm un parādās tik pat komfortabla sajūta it kā jūs stāvētu uz kājām.  Gadījumā ja šīs asins spiediens un spiediens ausīs nepāriet pēc 2-3 minūtēm, no pozas ir jāiziet, jāapguļas uz muguras, atbrīvoties un uzmanīgi izanalizēt savu stāvokli.  protas, ja sākumā jūs pozu noturat tikai pāris sekundes, šī sajūta saglabājas tikai tāpēc, ka laiks ir pārāk īss, lai šī sajūta pazustu. Taču vēlāk šim uzsūkšanās efektam noteikti ir jāpazūd.

Reizēm pēc 8 minūtēm širšāsanā var rasties nepatīkama sajūta kājās, kura turpinot noturēt pozu, var pastiprināties, taču nevajadzētu ilgāk palikt pozā. Tas nozīmē, ka ir laiks pabeigt šīs āsanas praksi.

Kad esi apguvis pozu ar atbalstu pie sienas, cāc to pildīt istabas vidū bez atbalsta. Vēlāk kad poza ir apgūta arī bez atbalsta, vari apgūt dažādas kāju variācijas – lotoss, ērglis, vērpe u.c.

Galvas stāja ir vislabākā poza divu augšējo čakru atvēršanai, jo ķermeņa stāvoklis nodrošina prānats plūsmu tieši uz trešās acs un kroņa čakru.

Materiāls no grāmatas:  В.С. Бойко «Йога. Скрытые аспекты практики».