Kad mums dzīvē neveicas, mēs bieži mēdzam teikt : „Ak, tā ir mana karma!” Patiesībā šis apgalvojums liecina par to, ka mēs īsti neizprotam, kas īsti ir karma. Apzīmējot grūtības pašas par sevi kā karmu, mēs kļūdaini vienādojam karmu ar rezultātu. Ir ļoti svarīgi zināt, ka karma, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē darbība, ir cēlonis, nevis rezultāts.

Kādas ir pirmās asociācijas, kad mēs dzirdam vārdu karma? To, ka visi saņem pēc nopelniem, zina ikviens, arī populārās frāzes „Ko sēsi, to pļausi”, „Tas, ko tu dari šodien, veido tavu rītdienu” utt. nav svešas nevienam, kas kaut nedaudz interesējas par garīgām praksēm.  Karma, viens no populārākajiem terminiem, ko lieto dažādu reliģiju pārstāvji, filosofi un vēdiskie gudrie, nāk no Indijas, un tas ir atrodamas dažādās reliģijās, arī Tibetas budismā.  Taču ir kāda būtiska atšķirība, starp to, kā karmu saprot Tibeta Budismā un kā citās reliģijās/ pasaules uzskatu vai filosofijas sistēmās.

Tibetas Budismā galvenais uzsvars tiek likts nevis uz fiziskām, bet uz mentālām darbībām. Līdz ar to teiciens, Kas guļ, tas negrēko, patiesībā ir aplams, jo karma veidojas arī miega laikā. Respektīvi, ja mēs visu dienu pavadām gultā neko nedarot, tas nenozīmē, ka neradām karmu.

Arī Buddha ir teicis, ka mūsu labklājības cēloņi šodien un nākotnē veidojas pagātnē, respektīvi, ir atkarīga no mūsu darbības pagātnē. Taču maz mēs apzināmies, ka runa ir ne tik daudz par pašu fizisko darbību, kā par mentālo – mūsu prāta stāvokli attiecīgajā brīdī.

Karma veidojas katru dienu, katru mirkli…kas to veido? Patiesībā tā rodas tad, kad iesaistās jūtas, mūsu griba vai nodoms. Faktiski, šī vēlēšanās, griba vai nodoms arī ir tas, kas atnes mums laimi vai ciešanas. Kad vien ir griba un nodoms, karmas rats griežas.

Darbība pati par sevi nerada karmu, tas, kas veido karmu ir mūsu nodoms jeb motivācija, veicot konkrēto darbību.  Pat, ja dažādi cilvēki veic vienu un to pašu darbību, viņu karmas būs atšķirīgas. Piemēram, kādam jūsu draugam ir dzimšanas diena. Pie viņa ciemos nāk daudz draugu, un visi dāvina dāvanas. Pat tad, ja divi no viņiem uzdāvina identiskas dāvanas, karma atšķirsies.  Darbība ir viena, taču motivācija ar kādu tie šo darbību veic, ir atšķirīga.  Piemēram, viens no draugiem šo dāvanu sniedz, lai iepriecinātu jubilāru, otrs, lai iegūtu kādu labumu sev. Kādas ir sekas?  Pirmais mierīgi dzīvo cepuri kuldams, kamēr otrs ir neapmierināts un dusmīgs, ka neko nav saņēmis pretī, gaidot, kad beidzot jubilārs nāks pie prāta.

Arī mūsu spontānā rīcība, kurai, mūsuprāt, reizēm nav konkrētas motivācijas, var izraisīt sekas. Ne tikai mūsu pašu, bet arī mūsu draugu, tuvinieku, radinieku un pat svešinieku dzīvēs. Ja pieņemam, ka visas dzīvās būtnes kādreiz ir bijušas mūsu mātes, tad par kādiem svešiniekiem gan var būt runa?

Kad domājam par karmu, jāatceras, ka to rada mūsu motivācija, nevis pati darbība. Ja mūsu vada viedums, līdzjūtība un mīlestība, tad tas nesīs pozitīvus rezultātus, ja mūs motivē pieķeršanās, neziņa, nepatika, dusmas vai skaudība, tad arī rezultāts būs negatīvs.  Motivācija ir daudz svarīgāka nekā pati darbība.

Domājot par karmu un citām jūtošām būtnēm, kas dzīvo uz šīs planētas, ir svarīgi apzināties, ka mums visiem ir viena kopēja karma. Apkārtējā vide ir kā trauks, kurā dzīvo visas dzīvās būtnes, tāpēc ir ļoti būtiski saprast, ka viss, ko mēs darām ietekmē ne tikai mūs, bet noteiktā veidā arī visas pārējās būtnes. Tāpēc nedomājiet, ka viss, kas notiek ar mums ir mūsu pašu radīta karma. Iespējams, tā ir citu, mums apkārt esošu cilvēku karmas ietekme.

Karma nav tas, kas ar mums notiek. Tas, kas ar mums notiek, ir karmas rezultāts, bet karmu esam radījuši mēs paši, ar savām domām un darbībām. Runājot par karmu, ir svarīgi izprast nevis sekas, bet cēloņus. Mēs nevaram atbrīvoties no sekām, bet varam identificēt cēloņus,   konstatējot kļūdu savās domās un darbībās, un censties no šīm darbībām, mentālām un fiziskām,  izvairīties nākotnē.

Jebkurai mūsu darbībai ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa sekas un reizēm mums nav ne jausmas, kādas sekas izraisa kāda konkrēta mūsu darbība. Ja mēs vēlamies nepiedzīvot ciešanas savā dzīvē, tad vienīgais veids kā to izdarīt, ir neradīt to cēloņus. Jebkurai mūsu darbībai var būt 2 veidu sekas – baudāmas vai sāpīgas.

Runājot par motivāciju un mūsu prāta stāvokli, ir jāpiemin, ka karma veidojas arī tad, kad nav darbība, bet ir tikai motivācija. To mēdz dēvēt par daļējo karmu jeb pusi no karmas.

Par jaukto karmu runā tad, kad motivācija darbības laikā mainās.  Respektīvi, ja uzsākam darbību ar vienu motivāciju, bet pabeidzam ar citu.

Budisma literatūrā, īpaši Mahajānā, runā par diviem karmas līmeņiem – par piesārņoto un nepiesārņoto karmu.

Nepiesārņotā karma attiecas uz to būtņu karmu, kuras ne vienmēr ir apgaismotas, bet ir sasniegušas tiešās tukšuma,  neduālisma un „ES neesamības” realizācijas.  Viņu ķermeņa, runas un prāta darbības joprojām tiek uztvertas kā karma, bet tās ir nepiesārņotas, jo izriet no šo būtņu realizācijām un tādējādi nekad neradīs cēloņus vai nosacījumus atdzimšanai samsārā. Vēl vairāk, arī karmiskie nospiedumi šo būtņu prātā tiek saukti par nepiesārņotiem.

Otrs līmenis jeb piesārņotā karma, lielākoties, ir tas par kuru runājam karmas ietvaros. Šī karma ir galvenais ciešanu cēlonis. Līdz brīdim, kad mēs realizējam tukšumu, katra mūsu karma jeb darbība, kļūst par galveno vai sekundāro cēloni atdzimšanai samsārā.  Tāpēc šī karma tiek saukta par piesārņoto. Pat to būtņu, kas savā garīgajā ceļā ir daudz sasniegušas, bet vēl nav realizējušas absolūto patiesību, prāti vienmēr ir piesārņoti ar šo neziņu. Sekojoši, visa karma, ko tie rada, tiek radīta zem šīs ietekmes.

KĀ KARMA RODAS?

Kad mēs veicam darbību ar savu ķermeni, runu, prātu, šī apzināta vai neapzinātā griba, kas ir cēlonis  šai darbībai, rada potenciālu mūsu apziņas plūsmā. Kad piemēroti apstākļi rodas, šis potenciāls manifestē attiecīgi kā pozitīvs vai negatīvs rezultāts. Mentālā darbība pati par sevi ir karma, nevis rezultāts.

3 KARMAS STADIJAS JEB POSMI

Karmisks akts sastāv no 3 stadijām, kas nosaka vai karma ir pabeigta ai nepabeigta. Šīs trīs stadijas ir:

• Motivācija jeb nodoms
• Darbība
• Apmierinājums vai nožēla

Motivācija ir griba, kas liek mums kaut ko darīt. Vai tā ir pozitīva, negatīva vai neitrāla, un vai tā konkrētajā brīdī ir aktīva vai nē. Bez motivācijas, prāts netuvojas darbībai. Kad ir nodoms, rodas arī pati darbība, kas var būt fiziska, verbāla vai mentāla. Pēc darbības veikšanas mēs mēdzam piedzīvot apmierinājuma sajūtu. Kad visi šie trīs posmi ir klātesoši, Budismā runā par pabeigtu karmu.

Maldīgi būtu arī uzskatīt, ka lielākā daļu mūsu karmas ir nepabeigta, pieņemot, ka lielu daļu darbības mēs veicam bez nodoma. Un tomēr, tā būtu nepareiza termina nodoms interpretācija šajā kontekstā.  Nodoms nenozīmē tikai motivāciju, kuru mēs pilnībā apzināmies un saprotam. Tas var būt saistīts arī ar daudz neapzinātākām dziņām, kuru radīšanai mums nav jāpieliek lielas pūles.  Mūsu nodoms jeb motivācija var spontāni rasties no šīm neapzinātām bažām.

Piemēram, ja esam ārā uz ielas un kaut kas krīt no jumta mums virsū, mūsu automātiskā reakcija ir pacelt roku, lai aizsargātu sevi. Šī ir ļoti neapzināta darbība, kas nāk dziļi no mūsu instinktīviem pašaizsardzības ieradumiem.  Pat, ja ikdienas darbībās var nebūt apzināta nodoma, ar kuru mēs apzināti izvēlamies savas darbības, neapzinātā ieradumu līmenī tas notiek visu laiku. Ir iespējams arī tas, ka mēs veicam darbību neapzināti, bet beigās jūtam apmierinājumu. Piemēram, strīda laikā mēs sāpinām sarunu biedru, kas nebūt nebija mūsu nodoms, taču redzot šī cilvēka diskomfortu, mēs sajūtam apmierinājumu.  Lai arī sākotnējais nodoms iztrūkst, jūtas joprojām ir daļa no abiem – darbības un pabeigšanas, tādējādi tā joprojām ir karma.

Respektīvi, nodomam nav obligāti jābūt jau pirms pašas darbības, tas var rasties arī darbības brīdī, jo patiesībā mūs ik brīdi vada kāds nodoms jeb motivācija, tāpēc arī mēs radām karmu.

Ja mēs nozogam kaut ko spontāni, bez iepriekšēja nodoma, rezultāts nebūs tik smags kā tad, ja mēs būtu šo zādzību izplānojuši. Vai paņemsim divus cilvēkus ar atšķirīgiem prāta stāvokļiem. Viens no viņiem ir mentāli slims, otrs garīgi vesels cilvēks.  Viņi abi veic slepkavību.  Mentāli nelīdzsvarotais cilvēks to veic pilnīgi spontāni, bez iepriekšēja nodoma, kamēr otrs savu slepkavību bija rūpīgi izplānojis jau iepriekš.   Šo divu karmisko darbību rezultāti būs ļoti atšķirīgi. Pirmajā gadījumā, slepkavība joprojām ir notikusi, bet, tā kā šī pirmā stadija iztrūkst, rezultāts nebūs tik smags. Tāpat, ja mēs no sirds nožēlojam izdarīto, nevis priecājamies par to, rezultāts būs citādāks. Tas nenozīmē, ka mēs varam nožēlu notēlot, vienkārši noskaitot tēvreizi vai kādu mantru vai izsūdzot grēkus baznīcā. Karmas likumu mēs nevaram piemānīt.

Tāpēc, lai ko mēs darītu, ir svarīgi atcerēties, ka visu, kas notiek ar mums, mēs radām paši… savā prātā un tikai pēc tam tas manifestē mūsu nosacīti relatīvajā pasaulē, un, ja arī ikdienā, sabiedrībā mēs spējam izlikties, ka esam balti un pūkaini kā dimanta oliņa,   tad patiesībā nekas no visa tā teātra nespēj mūs glābt no mūsu pašu domām… pat, ja mēs tās neizsakām skaļi…tāpēc ir svarīgi strādāt ne tikai ar saviem darbiem un vārdiem, bet vissvarīgāk, ar savām domām.

Informācijas avoti: mana skolotāja, Geshe Tashi Tsering lekciju par Karmu pieraksti, un viņa grāmata The Four Noble Truths.